AA biedra dzīvesstāsts, kas apliecina Lielajā grāmatā lasāmo apsolījumu piepildīšanos dzīvē.
Ja būsim centīgi šajā mūsu attīstības fāzē, tad mēs būsim pārsteigti vēl pirms pusceļa.*
Pēdējos sešus septiņus dzeršanas gadus zināju, ka esmu alkoholiķis. Es nemaz nemēģināju to noliegt un mēdzu jokot, ka man nav problēmu ar dzeršanu, jo varu dzert un dzert bez jebkādām problēmām. Reiz pat brālim atklāti teicu, ka esmu funkcionējošs alkoholiķis. Funkcionējošs, jo man bija darbs, jumts virs galvas, šad tad auto, tuvākie cilvēki no manis nebija novērsušies, un no malas svešiniekam varētu šķist, ka mana dzīve neizskatās nemaz tik slikti. Tomēr iekšēji jutos nožēlojams, apātisks un līdz sirds dziļumiem vientuļš. Sāku saprast, ka mana dzeršana, iespējams, kaut kādā veidā ir saistīta ar to, kā es patiesi jūtos. Tāpēc mēģināju eksperimentēt ar dažādām atturības un dzeršanas ierobežošanas metodēm. Zināju, ka dzīvot kā līdz šim es vairs nevaru, jo esmu taču radīts kam skaistākam par to nožēlojamo eksistenci, kuru saucu par savu funkcionējošo alkoholismu. Bet katrs eksperiments, katra metode pēc ilgākiem vai īsākiem uzlabojumiem beidzās ar apātisku dzeršanu, visbiežāk vienatnē, kas vilkās nedēļām un mēnešiem ilgi, līdz atkal saņēmos, lai sakārtotu dzīvi. Šie cikli atkārtojās viens aiz otra, tikai dzeršanas periodi kļuva aizvien garāki un emocionālie stāvokļi aizvien drūmāki. Tā es aktīvi cīnījos par savu dzīvi vismaz pēdējos sešus dzeršanas gadus, bet vienmēr nonācu tās pašas bedres dibenā, tikai šķita, ka bedre kļūst aizvien dziļāka un dziļāka un rāpties no tās ārā kļūst aizvien grūtāk un grūtāk…
Kad atklāju un noticēju Anonīmo alkoholiķu kustībai, mani ļoti ieintriģēja sapulcēs dzirdētie apsolījumi. Domāju, vai tā ir sevis kodēšana, vai arī tajos vārdos tiešām ir kāda daļa patiesības? Jebkurā gadījumā, es tos sadzirdēju un cerēju, ka kādu dienu vismaz daļēji tie piepildīsies arī manā gadījumā. Pēc sešiem gadiem skaidrā man nav ne jausmas, kur ir manas attīstības fāzes pusceļš, bet varu apgalvot ar 100% pārliecību – esmu no sirds patīkami pārsteigts par sevi un par to, kādu dzīvi pašlaik dzīvoju.
Mēs iepazīsim jaunu brīvību un jaunu laimi.
