Kāpēc svētki ir forši? / Kāpēc svētki ir stulbi?

AA biedri stāsta par savām sajūtām svētku laikā.



Ja par svētkiem – jau kopš bērnības man ir patikuši Ziemassvētki, bet nav patikuši Līgo svētki, patika citu dzimšanas dienas, nepatika savējās, bet tam nav saistības ar manu – alkoholiķes, kas šobrīd ir skaidrā vairāk nekā desmit gadus – attieksmi pret svētkiem.

Ļoti labi atceros savas pirmā skaidrības gada sajūtas – man nebija jautājuma “svinēt vai nesvinēt”, man bija jautājums – kā skaidrā PĀRDZĪVOT svētkus (kur nu svētkus – pat, kā pārdzīvot piektdienas vakarus). Es biju tāda dzerošā laika party mosquitoes – lidoju uz gaismu un alkoholu. Svinēt skaidrā? Palīdzēja sapulces, palīdzēja AA biedru pieredze. Palīdzēja arī AA pasākumi – otrajā skaidrības gadā sāku tos apmeklēt un tajos valdošā atmosfēra mani aizrāva.

Vai tagad sajūtas ir mainījušās? Jā! Jau sen nav jautājuma, kā pārdzīvot. Nav arī ārējā uzspēlētā – atnākšu uz kādu AA pasākumu un automātā viss būs super, jo “citādāk nevar būt”. Var, visādi var būt, es varu būt neomā, aizkaitināta, nogurusi, man var būt neērtas jaunās kurpes. Bet varbūt arī, ka es vienkārši lidoju, tāpat vien, jau tikai iedomājoties – būs svētki un svētki būs! Man svētku izdošanos/neizdošanos, forši/stulbi nosaka manas sajūtas. Pat slikta svētku organizācija nespēj man sabojāt svētkus, ja es jūtos labi, un otrādi. Bet par to, kā skaidrā gūt labas sajūtas un prieku no dzīves, tas jau citu “Vīnogu” un citu sapulču stāsts.

K.

Svētki ir forši, jo tas ir lielisks brīdis ārpus ikdienas, kad ikdiena apnikusi. Svētki ir atpūta, kad esmu nogurusi. Svētki ir kvalitatīvs laiks kopā ar ģimeni, kad sadzīviskā skrējienā mēs cits citam esam veltījuši par maz uzmanības. Svētki ir smuki sapucēties. Svētki ir dejot. Svētki ir satikt draugus!

Svētki ir stulbi, jo es mēdzu ļoti uztraukties, vai būšu pietiekami labi sakopusi māju / uztaisījusi cienastu / izdomājusi, kā izklaidēt viesus. Jo reizēm ģimene tā vietā, lai būtu cits pret citu supermīļi, uzsāk kādu muļķīgu kašķi, un vakars izgāžas. Jo reizēm es aizbraucu uz pasākumu, kur ir daudz jauku cilvēku, bet man nav noskaņojuma, man ir skumji, un būtībā negribu nevienu redzēt.

Zelda

Jautāju draudzenei, vai viņa gaida Ziemassvētkus. Viņa atbildēja apstiprinoši un uzdeva man to pašu jautājumu. Pēc īsas pauzes teicu, ka gaidu. “Bet tev taču nepatīk svētki!” viņa bija pārsteigta. Es nomurmināju attaisnošanos, ka nav tik traki.

Nevajadzētu brīnīties par draudzenes pārsteigumu. Vēl nesen es izmantoju nepatiku pret svētkiem par labu attaisnojumu, lai izvairītos no cilvēkiem un situācijām, kas man likās neērtas. Šī taču esot savtīga programma, vai ne tā? Man taču vajag parūpēties par sevi!

Tad kādu reizi pēc tam, kad biju apmeklējis drauga dzimšanas dienu, kas mani pavisam nogarlaikoja, un pasūdzējies par to sponsoram, viņš man norādīja uz kādu teikumu Lielajā grāmatā: “Nedomā par to, ko tu iegūsi no šīs situācijas, bet gan par to, ko tu tajā ienesīsi.” (87. lpp)

Man patīk svētki un vienmēr tie patikuši tikpat lielā mērā, cik man patika žēlot sevi un sūdzēties par svētku bezjēdzību. Man patika Ziemassvētki bērnībā, kad ar ģimeni sēdāmies pie svētku galda. Arī tad, kad ģimenes vairs nebija, es izmantoju alkoholu, lai sajustu svētkus – kaut uz īsu brīdi. (Vēl viens pierādījums, ka alkohols nebija mana alkoholisma cēlonis, bet zāles pret to.)

