Kāpēc es kalpoju cietumā

Šim AA biedram pat sapņos nerādījās, ka kalpošana zonā kļūs par vienu no svarīgākajām viņa atveseļošanās sastāvdaļām.




Uz savu pirmo sapulci Liepājas cietumā atnācu tad, kad pēc ilgākas pauzes liepājnieki atjaunoja kalpošanu ieslodzījuma vietās. Līdz tam par kalpošanu cietumā neko daudz nezināju, arī cietumā biju vien pāris reizes uz intervijām savas profesijas dēļ. Pirmajā sapulcē bija kādi padsmit cilvēki – mēs četri “no brīvības”, pārējie – ieslodzītie un cietuma psihologs, kas arī palīdzēja šo sapulci noorganizēt. Varēja redzēt, ka brīvi nejutās neviens – ne mēs, kas atnāca nest vēsti, ne paši cietumnieki, no kuriem daudziem šī bija pirmā sapulce mūžā. Kāds mēģināja jokot par alkoholiķiem, reti kurš bija gatavs sevi nosaukt par alkoholiķi, vairums vispār klusēja un sapulces laikā pateica tikai vienu frāzi: “Jūtos labi, sūdzību nav.”


Kā vēlāk man izstāstīja paši ieslodzītie, viņi domāja, ka mēs esam kaut kādi dīvaiņi, kuri ir atnākuši skalot smadzenes un kuriem turklāt par to labi maksā. Mēs centāmies stāstīt par to, ka esam alkoholiķi, kā mums klājās “iepriekšējā dzīvē” un kā sadraudzība un programma mums palīdzēja izmainīties. Daži pateica, ka brauca speciāli uz Liepāju, lai tikai satiktu “tādus pašus alkoholiķus kā mēs”. Atceros, ka es ļoti gribēju parādīt, ka mēs alkoholiķi esam vienlīdzīgi, ka šeit nav vietas augstprātībai vai nosodījumam. Godīgi pateicu, ka, iespējams, tā ir tikai sagadīšanās, ka kāds ir brīvībā un var iet uz AA sapulcēm, bet kāds sēž cietumā. Bet vienalga pirmā sapulce bija saspringta, neveikla, un man nešķita, ka tam visam ir kāda nākotne. Taču mēs sarunājam, ka pēc pāris nedēļām atnāksim vēlreiz. Tajā brīdī man ļoti palīdzēja tie brāļi un māsas, kas jau kādu laiku kalpoja cietumā, jo viņi teica, ka tas ir ļoti normāli, ka uzticēšanos reti kad izdodas panākt pirmajā reizē.


Mēs turpinājām nākt uz cietumu. Sapulces kļuva arvien brīvākas un interesantākās. Varēja just, ka uz tām nāk galvenokārt tie ieslodzītie, kam ir interese par šo tēmu. Protams, ik pa laikam bija arī tādi, kas nāca ķeksīša pēc, lai dabūtu pirmstermiņa atbrīvošanos utt. (Zīmīgi, bet nesenajā sarunā ar Somijas AA brāļiem, kas arī kalpo cietumos, viņi stāstīja, ka arī pie viņiem notiek līdzīgi, taču mēs nospriedām, ka arī tas var kļūt par ceļu uz AA.) Katru reizi mēs vienojāmies par kādu tēmu, kas skar atveseļošanos no alkoholisma, dalījāmies pieredzē. Sapulces ilga gandrīz divas stundas, lai izteikties varētu ikviens. Tās notika cietuma mācību klasē. Mēs daudz smējāmies, kas liecināja par to, ka starp mums ir uzticēšanas. Ja ne restes uz logiem, bieži varēja aizmirst, kur mēs patiesībā atrodamies. Starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu uztaisījām arī svētku sapulci – ieslodzītie izpušķoja eglīti, mēs atnesām kūku.


Kādā no sapulcēm viens ieslodzītais pajautāja – ko vēl bez sapulcēm AA piedāvā, lai atveseļotos. Es sāku stāstīt par sponsorēšanu, par Divpadsmit soļu programmu, bet godīgi pateicu, ka nezinu, kā tas varētu darboties cietumā. Taču piebildu – ja kādam būs interese, gan jau arī to var nokārtot. Vēlāk parunāju ar citiem AA biedriem, kas to jau dara. Un jau pēc nedēļas man bija pirmie divi sponsorējamie. Cietuma vadība bija ļoti pretimnākoša – sekmēja to, lai mums ir divas stundas nedēļā, kad tikties aci pret aci un soļot pa programmu. Atceros, ka uz vienu tādu tikšanos atnācu 2. janvārī. Pārvalde vai administrācija vēl nebija paspējusi apstrādāt jaunos dokumentus, bet cietuma vadība ļoti centās, lai tikšanās tomēr notiktu, teica, ka “tas mums visiem ir svarīgi”. Es ļoti priecājos, ka Anonīmiem alkoholiķiem izdevās to pierādīt ar savu vests nešanu.


Reizi nedēļā es tikos ar saviem sponsorējamiem. Tajās dienās, kad mums bija arī sapulces cietumā, man sanāca pusi dienas pavadīt tur. Varu godīgi pateikt, ka novēlu katram AA alkoholiķim piedzīvot ko līdzīgu – no rīta nodot savu mobilo telefonu, ieiet zonā, pavadīt vairākas stundas, strādājot ar citiem alkoholiķiem tur, kur nekādas citas darīšanas tajā brīdī neeksistē. Arī sapulcēs bija īpaša aura – varēja just, ka neviens nekur nesteidzas, nav kaut kādu blakus lietu, kas bieži novērš uzmanību parastajās sapulcēs. Turklāt sponsorējamie cietumā ir disciplinētāki, ja vispār drīkst tā teikt un salīdzināt. Vienreiz kādā sapulcē pajokoju – ja kāds nevar saņemties uz soļu rakstīšanu, vajadzētu kādu laiku “pasēdēt”. Tur kaut kā soļi rakstās ātrāk.


Es šobrīd rakstu pagātnes formā, jo tāpat kā daudz kas cits pandēmijas laikā arī cietumu sapulces pārtrūka. Bet palika sponsorēšana – gan Ieslodzījuma vietu pārvalde, gan cietuma administrācija atļāva mums tikties ar sponsorējamiem caur Skype, ievērojot drošības noteiktumus – cietuma dators aprīkots ar tādu programmu, ka ieslodzītais nevar izmantot datoru ārpus Skype programmas. (Jau pieminētajiem somu kolēģiem šī pieredze šķita jauna; šobrīd viņi taisās pārņemt mūsu pieredzi savai kalpošanai cietumos pandēmijas apstākļos.)


Man personīgi kalpošana cietumā kļuva par ļoti svarīgu atveseļošanās sastāvdaļu. Darbs ar sponsorējamiem tur ir nedaudz īpašāks – kaut vai tāpēc, ka mēs nevaram sazvanīties, kad ir vajadzība, tādējādi maksimāli izmantojam laiku, kas ir atvēlēts sarunai (kad citu iespēju nav, apmaināmies ar vēstulēm). Es arī saprotu, ka Anonīmo alkoholiķu sadraudzības klātbūtne ieslodzījumā ir ļoti svarīga – cietumā, protams, ir daudz grūtāk tikt pie alkohola nekā brīvībā, bet katrs no mums zina – alkoholiķis var nedzert, bet viņš ir un paliek alkoholiķis, kam garīgi jāmainās.


D.


42 views0 comments

Recent Posts

See All