Nevaru apgalvot, ka mana bērnība bija nelaimīga. Tā bija bērnība. Man besīja skola, patika dauzīties, biju grūti audzināms bērns savai mammai, kura, lai arī bija mīloša māte, bija arī ļoti stingra, un es labi zināju mātes rokas svaru. Tomēr neatceros, ka būtu bijis patiesi nelaimīgs. Tāpat es neatceros pirmo reizi, kad dzēru. Precīzāk – neatceros, kura no tām vairākām reizēm bērnībā, kad apzināti tiecos pēc alkoholiskā dzēriena, bija pirmā. Varbūt tas bija toreiz, kad lielie džeki pie kultūras nama laida pa apli šņabja pudeli un paaicināja mūs, sīkos, līdzi. Iespējams, tā bija reize, kad Jāņos tiku pats pie savas sangrijas pudeles, un, ja māsīca nebūtu laicīgi mani parāvusi nost, būtu ievēmis dzeramā ūdens akā. Bet varbūt tā bija reize, kad ar kaimiņu Andri nospērām vecākiem liķiera konfekšu kasti, izdzērām visu liķieri, bet šokolādes izmetām. Vai varbūt tā bija vēl kāda cita no līdzīgām epizodēm bērnībā. Es neatceros, kura bija pirmā reize. Savos atmiņu failos neesmu arī noseivojis tās sajūtas, kuras alkohols toreiz manī izraisīja. Nevaru apgalvot, vai tā bija vai nebija bēgšana no sevis, atvieglojums no sabiedrības vai sevis paša izveidota spiediena, vai vēl nez kādas citas sajūtas, kuras bieži sapulcēs piemin citi alkoholiķi, kad dalās sajūtās, atklājot alkoholu. Zinu tikai to, ka jau no pašiem pirmsākumiem desmit vienpadsmit gadu vecumā es dzēru kā alkoholiķis – līdz vairs nebija ko dzert, vai līdz biju piedzēries. Savā ziņā vēlākos gados iemācījos savus dzeršanas paradumus nedaudz kontrolēt. Iemācījos darba dienās izdzert noteiktu daudzumu dziras, lai nākošajā darbadienas rītā pamostos kā funkcionējošs sabiedrības loceklis. Tomēr tas bija sevis piespiešanas akts. Ja darītu tā, kā jutos, tad, līdzīgi kā bērnībā, es dzertu tikmēr, kamēr būtu izdzēris visu, līdz kam stiepjas mana roka, vai līdz brīdim, kad rokas ļengani saļimst un iestājas toreiz tik tīkamā atlūšanas fāze.
Kaut kādā ziņā tā bija sava veida paradoksāla brīvība – brīvība, kas ierobežota atkarībā. Laime? Laimes toreiz manā dzīvē nebija, to es aizvietoju ar apātiju.
Tāpēc man tik ļoti patīk apsolījumu otrais teikums: mēs iepazīsim jaunu brīvību un jaunu laimi. Tā ir jauna brīvība, kuru esmu iepazinis savā skaidrības laikā. Brīvība izvēlēties. Ko darīt, kur doties, kā pavadīt brīvo laiku, kā svinēt svētkus. Toreiz man nebija brīvības izvēlēties. Es dzēru, kad biju priecīgs, bēdīgs vai kad nebija ko darīt. Dzēru, kad bija jāsvin vai jāsatiek draugi, kad bija jāpaliek vienatnē, kad jāceļo. Pat paradoksālā brīvība – nospļauties uz visu un pazust apātijā – nebija brīva izvēle, bet šķietami dabiskais tā laika eksistences stāvoklis. Šodien man ir izvēle, kā es pavadu savas dienas, tikai ar vienu ierobežojumu – es nedrīkstu dzert. Tas ir diezgan sīks upuris pret tiem ieguvumiem, ko man sniedz dzīve skaidrībā.
Un par jaunu laimi runājot. Es neesmu visu laiku laimīgs. Protams, kurš gan ir? Bet regulāri izjūtu tādus laimes brīžus, kad sajūtos, ka dzīve ir skaista. Visbiežāk tā notiek brīžos, kad nekas īpašs nav noticis. Citreiz, vienkārši ejot gulēt, sajūtos, ka dzīvoju labu dzīvi un esmu laimīgs cilvēks. Dzerošā laikā ar mani tā nekad nenotika.
Pagātni mēs nenožēlosim, taču to arī neaizmirsīsim.