Vienā no saviem (cerams, pagaidām) pēdējiem plostiem es svinēju Lieldienas, dzērumā līgodamies dievkalpojumā. Pa maniem ateista vaigiem tecēja asaras. Es gribēju patvērumu, es gribēju kopību ar citiem cilvēkiem. Citiem vārdiem, es gribēju īstus svētkus.

Šogad es gaidu svētkus un izbaudu to, ka mana klātbūtne padara citu cilvēku dzīves nedaudz gaišākas. Un tas savukārt sniedz man baudu, ja es tai nestājos ceļā.

A.

Man kādreiz trakoti patika svētki. Ne jau tie ģimeniskie, mierīgie, bet tādas trakulīgas dzimšanas dienu ballītes, Jaungada svinības ar karnevāla elementiem un tamlīdzīgi. Galu galā – ballītēs vienmēr varēja iedzert un padejot. Manas ilggadējās draudzenes teica, ka neviens nemākot uzrīkot tādas ballītes, kā es. Bija jautri. Tad iestājās posms, kad svinēšanas vidū ar nodzertu prātu bija vientuļi, stulbi un es pārsvarā uzvedos nejēdzīgi. Katra ballīte bija kā pārbaudījums, cik daudz stulbību es sadarīšu un cik ļoti fiziski un emocionāli slikti būs nākamajā rītā, kad pamodīšos vellssazinkur, ar ko un kādā paskatā, saprotot, ka būs ātri jādzer, lai aizmirstu pagājušajā vakarā sadarīto. Tas bija posms, kad arī ģimeniskos svētkos bija jādzer pārmēru, gan ejot uz baznīcu Ziemassvētkos ar bērniem, gan dodoties uz Jaunā gada balli ar vīru. Šie bija svētki, kas izvērtās par manu cilvēcisko katastrofu.

Tagad ir citādi. Skaidrības sākumā es svētkus svinēju ļoti piesardzīgi, klusi, lai nav pārāk daudz emociju. Izejot cauri gada ciklam, iemācījos visupirms vispār nedzert svētkos, saprast, ka ar dzeršanu svētkiem nav nekāda sakara. Iemācījos aiziet no svinībām brīdī, kad man ir vislabāk un kad nojautu, ka tūlīt cilvēki sadzersies tik daudz, ka man tas nebūs patīkami. Iet prom bez mazākās nožēlas.

Visgrūtākais svētkos ir pozitīvas emocijas. Joprojām, ja man ir ļoti, ļoti daudz pozitīvu emociju, mani pārņem trauksme, bailes, kāpēc gan man ir dots tik daudz. Mācos apraudāties, ja esmu aizkustināta, piemēram, dejojot Latvijas deju svētku noslēguma koncertā, svinot savu jubileju ar studiju biedriem vai dejojot ballītē par godu meitas dzimšanas dienai. Tad mani pārņem milzīgs prieks, no kā man pat ir grūti… un tas ir stulbi… bet tas pieder pie manas alkoholiķes būtības. Es esmu pateicīga, ka svētkos man var būt grūti no labām emocijām, ka man nav tieksmes iedzert, lai kaut ko sevī noslāpētu.

Z.

Jau bērnībā man likās, ka svētkos dzīve beidzot izskatās tāda, kādai tai vajadzētu būt – viss ir spilgtāks, garšīgāks, skaistāks, interesantāks, cilvēki izliekas labāki (un man nebija iebildumu, ka tā ir izlikšanās). Vienīgais, kas man nepatika, ka svētki pārāk ātri beidzas. Vēl galīgi nebija forši tas, ka svētku ievadā gandrīz vienmēr uzšvirkstēja kāds ģimenes konflikts. Cilvēki uzvedās, manuprāt, pārāk cilvēciski un neprata nevainojami spēlēt lomas šajā mazajā ideālās pasaules modelī.

