Piedošanas un izmaiņu ceļš ir lēns, bet tas notiek – dienu no dienas.
Es piedzimu divu skaistu cilvēku ģimenē, mamma strādāja medicīnas, bet tēvs – celtniecības jomā. Pēc vecmāmiņas nāves, kad man bija kādi trīs gadi, mēs pārcēlāmies uz citu pilsētu. Dzīves apstākļi nebija spoži, bet tie pamazām uzlabojās. Smagākais, ko atceros no agras bērnības, ir laiks, kad vecāki šķīrās, bija arī alkohols un nesaskaņas. Spilgti atceros, ka biju ļoti nobijusies, jo tas skāra arī mani – kur dzīvošu es, kad vecāki izšķirsies? Rezultātā kādu laiku dzīvoju pie otras vecāsmammas skaistā lauku ciemā. Mana vecmāmiņa bija brīnišķīgs, stiprs, mīlošs cilvēks. Šo laiku atceros ar lielu mīlestību. Kad bija jāsāk apmeklēt skolu, mamma mani paņēma pie sevis un jaunās ģimenes. Es atkal pārvācos uz citu dzīvesvietu. Patēvs bija jauks cilvēks, kas par mani rūpējās, mīlēja un pieņēma mani. Skolā mācījos labi. Diemžēl ģimeni skāra nākamā traģēdija – nomira mammas māsa, un tas dziļi ietekmēja manu mammu. Es atkal izjutu bailes un nedrošību, ka arī šajā ģimenē kaut kas nav labi. Tas turpinājās līdz pat maniem vidusskolas gadiem, atkal alkohols un strīdi ienāca ģimenē. Neskatoties uz emocionālo situāciju ģimenē, skolā biju ļoti aktīva – dziedāju, dejoju, apmeklēju teātra pulciņu.
Mana pirmā pieredze ar alkoholu bija 7. klases beigās, kad vietējā pamestajā baznīcā kopā ar citiem draugiem iedzēru. Man bija ļoti slikti, saindējos, tikai gulēju, vēmu un jau tad sajutu pirmo bezspēcību un nespēju apstāties – viss bija jādzer līdz galam. (Cik labi, ka ar Augstākā Spēka labvēlību tieši šajā pašā baznīcā pirms neilga laika nokristīju savu mazbērniņu. Paldies, ka tika sniegta iespēja atgriezties šajā baznīcā – skaidrā un ar pavisam citām emocijām.)
Man piedzima māsiņa, ģimenē atkal ienāca šķiršanās, un tāpēc man vidusskolā emocionāli negāja viegli. Uz maniem pleciem tika uzliktas lielas rūpes, atbildība, kurai nebiju gatava. Es ļoti gaidīju 18 gadu vecumu, kad varēšu iet prom no mājām, dzīvot savu dzīvi, būšu liela, varena, pati būšu noteicēja. Cik ļoti es maldījos!
Pēc vidusskolas sāku strādāt, nevis devos mācīties uz augstskolu, jo domāju, ka man ir jāpalīdz ģimenei un sevi finansiāli jānodrošina. Ātri sapratu, ka darbs rūpnīcā nav man, lai gan īsti nezināju, ko vēlos. Uzsāku citu darbu medicīnas iestādē, kas man padevās, rūpējos par atkarīgajiem un psiholoģiski nelīdzsvarotajiem pacientiem. Tajā laikā lietoju alkoholu, bet nelāpījos. Man parādījās pirmās attiecības, turklāt ar vīrieti, kas bija 10 gadus vecāks par mani. Iespējams, ka tad un turpmāk attiecībās meklēju tēvu, kura man tik ļoti pietrūka bērnībā.
Mainījās darbi, labi pelnīju, bija ballītes un svinēšanas. Līdz pienāca reize, kad pēc kāda saviesīga pasākuma, kurā alkohols tika vareni lietots, nākamajā dienā bija jāiet uz darbu. Jutos ļoti slikti, strādāju, lavījos un vēmu, kolēģis ieteica – uzlāpies! Man bija tik slikti, nevarēju iedzert, bet tomēr kaut kā malku iekšā dabūju. Un tas bija brīnums – man uzreiz palika labi, vaigi sārti, varēju pastrādāt. No šī brīža arī skaitu savu saslimušās alkoholiķes gaitu. Sapratu, kā alkohols palīdz otrā dienā. Tad arī parādījās vairāku dienu dzeršanas, tas bija alkoholisma uzvaras gājiens. Protams, slimība attīstījās pamazām, bija vēl daudz smieklu, iedzērusi es atvēros, bet pārējais turpināja savu gaitu.