Mūsu ģimene nebija bagāta, lai neteiktu, ka mēs bijām nabadzīgi. Tomēr abi vecāki bija ar augstāko izglītību un abas vecākās māsas pēc vidusskolas iestājās labās augstskolās. Tā kā vidusskolu pabeidzu vakarskolā, tad nekādus lielus akadēmiskos augstumus no manis neviens negaidīja, bet uz kaut kādu augstskolas diplomu ģimene cerēja. Latvijas Universitātes un Vidzemes Augstskolas iestājeksāmenos izkritu, tāpēc aizgāju uz privātu augstskolu, kur par maksu ņēma teju katru ar vidusskolas diplomu, kurš nebija acīmredzams bremze. Kaut kā tur muļļājos pāris pirmos semestrus, ņēmu akadēmisko, tad atgriezos, un pa lielam tikai ālējos. Bet mammai bija ļoti svarīgi, ka pabeidzu iesākto augstskolu, tāpēc katru semestri viņa krāja naudu, lai es varētu turpināt ceļu uz augstskolas diplomu. Pirms ceturtā semestra mamma man iedeva aploksni ar kārtējo semestra maksājumu, kas bija jāatdod skolai. Starp citu, šo naudu viņa bija aizņēmusies no radiem. Bet man tajā laikā trāpījās ballīte, drauga kāzas, un ap trijiem naktī, kad viss bija izdzerts un nauda beigusies, es atcerējos par semestra naudu, kas mājās aploksnē gaidīja, kad to kāds aizvedīs uz skolu. Līdz skolai šī nauda nekad tā arī netika, tomēr mūsu ballīte turpinājās vēl divas dienas ar šķietami neierobežotu daudzumu dzērienu, pirtīm, prostitūtām un salauztiem mātes sapņiem.
Tā mans ceļš uz augstāko izglītību beidzās. Bet vēl pāris mēnešus nevarēju pateikt mammai, ka uz skolu vairs neeju. Katru dienu cēlos un devos uz bibliotēku, kur bija silti, jo nauda visa jau bija notrallināta, bet ārā bija ziema.
Godīgi sakot, tagad atskatoties, man kaut kādā ziņā pat patīk, ka manā dzīvē ir šādi un līdzīgi atgadījumi. Nepārprotiet, es nelepojos ar savu rīcību un to, kāds cilvēks toreiz biju. Bet man patīk, ka man ir šie stāsti, tieši tāpēc, ka tie ir tik traki un tik tālu no tā, kāds esmu tagad. Lai gan taisnības labad jāsaka, ka ne visi to laiku stāsti ir tik kinematogrāfiski. Reiz, nākot mājās no kroga, es piedirsu bikses, un to stāstu es publiski stāstu daudz retāk nekā par skolas naudas nodzeršanu. Bet pagātni es nenožēloju, jo tas arī biju es. Drīzāk tas man kalpo par atgādinājumu, ka nekad neesmu varējis un nevarēšu iemācīties dzert kā džentelmenis.
Mēs sapratīsim vārdu “lēnprātība” un iepazīsim mieru.
Anonīmajos alkoholiķos iemācījos vārdu salikumu “dvēseles miers”. Līdz tam par tādu konceptu pat nedomāju. Bet ātri sapratu, ka tas ir tieši tas, kā manā dzīvē ir pietrūcis. Vēl aizvien nevaru ar pilnīgu pārliecību apgalvot, kas tieši ir mana nemiera cēlonis, bet kaut kāds velns mani dīda, kopš sevi apzinos kā cilvēku. Kā jau iepriekš minēju, neatceros, ko tieši jutu, kad sāku eksperimentēt ar dzeršanu, bet, atskatoties uz saviem vēlākajiem dzeršanas gadiem, varu apgalvot, ka dzerot es nomierinājos un atslābu. Kamēr citi alkohola varā kļūst agresīvi un sāk vicināt dūres, man dzēriens kalpoja gandrīz kā antidepresants un, kopš varēju atļauties, sāku dzert ikdienas. Bija, protams, arī lielāki un mazāki plosti un ik pa brīdim īsi atturības brīži, bet, skatoties uz manu dzeršanas karjeru kopumā, biju izteikts maratonists. Dienās, kurās nedzēru, es sevi piespiedu nedzert, jo “nedrīkst taču dzert katru dienu”, tā sevi audzināju. Bet tas nebija mans dabīgais stāvoklis. Mans dabīgais stāvoklis bija atrasties nelielā reibumā nepārtraukti, un, kad nebiju uzmanīgs, tad attapos, ka ir pagājuši vairāki mēneši, neizlaižot nevienu dienu bez dziras. Pēdējos dzeršanas gados mans alkoholisms bija kļuvis pat izteikti sistemātisks. Darba dienās, braucot mājās no darba, bodē nopirku piecas konkrētas alus zortes bundžas un vienu sarkanā vīna pudeli. Tas bija mans darba dienas vakara iztikas minimums, kas gan regulāri papildinājās ar aiziešanu līdz vietējam krogam, kad pieci aliņi un vīna pudele šķita par īsu. Bez šīs ikdienas dozas es biju nervozs un izteikti neiecietīgs. Vēl, dzīvojot Londonā, izmēģināju gavēni – 40 dienas bez alkohola, cigaretēm un gaļas. Nebija pagājusi pat puse gavēņa laika, kad mani komunalkas līdzcilvēki sāka pierunāt, lai atsāku dzert, jo skaidrā es kļuvu neciešams.
