top of page

Kas man ir dvēseles miers?

Skaidrības laikam pieaugot, ir daudz vieglāk nošķirt mirklīgas emocijas no ilglaicīgas iekšējas stabilitātes.


Tās retās reizes, kad pusaugu vecumā tiku pie pudeles, atceros kā dramatiskas. Klases vakaros pamatīgi piedzēros ar puišiem, nevis glīti sēdēju pie kādas glāzītes ar meitenēm. Es biju trauksmaina pusaudze, nemiera un baiļu pilna.


Vidusskolā pasāku stundu laikā piecelties, iziet no klases un staigāt pa skolu, jo bija pārāk grūti nosēdēt solā stundās, kuras neuzskatīju par sev interesantām. Šis ieradums turpinājās arī augstskolas lekcijās, kā arī sociālos pasākumos – nespēju pieklājības pēc palikt paziņu lokā un mēdzu aiziet neatvadījusies, trauksmes mākta. Nevarēju sevi piespiest izturēt diskomfortu vai darīt to, ko negribu.


Alkohola ietekmē trauksme pazuda. Varēju iejusties jebkurā cilvēku lokā un vairs nejutu spiedīgo nepieciešamību atstāt telpas un cilvēkus. Jutos kā kompānijas dvēsele. Reizēm dzērumā rīkojos sev pazemojoši, parasti salaižot ar pretējo dzimumu, taču centos sevi mierināt un koncentrēties uz tiem pozitīvajiem brīžiem, kurus spēju atcerēties. Taču aizvien mana dzēruma rīcība izvērtās no vienkārši apkaunojošas uz agresīvu, strīdējos ar tā brīža otrajām pusēm, un strīdi bija dramatiski, skaļi un publiski. Savu vainu drāmā neredzēju. Man vienmēr bija attaisnojums, kāpēc tā rīkojos, lai gan atskatoties neredzu pamatotu iemeslu tik pārspīlēti reaģēt. Alkohola baudas efekts aizvien vairāk sāka pazust. Pozitīvās kompānijas dvēseles ilūzijas vietā mani pārņēma ego spēks, dusmu spēks – alkohola reibumā jutos kā pasaules centrs.


Dvēseles miers? Tas man bija ļoti svešs jēdziens. Bija vai nu ļoti labi (ego augstumos) vai ļoti slikti. Bija arī reizes, kad jutu vienkāršu pateicību par dzīvi, bet, dzeršanai pastiprinoties, tās emocijas pamazām izgaisa. Dzerošajā laikā un skaidrības sākumā bija citas emocijas, kuras varētu pielīdzināt manai šībrīža izpratnei par dvēseles mieru.


Eiforija. Tā bija sajūta, pēc kuras tiecos un dzinos. Eiforija lika domāt, ka ar manu dzīvi beidzot viss ir kārtībā un viss notiek pēc mana prāta un plāna. Man nebija spējas aptvert, ka tā ir neveselīgi nepatiesa un gaisīga ilūzija. Tā bija sajūta, kuru gribēju just konstanti, taču jo dziļāk grimu purvā, jo tālāk no tās biju. Taču eiforija nebija dvēseles miers.


Apātija. Dzeršanai pieņemoties spēkā, emocijas aizvien vairāk notrulinājās, ja neskaita bailes un agresiju. Apātija radīja ilūziju par mieru brīžos, kad nekratīja panika vai izmisums. Tie bija brīži, kad viss bija vienalga, pudele bija kaut kur tuvumā, vairs nebija tuvu draugu, kas traucētu dzert vai kritizētu, un varēja dzērumā aizmigt pie TV. Bet arī apātija nebija dvēseles miers.


Skaidrības sākums bija ļoti grūts. Bieži emocijas gāja pāri malām, asi reaģēju par katru sīkumu, kaitināja cilvēki uz ielas, skaņas, laikapstākļi, viss bija nepareizi, un apkārtējā vide likās kaitinoša visos aspektos. Tad es sāku ilgoties pēc komforta – varēju vienatnē pavadīt laiku savās četrās sienās, neviena netraucēta, gribēju izvairīties no sapulcēm, kuras man nepatika, no cilvēkiem, kuri mani kaitināja, – ar aizbildinājumu, ka tas viss ir skaidrības vārdā. Es gribēju tikai mīkstu komfortu. Lai arī to vairs nesniedza alkohols, un lai arī tajā nejutu eiforiju, komforts radīja maldinošu sajūtu par dvēseles mieru. Kā es zinu, ka tas tomēr nebija dvēseles miers? Jo pārāk viegli bija zaudēt savaldīšanos, aizsvilties, sadusmoties par sīkumiem – komforts bija trausls un atkarīgs no ārējiem apstākļiem – pretēji patiesam dvēseles mieram.


Pamazām, strādājot ar programmu, nokārtojot emocionālos un fiziskos parādus, iepazīstot sevi un savu vietu pasaulē, sāku justies aizvien mierīgāk. Man joprojām bija un ir sliktas dienas, kad gribas raudāt un kad zaudēju savaldīšanos, taču ir daudz vieglāk nošķirt mirklīgas emocijas no ilglaicīgas iekšējas stabilitātes. Reizēm piedzīvoju sāpīgas situācijas, atraidījumu, zaudējumu – lietas, kas ir ārpus manas kontroles – taču neskatoties uz sāpēm, iekšā joprojām ir miers, apzinoties, ka to kontrolēt nav manos spēkos. Tādos brīžos mani spēcina pateicība par visu to, kas ir manā dzīvē. Man joprojām patīk komforts, taču cenšos neieslīgt pašapmierinātībā un nepatīkamās situācijās vairāk strādāt ar savas bezspēcības, apkārtējo apstākļu un atšķirīgo cilvēku pieņemšanu. Pieņemšana, savu trūkumu atzīšana un pateicība ir mani rīki ceļā uz Dvēseles mieru.

Ieva


Ja Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai.


Recent Posts

See All

Comments


Commenting has been turned off.
bottom of page