Man likās, ka vecāki svin pārāk maz, viņi arī gandrīz nemaz nelietoja alkoholu. Un pusaudžu gados alkohols parādījās kā solījums, ka svētku sajūtas manā dzīvē varētu būt daudz vairāk. Turklāt jāpiepūlas bija mazāk – nevajadzēja īpašus tērpus, ēdienus, dekorācijas, dāvanas, nevajadzēja noteiktu datumu kalendārā. Pietika vienkārši iedzert kopā ar citiem, un īpašā sajūta sākās. Šie svētki gan drīz nesa līdzi bezfilmas, vemšanu, apkaunojošu uzvedību, bet to es centos aizmirst un pieņemt kā cenu, kas jāmaksā, lai dzīve nebūtu vienmuļa ikdienība. Pavisam drīz, lai iedzertu, nevajadzēja arī citus. Mans “svētku” komplekts bija es + alkohols. Un tā katru dienu. Bija garlaicīgi un vientuļi, bet iestāstīju sev, ka tā ir mana radošas personības bohēma. Lai arī tas nekad neizdevās, stūrgalvīgi katru dienu sev iegalvoju, ka iedzerot svētki atnāks, un nešaubīgi ticēju, ka dzīve bez alkohola būtu vēl daudz blāvāka un neciešamāka.

Šajā periodā man patika reizi vai divas gadā uzrīkot īstus svētkus ar viesiem, īpašu noskaņu un, protams, arī alkoholu. Tie bija kā apliecinājums – man ir draugi, es protu svinēt, mana dzīve ir laba, es esmu īpaša. Tas nekas, ka reizēm pati vakara gaitā aizblandījos, pamezdama viesus savā dzīvoklī, un nākamo dienu dzerdama vārtījos kādā viesnīcā kopā ar kādu, ar kuru nepavisam negribēju būt.

Kā ir tagad? Man joprojām patīk svētki. Varu tiem gatavoties ļoti cītīgi. Šādos brīžos īpaši aktivizējas mani stereotipi, par to, kādai dzīvei un cilvēkiem jābūt. Joprojām. Es pārcenšos, rosoties, lai viss būtu perfekti, un aizmirstu par tādām vienkāršām lietām kā pateicība, pazemība, patiesas rūpes par līdzcilvēkiem un spēja būt ar viņiem kopā šeit un tagad.

Tad sāk plosīties mans ego. Kāpēc viņi sāk ēst torti, kamēr ES vēl virtuvē taisu kafiju? Kāpēs bērna dzimšanas dienā ES nesaņemu pietiekami lielu uzmanību un cieņu, ja reiz esmu viņu dzemdējusi? Kāpēc gadadienas rozes tik mazas un ne tajā krāsā? Kāpēc sarunas pie galda ir tik triviālas? Kāpēc tas viss pagāja tik ātri?

Labā ziņa ir tā, ka es to redzu un, pateicoties programmai, varu ar to arī kaut ko darīt. Darīt ar sevi. Tas nav nekas slikts, ka man patīk svētki, es drīkstu censties, bet rezultāts man jāatstāj Augstākā Spēka ziņā. Līdzcilvēki nav lelles manā uzpostajā svētku teātrītī. Un, ja es atsakos no lomas un vēlmes visu kontrolēt, tad piedzīvoju patiesus svētkus, un tie var norisināties gan uz skaistu dekorāciju fona, gan pavisam vienkārši un spontāni.

Man joprojām patīk svētki. Bet laikam svarīgāk ir tas, ka tagad, dzīvojot skaidrā, es ne tikai varu izturēt, bet man patiešām patīk arī ikdiena.

M.

Svētki jau paši par sevi ir labi un vajadzīgi. Tās ir mūsu tradīcijas, dzimtas un ģimenes jautājums. Tā kā man ģimenes nav, tad šis laiks man personīgi ir mazliet skumīgs. Draugi ir lieliski, bet tā tomēr nav ģimene. Tas ir izaicinājums, ar ko sevi piepildīt šajā laikā un neļauties pārmerīgai melanholijai, kas var novest arī pie manas atkarības kairināšanas.

Mans nolūks šajā svētku sezonā ir pievērst vairāk uzmanības tuviem cilvēkiem – vecākiem, māsai, tuvākajiem draugiem. Ieklausīties tajā, kas viņiem šajā brīdī ir vissvarīgākais. Novērst fokusu no sevis un pievērsties dziļākai saiknes veidošanai ar otru. Neaizstāt būtisko ar svētku kārumiem un dāvanām. Pajautāt otram, ko tieši viņš vēlas no manis saņemt. Atbildes mēdz būt pārsteidzošas. Esmu sapratusi, ka būtiskākais, ko varu sev tuvajiem sniegt, ir mans laiks un patiesa klātbūtne – tā, pa īstam. Tas ir pats vienkāršākais un vienlaikus sarežgītākais uzdevums – cik ļoti spēju otru ieraudzīt un sadzirdēt.

L.