Atnākot uz AA, ļoti ātri noticēju programmai. Tomēr pat tad, kad aktīvi gāju soļus, klausīju sponsoru un nedzēru, mans nemiers nekur nepazuda. Tieši pretēji – tiklīdz tiku atslēgts no manām zālēm alkohola formā un Divpadsmit soļu programmas stādītās sēklas vēl nebija izdīgušas, nemiers bieži pārņēma stūres vadību gan pārnestā, gan pavisam tiešā nozīmē. Reiz, kad jau dzīvoju skaidrā vairākus mēnešus un aktīvi apmeklēju sapulces, kāds šoferītis uz šosejas man nogrieza ceļu. Es sāku sekot šim nelaimīgajam tuvu, tuvu – tā, lai viņš saprastu, ka es viņam sekoju. Viņš mainīja joslas, es līdzi. Cilvēks nogriezās no lielceļa, es arī. Viņš piebremzēja, lai palaistu mani, es arī piebremzēju un turpināju sekot tādā pašā ātrumā, ar kādu brauca mans pāri darītājs. Vēl pēc pāris manevriem jaunais vīrietis piestāja ceļa malā, tad gan es nobijos un aizbraucu garām, sapratis, ka, sekojot savam nemieram, esmu aizbraucis pilnīgi citā virzienā. Labi, ka ir navigācijas sistēma.
Tomēr kaut kādā brīdī Divpadsmit soļos ieguldītais darbs sāka nest augļus. Nevaru pateikt konkrētu laiku, kad tas notika, bet tagad esmu stipri nomierinājies un uz ceļiem ar mašīnu nevienam vairs nesekoju… bet lamājos gan.
Lai arī cik zemu mēs agrāk būtu krituši, mēs sapratīsim, kā mūsu pieredze var noderēt citiem.
Man bieži šķiet, ka cilvēki nesaprot manus dzeršanas pārtraukšanas iemeslus. Es taču nebiju nonācis cietumā, dzērumā sadauzījis auto vai pazaudējis visus klientus un ienākuma avotus. Man liekas, cilvēkiem no malas izskatās, ka man tikai vajadzēja nedaudz piekoriģēt dzeršanas paradumus, pirms atmest to lietu pavisam. Manas dzeršanas pēdējie gadi nebija tik dramatiski kā Holivudas filmās un romānos. Tomēr katras bedres dibens ir citādāks.
Es labi atceros savas bedres dibenu un cik bezpalīdzīgi un vientuļi es tajā jutos. Šajos gados esmu arī sapratis, ka, līdzīgi man, daudzi alkoholiķi pret savu bedres dibenu nav atsitušies, dzīvojot uz ielas vai cietuma kamerās. Arī privātmājās, sešu istabu penthausos un muižās bedrēm ir dibeni. Mani vēl aizvien ļoti iedvesmo Anonīmo alkoholiķu dzīvesstāsti, kuriem, no malas skatoties, nav viegli identificējams dzīves zemākais punkts. Es ļoti ceru, ka arī mans stāsts kādam var noderēt, jo īpaši jaunatnācējam, kurš, iespējams, jūtas, ka, lai kvalificētos AA programmai, viņam vai viņai ir jāsasniedz kādi iepriekš definēti zemākie punkti. Tā nav. Katras bedres dibens ir citādāks.
Veltīguma un sevis žēlošanas sajūta izzudīs.
