top of page

Kambodža pēc Pola Pota

AA biedre dalās piedzīvojumos, kas ceļojuma laikā atgādināja, kāpēc viņai nepieciešama Divpadsmit soļu programma.


Aizbraukt ceļojumā uz Kambodžu – tā bija mana drauga ideja. Es par Kambodžu zināju tikai vienu lietu. Tur ir bijis genocīds.


Studiju laikā es vēl nebiju apsēsta ar alkoholu. Es biju apsēsta ar panākumiem. Tāpēc tā vietā, lai nosistu laiku ar draugiem, randiņiem, koncertiem, ballītēm un tamlīdzīgām studentam tipiskām nodarbēm, es caurām dienām sēdēju bibliotēkā un, gatavodamās starptautiskām jurisprudences studentu sacensībām, lasīju par genocīda noziegumiem dažādās pasaules valstīs. Viens no genocīda gadījumiem, ko toreiz pētīju, bija Pola Pota un Sarkano khmeru režīms Kambodžā, kas dažu gadu laikā (no 1975. gada līdz 1979. gadam) mērķtiecīgi un nežēlīgi iznīcināja paši savējos – apmēram ceturto daļu Kambodžas iedzīvotāju.


Ne panākumi, ne uzcītība un rakstura stingrība nepasargāja mani no nodzeršanās turpmākajā pusotrā dekādē. Pēc tam es nonācu AA, satiku draugu, un mēs devāmies trīs nedēļu ilgā ceļojumā uz Kambodžu. Aplis noslēdzās, un tagad es par Kambodžu zinu mazliet vairāk. Negarlaikošu “Vīnogas” lasītāju ar tveices, krāsu pārbagātības, dullās satiksmes, tropisko salu balto smilšu, piparmētru zaļās jūras, krabju tirgus, ceptu suņu, mūžsenu tempļu mūros dejojošu dievību, nabadzības un dažādu vecumu ielasmeitu kaismīgiem aprakstiem. Tā vietā padalīšos ar dažiem piedzīvojumiem, kas man ceļojuma laikā atgādināja, kas es esmu un kāpēc man ir nepieciešama Divpadsmit soļu programma.


Paļaušanās


Kādu rītu brokastojam mūsu iecienītā kafejnīcā Koh Rong salā, kura atbilst visām paradīzes salas pazīmēm, bet kuru vēl pagaidām nav izkropļojušas milzīgu, dārgu, bezpersonisku hoteļu ķēdes ar privātajām pludmalēm. Tā vietā ikviens ar 40 dolāriem kabatā var šeit noīrēt koka bungalo pašā jūras krastā. Kā ierasts Kambodžā, iekštelpa un ārtelpa šeit ir sapludināta kopā. Mēs esam pasargāti no saules svelmes, jo sēžam telpā zem jumta. Zem kājām mums ir kārtīga akmens flīžu grīda, pa to klumburē kucēns, kuram pietiek veselā saprāta neaizklīst nekur prom. Bet vienlaicīgi mēs esam ārā, jo pirmajam stāvam šeit nav ārsienu. Mūs appūš maigs, silts vējiņš, un mēs varam vērot darbīgo ieliņu ar ielas tirgotājiem, molu, jūru un krāsainās laivas kafejnīcas priekšpusē. Savukārt, pagriežoties uz otru pusi, skatam paveras pagalms, kurā notiek mājas dzīve. Viesmīlis, kurš vēl tikko atnesis mums bļodiņas ar šakšuku (olu ēdiens ar tomātiem un papriku), tagad pagalmā ucina mazu bērnu. Mazliet lielāki bērni skraida apkārt, dauzoties ar suņiem, kuri ir vidēja izmēra, priecīgi un visdrīzāk pieder visiem un nevienam. Ik pa laikam taurējot, garām braukā skūteri, nereti apkrauti ar milzīgiem groziem un kastēm, tam visam pa vidu tekalē vistas un dažreiz no kokiem nokāpj arī pērtiķēni. Bet neviens nestreso. Neviena māte nerauj bērnu aiz rokas prom no iedomātām briesmām, viesmīļi nepadzen klaiņojošos suņus, bet gan uzcienā tos ar ēdienu atliekām, suņi savukārt nenokož vistas, un tūristiem (tajā skaitā man) neatliek nekas cits kā iejusties un aplipināties ar to, kas šeit ir dabisks – paļaušanos, ka viss būs labi.


