Redkolēģijas biedri dalās, kāpēc kalpo “Vīnogā”
“Mans galvenais uzdevums skaidrībā – rūpēties par savām attiecībām ar Dievu. Kad es to daru, Dievs rūpējas par manām attiecībām ar citiem cilvēkiem. Vieglāk ir veidot attiecības ar Dievu, nekā ar cilvēkiem, jo to es galīgi neprotu.” Šo frāzi dzirdēju sapulcē no kādas AA māsas. Es to pierakstīju un bieži par to piedomāju. Arī es neprotu rūpēties par attiecībām ar cilvēkiem. Arī par attiecībām ar karjeru. Ar naudu. Ar vēl daudz ko citu. Kopš praktizēju Desmito, Vienpadsmito, Divpadsmito soli (veidoju attiecības ar savu Augstāko Spēku un piedalos vēsts nešanā), man tiešam ir sajūta, ka Dievs dara to, ko es pats nevaru – kārto manas attiecības ar darbu un citiem cilvēkiem. Tāpēc pirmkārt, kalpošana “Vīnogā” man nozīmē Divpadsmit soļu praktizēšanu dzīvē.
Otrkārt, kalpošana “Vīnogā” man nozīmē Divpadsmit tradīciju praktizēšanu dzīvē. Kopš studēju ar savu sponsoru AA Divpadsmit tradīcijas, es nopietnāk izturos pret kalpošanu. Agrāk man šķita, ka Anonīmo alkoholiķu dzīvē grupu un kalpošanas līmenī svarīgākais ir paļaušanās uz Dievu. Es mēdzu domāt: ja Dievs gribēs, tad tā arī notiks. Taču AA tradīcijas man māca atrast balansu starp lietu kārtību (Dieva gribu) un mūsu kā alkoholiķu mērķtiecīgu darbu AA vārdā. Proti, paļauties uz Dievu, taču izdarīt arī savu darbu, ko Dievs manā vietā neizdarīs. Kalpošana “Vīnogā” palīdz man praktizēt un saprast to, kā atteikties no egoisma, sekot kalpošanas garam un meklēt to savos darbos, miermīlīgi diskutēt par strīdīgiem jautājumiem un kopā ar citiem redakcijas biedriem meklēt risinājumus, kas ļautu vislabāk pildīt mūsu galveno uzdevumu – nest vēsti tiem alkoholiķiem, kuri joprojām cieš. Šāda kalpošana man palīdz praktizēt visas šīs lietas arī dzīvē ārpus sadraudzības.
Treškārt, es uztveru “Vīnogu” kā sava veida sapulci, kas man ir pieejama jebkurā brīdī. Man patīk uzrakstīt “Vīnogai”, noformulēt savu viedokli kādā svarīgā jautājumā, padalīties pieredzē vai vienkārši iztulkot kāda cita AA biedra rakstu. Tulkošana it īpaši prasa no manis iedziļināšanos autora domā, kas man rada sajūtu, ka es ļoti cieši komunicēju ar kādu citu alkoholiķi. Tas vienmēr atstāj dziedinošo efektu.
Esmu pateicīgs par iespēju kalpot “Vīnogā”.
Dmitrijs
Es tiešām ticu, ka AA programma strādā. Šis apstāklis vien jau dod divus iemeslu būt “Vīnogā”. Pirmkārt, došanas princips – dalīšanās ar pieredzi un vēsts nešana – ir programmas stūrakmens. Ja es pilnībā esmu pārliecināta, ka programma strādā, tad būtu muļķīgi nerīkoties pēc ieteikumiem. Otrkārt, ja es kādai lietai ticu, ja man tā ir svarīga, tad man ir aizrautība ar to dalīties. Līdz ar to ticība programmai man rada gan ārēju, gan iekšēju motivāciju.