Liels ego un zems pašnovērtējums – tipiska alkoholiķa raksturojums. Tā mēdza teikt mans sponsors. Šī ir, iespējams, vienīgā plaši pieņemtā patiesība, kuru, runājot par sevi, līdz šim brīdim tā arī neesmu pieņēmis. Liels ego – o, jā! To es apzinos. Bet man ir grūti pieņemt, ka manī bija zema pašnovērtējuma pazīmes. Tomēr, iespējams, es negribu to atzīt sava lielā ego dēļ. Ja paskatos godīgi, tad secinu, ka pēdējos dzeršanas gados jutos nožēlojami teju visu laiku.
Trīs dažādos piegājienos biju uzsācis dzīvi ārpus Latvijas, un katru reizi likās, ka pie dzīves problēmām ir vainojama apkārtējā vide. Bet, ja es pārvākšos uz turieni, tad gan dzīve sakārosies un problēmas pazudīs. Stokholmā izveidoju lielisku karjeru savā specialitātē, par mani cīnījās konkurējošas kompānijas, darba netrūka un uzslavu arī. Biju zirgā, bet jutos kā sūds. Bieži, jo īpaši nedēļas nogalēs, kad sadzēros tuvu atlūšanai, attapos, sarunājoties ar savu atspulgu vannas istabas spogulī. Lūrēju atspulga acīs un skaļi, citreiz smejoties, citreiz lamājoties, mēdzu sev teikt: “Kas gan tu esi par lūzeri, Oskar!”
Mana lielāka nožēla bija par to, ka neesmu kļuvis par zvaigzni. Jā, tieši tik liels bija mans ego. Man šķita, ka man jākļūst par pasaules slavenību. Bet vienīgais, ko es tā labā darīju, – fantazēju, kas par mani būs rakstīts Vikipēdijas lapā. Es sevi nevarēju ciest par to, ka neko nedaru, lai kļūtu par zvaigzni.
Vēlme kļūt slavenam dzima turpat, kur doma par dzīvošanu ārzemēs. Likās, ja iegūšu pasaules slavu, tad gan iestāsies laime. Tagad tikai pasmejos par toreizējām fantāzijām. Bet, starp citu, vēl aizvien gribu būt zvaigzne – zvaigzne savai sievai un bērniem, kas aug mūsu ģimenē.
Mēs zaudēsim interesi par savtīgām lietām un iegūsim interesi par mūsu biedriem. Egoisms izzudīs. Visa mūsu attieksme un skats uz dzīvi izmainīsies.
Aptuveni gadu pirms manas pirmās AA sapulces atkal nolēmu sakārtot savu dzīvi un pārstāt dzert. Biju kārtējā emocionālajā nokdaunā pēc šķiršanās ar kārtējo draudzeni. Viņa mani nesaprata un meloja man. Lai gan arī es meloju viņai, tas nebija būtiski, jo VIŅA MELOJA MAN! Nedzēru vienu mēnesi, otru un sāku justies aizvien labāk. Aktīvi sportoju, socializējos ar radošiem cilvēkiem, biju proaktīvs ceļā uz dzīves sakārtošanu, un lietu kārtība sāka rādīties aizvien skaistākās krāsās. Pēc trīs mēnešu atturības devos pie māsas uz Kopenhāgenu. Tiklīdz Stokholmas stacijā iekāpu vilcienā, tā sapratu, ka šodien dzeršu.
Mana dzīve bija sakārtojusies, man likās. Es vairs naktīs neraudāju par aizgājušo mīlestību un šķita, ka pēc trīs mēnešu nedzeršanas (kas bija ilgākais nedzeršanas periods kopš 14 gadu vecuma) es beidzot būšu iemācījies dzīvot bez alkohola ikdienā. Tas bija rīta vilciens, un līdz Kopenhāgenai bija vēl piecu stundu brauciens. Iekārtojies savā vietā un pasēdējis tur pieklājīgi kādas 30 minūtes, devos uz restorāna vagonu pēc alus. Bet, re, tev Skandināvija, rīta vilcienos alkoholu zviedri nepārdod. Tā nu devos atpakaļ uz savu krēslu, bet manu prātu vairs nekas cits nenodarbināja kā tikai doma, ka šodien dzeršu.Kopenhāgenā mani sagaidīja māsa, un mums bija norunāta viena konkrēta darīšana, kurā arī alkoholu nepasniedza, bet, tiklīdz tā formalitāte beidzās, sāku pierunāt māsu iet uz krogu, tikai uz vienu alu. Mani nekas vairs nevarēja apturēt. Māsa teica, ka ir citi plāni, bet es pierunāju – tikai vienu fikso, vienu alu. Māsa piekrita. Es ļoti ceru, ka turpmāk teiktais netiks cenzēts un kāds to neuztvers par alkohola godināšanu, es tikai atsaucu atmiņā, kā toreiz jutos. Kad iedzēru pirmo malku, es sajutos kā atbrīvojies no 100 kg smagas nastas, kuru trīs atturības mēnešus nesu uz saviem pleciem ik dienas. Tā sajūta bija svētlaime. Māsa sāka stāstīt par plāniem, kurus viņa mums šīm dienām ir izdomājusi, un ka mums tagad jāiet tur un jādara tas un pēc tam šitais. Bet es tikai sēdēju un domāju, vai mēs varam nedarīt neko no tā visa, tā vietā palikt tepat un vienkārši dzert alu. Es negribēju neko citu, kā tikai dzert.