Mans tēvs nenovēršami jau bija kļuvis par alkoholiķi, kad es, bēgdama no pirmajām attiecībām, devos dzīvot pie viņa. Tas bija ļoti smags, depresīvs posms – kandžas aparāti un tamlīdzīgi, tomēr neprāts bija tas, ka reizēm dzērām abi kopā.
Manā dzīvē parādījās vīrietis, kas mani lutināja, apdāvināja, romantika un ziedi, pasaka, bet… šis cilvēks bija precējies. Paliku stāvoklī. Nostrādāja alkoholiķes lepnība – domāju, es pati ar visu tikšu galā, lai gan mans alkoholisms jau bija progresējis. Īstenībā es nemācēju tikt galā ar šo situāciju, dēliņš piedzima, bet man bija ļoti grūti izdzīvot, daudz strādāju dažādos darbus, bet nemācēju tikt galā ar savu dzīvi. Dzēru, meloju, egoistiski mīlēju savu dēlu – viss vienlaicīgi. Mēģināju kaut kā risināt saviem spēkiem pieaugušo atkarību – kodējos, kaut kādas hipnozes, bet dzeršana atkal un atkal atsākās. Man ļoti palīdzēja tuvinieki, tomēr pazaudēju darbu, pazaudēju dzīvokli un biju spiesta atgriezties pie mammas.
Mamma ir atkarīgā, sākumā no alkohola, ko vēlāk nomainīja medikamenti. Dzīvojot pie mammas, dažkārt turējos, dažkārt pazudu uz nedēļu, točkas, kodēšanās, tas viss mani noveda punktā, kad baiļu pārņemta nedzēru trīs gadus. Šajā laikā man daudz kas sakārtojās – atkal sāku strādāt aprūpes centrā, kur bija arī atkarīgie klienti. Nav pārsteigums, ka man ar šiem cilvēkiem izveidojās lielisks kontakts! Es daudz izdarīju, dzīvoju skaidrā, bet, protams, ar savām nesamērībām – uzņēmos tik daudz: mājā remonts, smags darbs, uzsāku mācības, tas viss loģiski noveda pie viena – es salūzu. Nezināju, ka man sevi jāpasargā, jo tā jau bija dzīve sausā, man nebija mūsu programmas, kas palīdz dzīvot skaidrā. Pamazām atkal sāku lietot pa mēriņam un darīju to veselu mēnesi no vietas – dienu pēc dienas.
Atkal dzīve sabruka – aizgāju no darba, mēģināju pievērsties dēlam, kuram esmu visvairāk darījusi pāri. Par dēlu – esot jau programmā, devītā soļa ietvaros lūdzu viņam piedošanu par dzerošā laika pāridarījumiem un to arī saņēmu. Redzu un saprotu, ka aizvainojumi ir palikuši, un zinu, ka nevaru savu pagātni izmainīt. Es esmu pieņēmusi šo, tas ir ļoti smagi. Dēls ļoti respektē manu skaidrību, atbalsta mani, redz, ka var notikt lietas skaidrā, un tomēr atkārtošu: savu pagātni izdzēst nevaru. Piedošanas un izmaiņu ceļš ir lēns, bet tas notiek – dienu no dienas!
Pēdējā dzeršanas posmā parādījās jaunas attiecības. Šoreiz mēs abi bijām alkoholiķi. Pirmā tikšanās, šķiet, bija trīs dienu dzeršana. Sākām dzīvot kopā. Mans draugs mani mīlēja, viņa bizness izcili attīstījās, un… mēs dzērām kopā. Pienāca brīdis, kad citi cilvēki, ne mēs, vēlējās, lai mēs kaut ko darām ar mūsu atkarībām, tā mēs abi kopā aizdevāmies uz AA sapulci. Es apmeklēju savas pirmās sapulces, bet nebiju atzinusi savu bezspēcību. Bija vēl vajadzīgs laiks, bet pazīstamais teiciens, ka “Anonīmie alkoholiķi uz mūžu sabojā dzeršanas prieku”, gan nostrādāja. Atkal spēju noturēties trīs gadus sausā, lai gan par motivācija drīzāk kalpoja uzspiestā vainas apziņa.