Esmu nesusi vēsti arī citos veidos – sponsorējot, apmeklējot rehabilitācijas centru, runājot ar preses pārstāvi, daloties ar draugiem un paziņām, kas cieš no alkoholisma –, bet šobrīd man ir sajūta, ka tieši “Vīnogā” varu būt visnoderīgākā. Skaidrības sākumā negribēju kalpot pozīcijās, kas saistītas ar manām profesionālajām prasmēm. Likās, ka brīvajā laikā tas būtu pārāk nogurdinoši un apnicīgi. Turklāt, iespējams, neapzināti biju galvā attīstījusi un nepareizi interpretējusi Astotās tradīcijas pirmo daļu “Anonīmajiem alkoholiķiem vienmēr jāpaliek neprofesionāliem…” Kādā manas galvas apcirknī bija doma, ka jākalpo tajās pozīcijās, kas man varbūt pat īsti nesanāk. Piemēram, finanšu pratība nav mana stiprā puse, un kalpošanu AA es sāku tieši ar mājas grupas kasieres amatu. Un arī tā bija laba pieredze – neko sliktu nesastrādāju un gan jau pati arī kaut ko iemācījos, tomēr vissvarīgākā man bija apziņa, ka grupas biedri man uzticas un uzskata par gana labu. Lūzums kalpošanas un profesionalitātes attiecību jautājumā laikam bija brīdis, kad sāku domāt, nevis tikai, ko sadraudzība var dot man, bet arī – ko es pēc iespējas labu varu dot sadraudzībai.
Esmu aprēķinājusi, ka “Vīnogai” katru mēnesi veltu apmēram vienu “darbdienu”, kas parasti izdalīta pa vēliem vakariem, agriem rītiem un brīvdienām. Atzīšos, ka reizēm esmu sev vaicājusi – cik veselīgi ir pamosties trijos naktī un rediģēt rakstus, jo saprotu, ka pa dienu man tam laika nebūs. Ir taču zināms, cik svarīgi alkoholiķim izgulēties un parūpēties par sevi. Bet skaidrs, ka nesakārtota darba un atpūtas proporcija manā dzīvē nav “Vīnogas” vaina. Ja jutīšu, ka ir par traku, tā nebūs “Vīnoga”, no kuras atteikšos. Ar citu AA biedru rakstītā padziļinātu lasīšanu, un pa retam arī pašai ko uzrakstot, esmu sev jaunā pakāpē sapratusi daudz programmas jautājumu. Esmu piedzīvojusi daudz laimes mirkļu, caur tekstiem sajūtot emocionālu tuvību ar to autoriem – mēs tiešām esam kā “pēc liela lainera avārijas izglābušies pasažieri”, kas “atraduši kopīgu risinājumu” (“Anonīmie alkoholiķi”, 15. lpp.) Kalpošana “Vīnogā” man katru mēnesi atgādina gan par avāriju, gan par risinājumu, un man kā alkoholiķei tas ir neatsverami.
“Vīnogā” esmu arī tāpēc, ka man ļoti patīk mūsu redkolēģija. Esmu daudz iemācījusies par komandas darbu, un līdzīgi kā regulāra dalīšanās sapulcēs man ātri vien noņēma agrākās bailes no publiskas runas, tā darbs “Vīnogā” ir noņēmis bailes un aizspriedumus pret darbu komandā. Gan viens, gan otrs šobrīd jau ir arī manas profesionālās dzīves pamatpienākumi, kurus, pateicoties iespējai praktizēties sadraudzības ietvaros, tagad varu veikt ar prieku arī ārpusē.
Ticība tam, ko darām; iespēja dot, īsti negaidot neko pretī; regulārs atgādinājums par brīnumaino izglābšanos; piederības un pleca sajūta – tie visi ir faktori, kas rada sajūtu, ka mana dzīve ir jēgpilna.
Maija
Ja godīgi, man ļoti patīk kalpošana “Vīnogas” redakcijā, jo tā ir tik reāla un ar lasāmu un tagad arī klausāmu rezultātu. Ir daudzi citi vēsts nešanas veidi, kur tas ir vairāk process, kur ir svarīga ilglaicība, bet “Vīnogas” ikmēneša numura iznākšana ikreiz ir tādi mūsu redkolēģijas mazie skaidrības svētki. Kalpošana “Vīnogā” man pierāda, kā dažādi cilvēki ar dažādiem skaidrības laikiem, atšķirīgu dzīves pieredzi var radīt kopā materiālus, kas, iespējams, ir interesanta lasāmviela visai dažādajai AA sadraudzībai.