Anonīmo alkoholiķu programma, manā skatījumā, nav atturības programma. Tā mani nav iemācījusies atturēties no alkohola, bet ir iemācījusi man izmainīties tā, lai nav vajadzības pēc atturēšanās. Prāta apsēstība ar dzeršanu, no kuras cietu iepriekš un kura izpaudās tādos brīžos kā vilcienā uz Kopenhāgenu, ir izzudusi. Es neesmu pavisam vesels, bet simptomi, no kuriem cietu iepriekš, mani vairs nemoka. To pašu sajūtu, ko toreiz Kopenhāgenas bārā man deva pirmais alus malks, sniedz mūsu programma, tikai tās labā ir jāstrādā daudz smagāk. Bet arī augļi ir daudz saldāki.
Mūs pametīs bailes no cilvēkiem un materiālās nedrošības.
Mēs intuitīvi zināsim, kā rīkoties situācijās, kuras agrāk mūs samulsināja.
Tas bija manas dzeršanas pēdējais mēnesis, kad biju uz pirmo randiņu ar jauku portugālieti. Stokholmas centra smalkā bārā dzērām alu, es trešo, kamēr viņa vēl nebija pabeigusi savu pirmo. Mums sarunas vedās raiti, un gaisā virmoja atmosfēra. Kādā brīdī viņa nošūpoja galvu un pievērsa manu skatu uz ārā esošo ainu. Kāds jauns vīrietis, aptuveni manā vecumā, solīdi ģērbies, pieklājīgu, lai arī nedaudz izspūrušu matu griezumu, knapi turējās uz kājām. Paspēris vienu soli turp, divus atpakaļ, viņš mēģināja tikt uz priekšu, pieņemu, ka uz mājām. Mana kompanjone nopūtās un nesapratnē noteica: “Cik dīvaini. Viņš nav ne bezpajumtnieks, ne nabags. Nu, kā var tā piedzerties it kā normāls cilvēks?”
“Hmm… tiešām,” es kaut ko nomurmināju, bet momentā šajā nelaimīgajā dzērājā atpazinu sevi. Līdzīgā stāvoklī aizvien biežāk un biežāk es devos mājās no sava vietējā bāra. Pēdējos mēnešos atkal biju nonācis turpat kur kādreiz, kad nevarēju ne dienas izturēt bez sava iztikas minimuma – pieciem aliem un pudeles vīna. Bet nu jau ar to vairs bieži nepietika, un savas četras piecas reizes nedēļā vakaru beidzu vietējā dzertuvē, no kuras mājup devos līdzīgā stāvoklī kā personāžs aiz smalkā Stokholmas bāra loga.