Piparu degustēšana


Kambodža nav valsts, kur jāvairās no vilinošas iemīļotā dzēriena smaržas. Kambodžā iedzeršana nav prioritāte, šeit mīl paēst, un gaiss ir svaigu un ne tik svaigu zivju, ceptas gaļas, grillētu kukaiņu, ziedošu koku un kanalizācijas aromātu pārsātināts. Tūristi netiek vilināti doties izbraukumos uz vīna vai alus darītavām. Tā vietā mēs kādu dienu pa putekļainu lauku ceļu braucam ar skūteri uz piparu fermu.


Piparu fermā mūs sagaida gids, kurš – uzreiz redzams – savu darbu uztver ļoti nopietni un ar lielu atbildības sajūtu. Viņš mūs pacienā ar citronzāles un melno piparu tēju un iepazīstina ar diviem vāciešiem, ar kuriem kopā dosimies ekskursijā pa fermu. Mans draugs, būdams komunikablāks par mani, uzsāk sarunu, un drīz vien noskaidrojam, ka šie puiši jau pabijuši vietās, uz kurām tikai plānojam ceļot, un tāpēc var mums pastāstīt šo to noderīgu. Viņi ir bekpekeri jeb mugursomnieki, viens izteikts ekstraverts, otrs – intraverts, domātāja tips. Klausāmies ekstravertā vācieša stāstā par piedzīvoto Bokora kalna virsotnē, kur ķīniešu investori uzcēluši milzīgu pieczvaigžņu viesnīcu ar kazino un kur vāciešu bekpekeri bijuši vienīgie klienti. “Spoku pilsēta,” es nosaku, un intravertais vācietis uzķer manu domu, aktīvi mādams ar galvu. Ekstravertais vēlāk uzdos gidam tik daudz jautājumu par piparu audzēšanu, ka man radīsies aizdomas – tā ir ekonomiskā špionāža.


Taču vispirms gids mūs apsēdina pie koka galda lapenes ēnā un dod degustēt piparus. To nu es nebiju gaidījusi. Iepriekš esmu degustējusi tikai spirtotus dzērienus. Gids atver stingri aizskrūvētu burciņu ar baltajiem pipariem, ieber nelielu daudzumu mazā trauciņā un mudina mūs tos noprovēt. Sākumā tas ir interesanti. Mēs graudiņu paostam, pavirpinām pirkstos, liekam uz mēles, pasūkājam, tad uzmanīgi iekožamies, sakožam un visbeidzot rijam lejā. Gids mūs aicina komentēt baltā pipara asumu. Ne pārāk ass. Tālāk seko izsmeļošs stāstījums par dažādām pipara gatavības stadijām, novākšanas un uzglabāšanas īpatnībām, saderību ar zivju, gaļas vai dārzeņu ēdieniem, un tad mazajā trauciņā tiek iebērti sarkanie pipari. Gids seko līdzi, lai katrs atkal paņemam pa graudiņam. Mūsu entuziasms sāk noplakt. Atdzīvojamies, kad pauzē starp piparu degustēšanu mūs uzcienā ar īpatnējas konsistences, bet garšīgu plātsmaizi, kas neitralizē pēdējā pipara pēcgaršu. Taču gids vēl ir tikai ieskrējies. Seko melnie pipari un konservēti zaļie un melnie. Pēdējos trīs es neriju nost, bet diskrēti izspļauju salvetē, jo vēders protestē pret tādu neierastu barību ar dīvainām sajūtām, kas var un var nebūt caurejas priekšvēstneses.


Man ir viens secinājums. Degustēšana ir viena riebīga padarīšana, kam man trūkst pacietības un garšas izjūtas smalkuma. Tādas pašas bija manas domas arī agrāk par spirtoto dzērienu degustēšanu. Vienīgā atšķirība – kad pēc neciešami garajām stāstījuma pauzēm man skopi tika ieliets degustējamais dzēriens, es to nekad, nekad neizspļāvu.


Izvēle ciest


Pēdējā laikā sāku ievērot, ka manā dzīvē ciešanas ir izvēle. Šo izvēli es izdaru automātiski, jo man tā ir labi pazīstama esības forma – par kaut ko sagruzīties un pāris mirkļos nonākt apmātā prāta stāvoklī, kam raksturīga sajūta par nolemtību, nomāktība un “Palles viens pats pasaulē” sindroms. Citreiz šajā emociju kokteilī galveno noti uzdod sevis žēlošana, citreiz – kaut kāda pārprasta līdzcietība, no kuras nevienam nav nekāda labuma.