Kalpošana “Vīnogā” liek sastapties ar maniem rakstura trūkumiem – darbu atlikšanu, vēlmi pēc uzslavas, nedrošību izteikt savu viedokli. Savukārt redkolēģijas sapulces ir labs treniņš, kur mācīties tradīciju ievērošanu, kur nereti, ieklausoties citu biedru teiktajā un kopīgi izlemjot par tiem vai citiem jautājumiem, mēs kopīgi cenšamies ievērot mūsu AA tradīcijas.
Kalpošana “Vīnogas” tapšanā mani uzmundrina brīžos, kad esmu nogurusi, un sniedz sajūtu, ka dienai ir bijusi jēga, jo, iespējams, kāds alkoholiķis kaut kur šobrīd lasa kādu “Vīnogas” rakstu.
Zita
Pēc dabas esmu slinks. Tas nenozīmē, ka daru savu darbu bezatbildīgi, bet, ja ir jāizvēlas starp “darīt daudz” un “darīt maz”, es biežāk izvēlos otro variantu. Ar kalpošanu AA man pēdējā laikā ir līdzīgi. Lai gan pirmos pāris skaidrības gadus biju meties kalpošanā ar milzu enerģiju un regulāri kalpoju vairākās pozīcijas pāris grupās, tad, skaidrībai nostabilizējoties, mans kalpošanas entuziasms noplaka. Brīdī, kad rakstu šīs rindas, jau vairākus mēnešus man ir tikai viena kalpošanas pozīcija – būt daļai no AA “Vīnogas” redakcijas.
Ir pagājis vairāk par gadu kopš Vīnogas redkolēģijas pirmās sapulces, kurā nolēmām, ka minimālais termiņš, ko uzņemsimies kā redakcijas biedri, būs viens gads. Tāpēc es pāris reizes esmu aizdomājies, vai man nebūtu laiks atteikties no šīs pozīcijas, tādējādi pasniedzot savam slinkumam lielisku dāvanu? Tomēr, kad šādas domas sasniedz manus lēmuma pieņemšanas organismus, tās izkūp gaisā kā dūmi, jo nav nekāda iemesla, lai es atteiktos no tik jēgpilnas kalpošanas, kādu es atrodu “Vīnogas” komandā.
Pēc katra kalpošanas pienākuma ar mani ir palikusi kāda vērtīga atziņa, pozitīva pieredze vai dažos gadījumos arī nevajadzīgs aizvainojums. Tomēr no visas sirds varu apgalvot, ka patīkamākā kalpošanas pieredze līdz šim man ir tieši “Vīnogas” redakcijā. Protams, par pamatu tam ir lieliskā komanda, kas netīšam vai kādu augstāku spēku vadīta “novākusies”, lai taptu šis ikmēneša izdevums. Bet drīzāk šī sajūta nāk no tām atziņām un teju terapeitiskajām pieredzēm, kas rodas, lasot un rakstot “Vīnogas” rakstus. Jo īpaši rakstīšanas procesā manī notiek kaut kāds brīnums, kas ļauj paskatīties uz sevi no skatupunktiem, par kuriem iepriekš nenojautu.
Un lūk, tas brīnums notika atkal – tieši tagad, rakstot šīs rindas un domājot par to, kāpēc es kalpoju “Vīnogā”, manu apziņu apgaismoja kāda negaidīta atziņa. Es pārcēlos uz Latviju pēc vairāk nekā pusotra gada skaidrā, tādēļ biju spiests atstāt savu mīļo mājas grupu tur, citā valstī. Meklējot mājas grupu Rīgā, pieslēdzos trim grupām, no kurām vienu uzskatīju par savējo, bet līdz galam to nespēju iemīlēt, un jau teju gadu sapulces apmeklēju neregulāri. Rakstot šīs rindas, es sapratu, ka “Vīnogas” redakcijā esmu atradis patvērumu brīdī, kad nevaru atrast savu īsto mājas grupu. Citiem vārdiem sakot, “Vīnogas” redakcija ir mana grupa!
O. K