Es atcerējos kādu atgadījumu Londonā. Strādāju Viktorijas stacijas pabā, kur reiz ieradās kāds ar ceļojuma somām apkrāvies slovāks un pasūtīja alu. Lai arī viņa angļu valoda bija ļoti vāja, uzzināju, ka viņš tikko ieradies Londonā, lai strādātu celtniecībā. Todien viņš izdzēra tik daudz, ka mums vajadzēja viņam atteikt turpmākos dzērienus un dzīt prom no bāra. Pēc pāris mēnešiem pamanīju šo pašu slovāku, guļam uz ielas kopā ar citiem bezpajumtniekiem turpat pie stacijas. Es jutu, ka dzīves groži sāk slīdēt man ārā no rokām. Ja nedarīšu kaut ko lietas labā, tad līdzīgi kā slovāku Londonā, dzīve sakošļās un izpļaus ārā arī mani, tikai Stokholmā. Sajutu, ka šis ir pēdējais brīdis, lai kardināli mainītu dzīvi. Tāpēc kādu dienu pēc darba, kad nebiju vēl iedzēris, atradu vietējo AA grupu un devos uz savu pirmo sapulci.
Tagad, pēc globālās pandēmijas, ekonomiskās krīzes, kara kaimiņos un vispārīgas neziņas, kas virmo gaisā, es jūtos salīdzinošā drošībā. Esmu iemācījies dzīvi dzīvot pa vienai dienai uz priekšu. Manī nav panikas. Viss būs labi, arī tad, ja labi nebūs.
Mēs pēkšņi aptversim, ka Dievs dara mums to, ko mēs paši nevarējām izdarīt.
Es neko neaptvēru pēkšņi. Arī Dievs manā dzīvē atnāca nemanot. Sponsors lika man darīt AA lietas, pat tad, ja es tām neticu. Es tam piekritu, jo biju gatavs visam. Uzskatu, ka man izdevās skaidrā noturēties kopš savas otrās AA sapulces, jo biju salīdzinoši gatavs pieņemt Divpadsmit soļu programmu. Un, lai arī nedaudz pretojos un apstrīdēju dažādus principus, sapulcē izteiktos secinājumus un sponsora metodes, es tomēr darīju, ko man lika, pat tad, kad tam pats neticēju. Arī lūdzos. Un tā kādā brīdī aptvēru, ka manā dzīvē ir ienācis Dievs. Manā gadījumā tas nav tiešā veidā ar reliģiju sasaistīts Dievs, bet tomēr tas ir Dievs, kurš par mani rūpējas un dara ar mani to, ko nevarēju izdarīt ar sevi pats.
Man nav svarīgi, vai Dievs ir īsts vai nav. Es zinu tikai – kamēr Dieva nebija manā dzīvē, dzīvot bija nesalīdzināmi grūtāk nekā pašlaik.
Vai šie ir pārslīpēti solījumi? Mēs nedomājam gan.
Mūsu vidū tie piepildījās – dažreiz ātrāk, dažreiz lēnāk.
Tie vienmēr īstenosies, ja mēs to labā strādāsim.
Kad uzsāku Divpadsmit soļu programmu, man bija ļoti svarīgi, ka varēšu dzīvot normālu dzīvi un iekļauties sabiedrībā. Es negribēju izvairīties no dzīves, neiet uz saviesīgiem pasākumiem, ja tur pasniedz dzērienus, vai nesatikties ar draugiem, kas ballītēs malko savu alu. Un arī tas ir piepildījies. Šodien es dzīvoju pilnvērtīgu pieauguša cilvēka dzīvi. Darba man netrūkst, naudas pietiek, sociālā dzīve ir aktīva un es veidoju ģimenes ligzdu, kur mierīgi dzīvot kopā ar labāko sievu pasaulē, kuru ļoti mīlu un cienu, un man ir aizdomas, ka viņa mani arī.
Tagad es zinu, šie solījumi nav sevis kodēšana. Tie ir loģisks iznākums tam, kā strādā mūsu Divpadsmit soļu programma. Toreiz mana dzīve bija nemitīga cīņa – ar cilvēkiem, attiecībām, valsts institūcijām, politiskiem procesiem un visu, kas man apkārt. Tagad mana dzīve ir normāla, varbūt kādam šķitīs pat garlaicīga. Bet, ziniet ko, manā galvā garlaicīgi nav. Tagad es vienkārši protu ar to trakumu tik galā. Garlaicīgi man nav. Man ir labi!
Oskars K.
*Šeit un turpmāk izcēlumos citāti no grāmatas “Anonīmie alkoholiķi” 72. lpp.
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
Comments