Atkal atsāku dzert, ņēmu slimības lapas, lai noslēptu darbā savu atkarību. Kopdzīvē bija daudz apvainojumu, destrukcijas, mēģināju atkal un atkal atmest, bet man nekas nesanāca. Es vairs nezināju, kāpēc tā notiek? Kāpēc vairs nevaru atteikties no pudeles? Izlasīju rakstu kādā preses izdevumā, kā kāds no mūsu brāļiem bija atzinis savu atkarību, devies uz rehabilitācijas iestādi, un tas viņam esot palīdzējis. Es arī pieteicos, un beidzot atnāca atbildes uz tik daudziem maniem jautājumiem – kāpēc es dzeru, ka tā ir slimība, ka nekas nemainīsies, bet man ir iespēja atveseļoties ar Divpadsmit soļu programmas palīdzību un nepacelt pirmo glāzīti. Iznācu no rehabilitācijas un, lūk, ko pirmajā dienā ierakstīju savā dienasgrāmatā: “Nedomāju par dzeršanu, nedomāju par mājām, tikai lūdzu Dievu, lai šis murgs beigtos uz visiem laikiem.” Un Dievs ir bijis klātesošs visu šo laiku. Sākumā nevarēju aiziet uz sapulcēm, vēl biju pilna egoisma. Kādu dienu mana roka bija tik tuvu pirmajai glāzītei, ka sapratu – viss, ja tagad nesākšu kaut ko darīt, sākšu dzert. Tūlīt pat atradu cilvēkus no sapulces, tūlīt pat aizdevos uz sapulci – nobijusies klausījos… un man deva vārdu. Es izstāstīju visu, kas ar mani bija noticis, un mani tā pieņēma! Sajutu, ka šī ir mana vieta, šeit jūtos piederīga, pie šiem cilvēkiem man ir jāpaliek, tik daudzi nāca klāt, spieda roku, un es biju tik laimīga.
Gāju uz sapulcēm, turpināju daudz ko nesaprast un meklēju atbildes. Pēc kādas no sapulcēm man pienāca klāt viens vecbiedrs un pajautāja, kā jūtos. Atbildēju, ka nezinu – nekā nejūtos. Vecbiedrs noteica: “Tev vajadzīgs sponsors, jāiet soļi!” Šis pats vecbiedrs mani pieveda pie kādas sievietes, kura kļuva par manu sponsori. Izejot soļus, pienāca laiks, kad pateicībā sāku uzņemties atbildību par savu dzīvi. Es ieguvu garīgo pārdzīvojumu, atbrīvojos no visām savām sāpēm, atdevu savu dzīvi Augstākajam Spēkam.
Neskatoties uz to, bija arī pārbaudījumi – smagi saslima mamma, bet man tika dota iespēja atdarīt mammai pāridarījumus par laiku, kad dzēru. Arī es esmu visu piedevusi. Manī ir milzīga pateicība par šo iespēju.
Manai skaidrībai traucēja kopdzīve ar lietojošu cilvēku, tāpēc man bija jāaiziet. Protams, tas nebija viegli, atkal bija bailes, nedrošība. Notika brīnums, un es to izdarīju. Atbildības uzņemšanās par savu dzīvi turpinājās – kalpoju, tas man tik ļoti palīdzēja. Varēju nedomāt par savām problēmām. Man tika iedots viss – Lielā grāmata, programma, kalpošana.
Esmu bezgala pateicīga Augstākajam Spēkam par šo avansā doto iespēju – dzīvot skaidrā. Tikpat pateicīga esmu Anonīmajiem alkoholiķiem un īpaši savai mājas grupai un sponsorei, kas man deva drošību, atbalstu un spēku. Pandēmijas laiks bija iespēja iepazīt sevi, sakārtot sevī vēl to, kas acīmredzot bija neskaidrs, lai saprastu, kur esmu savā skaidrībā un ar ko vēl jāstrādā. Mana sponsore teica, ka savā ziņā skaidrība strādā tādos kā periodos un no katra mēs kaut ko mācāmies un iegūstam. Augstākais Spēks ir visur, tas runā caur cilvēkiem, un man ir prieks, ka ir tieši tā. Visas grūtības ir mani mācījušas strādāt ar mana egoisma izpausmēm un pretim likt pazemību un pateicību.
D., skaidrā 8 gadus
Dzīvesstāsts pierakstīts sapulcē “Maratons onlainā”.