Kambodžas ceļojuma noslēgumā es viena pati (jo draugs izvēlējās negruzīties) devos uz Genocīda muzeju. Tas atrodas bijušās skolas telpās, kur Sarkano khmeru režīms savulaik ierīkoja vienu no baisākajām nāves nometnēm – S 21 nopratināšanas un aizturēšanas centru. Aizturēšana tur neizbēgami beidzās ar upura nāvi. Moto bija apmēram šāds – labāk kļūdīsimies, nonāvējot nevainīgo, nekā ļausim izdzīvot režīma ienaidniekam.


Muzejs atrodas galvaspilsētā Pnompeņā, un es no mūsu viesnīcas līdz turienei aizstaigāju kājām. Pa ceļam atklāju nelielu tirdziņu, kur iepriekš nebijām ieklīduši, un teju nopērku turziņu ar tradicionālo cepto gliemezīšu uzkodu, ko, sajauktus ar spilgti sarkanām čili piparu pākstīm, tirgo no lielāk ķerrām ielu stūros. Ceļojuma sākumā man šie gliemezīši likās pretīgi. Acīmredzot esmu iedzīvojusies.


Atradusi muzeju, kopā ar citiem tūristiem un veselu baru skolēnu iekļūstu saules pielietā iekšpagalmā, ko no visām pusēm ieskauj trīsstāvīgas balti krāsotas ēkas un žogs, vidū aug palmas, kaut kur vītero putni, un ļaunu vēstī vien attiecīgi uzraksti, dzeloņstieples un kapakmeņi. Audiogida pavadībā es lieku sev metodiski izstaigāt baltās ēkas no iekšpuses. Paveras aina, kas spilgti kontrastē ar dzīvīgumu ārpusē. Tur ir pratināšanas kameras ar dzelzs gultu telpas vidū, neiedomājami šauri ieslodzījuma kambari, fotogrāfijas, spīdzināšanas inventārs un tamlīdzīga, šermuļus uzdzenoša, atribūtika. Man ar to nepietiek. Es mēģinu iejusties. Ieeju vienā no kamerām, kad tur neviena cita nav, nostājos tālākajā kaktā un, vērdamās pa aizrestoto logu uz gabaliņu no zilajām debesīm un palmām, mēģinu iztēloties, kā varēja justies ieslodzītais, kurš gaidīja nākam savus mocītājus, atrazdamies bezcerīgā tumsā tikai dažu soļu attālumā no saulesgaismas. Man kļūst grūti elpot, krūškurvi nospiež smagums, ko es pazīstu no paģiru dienām, man slāpst un nav līdzi ūdens, tomēr es turpinu. Šādi simptomi jau nu rūdītu alkoholiķi nenobiedēs. Satieku citus sev līdzīgos, kuri pārvērstām, drūmām sejām klīst pa klusajiem gaiteņiem. Mēs neskatāmies cits citam acīs, nesasmaidāmies. Mēs to nedrīkstam. Mēs ciešam.


Apstājos vien tad, kad man jau ir manāmi nelaba dūša. Atrunāju sevi no spīdzināšanas rīku apskates. Vēl mirkli pasēžu uz soliņa zem palmas, izgaršojot pēdējo mazohistisko ciešanu malku. Tad pieceļos un dodos ārā, brīvībā. Neviens mani neaiztur.


Dvēseles miers visam mūžam par 1 dolāru


Vēl pirms dažiem gadiem Kambodžu dēvēja par 1 dolāra zemi, jo tur daudz ko varēja nopirkt tikai par 1 dolāru. Tagad ar 1 dolāru ir drusku par īsu, lai gan 3 dolāri jau ir kapitāls, par kuru, piemēram, var pusstundu vizināties pa galvaspilsētu Pnompeņu motorikšā – zināmā arī kā tuktuks, ķerot sauli, vēju, smaržas, smakas un dažbrīd neticamās ainiņas no dzīvības pārpildītajām ielām. Tomēr ir viena prece, ko inflācija nav skārusi. Par 1 dolāru Kambodžā joprojām var nopirkt dvēseles mieru visam mūžam. To tirgo klejojoši, mūkiem līdzīgā, bet mazāk spilgti oranžā togā tērpušies vīri, kas par darījuma apliecinājumu piedāvā nelielu kartīti. Diemžēl neuzzināju, kas uz tās kartītes attēlots, jo no darījuma atteicos. Es zinu, kur var dabūt dvēseles mieru pilnīgi par brīvu.

Debora



Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.


Recent Posts

See All

Comments


Commenting has been turned off.
bottom of page