Mana grupa – mans futbola klubs

AA biedrs dalās novērojumos par atšķirībām grupu uztverē.


Kad dzīvoju Anglijā, uzzināju par interesantu fenomenu angļu kultūrā. Izrādās, lielākā daļa futbola līdzjutēju paši neizdara izvēli atbalstīt vienu vai otru futbola klubu, tā vietā viņi lojalitāti konkrētam klubam uz mūžu pārmanto no saviem vecākiem. Dzimušam Padomju Latvijā un augušam mežonīgajos postsavienības deviņdesmitajos, kad visapkārt, ieskaitot sporta industriju, valdīja nenoteiktība un pārmaiņas, šāda iedzimta lojalitāte man bija pilnīgi sveša. Es fanoju par to komandu, kurā spēlēja mani mīļākie spēlētāji, un, kad tie mainīja klubu (vai biežāk – kad klubs bankrotēja), es pievērsu savu uzmanību un atbalstu jaunai sporta organizācijai, kura bija piesaistījusi man simpātisku kolektīvu.


Protams, salīdzināt Anonīmo alkoholiķu lojalitāti pret mājas grupu ar fanošanu par futbola klubu nav gluži korekti, atšķirības ir pārāk dramatiskas, tomēr reizēm man šķiet, ka daži mūsējie pret savu mājas grupu izjūt līdzīgas jūtas kā futbola armijas fani pret savu sporta organizāciju.


Tāpat kā sporta fani arī daudzi alkoholiķi (ieskaitot mani) attiecībās pret mājas grupu ir ierauti tā sauktajās love/hate (mīla/naids – angļu val.) attiecībās. Lojalitāte un mīlestība pret grupu ir milzīga, tajā pašā laikā mums daudz kas nepatīk, mēs kritizējam un tāpat kā dīvāna eksperts futbola jautājumos arī mēs vien zinām, kā būtu labāk jārīkojas, lai grupas nākotne būtu rozēm kaisīta. Atšķirība gan tā, ka alkoholiķiem ir iespēja reāli mainīt lietu kārtību ar sirdsapziņas sapulču palīdzību.


Tomēr iemesls, kāpēc izvēlējos virsrakstā minēto analoģiju, ir cits. Tas notika pēc kādas drāmas manā mājas grupā, bet, pirms tālāk aprakstīt notikumus, paskaidrošu, ka nevēlos mazgāt netīro veļu ar “Vīnogas” žurnāla starpniecību, tāpēc būšu tik nekonkrēts, cik vien iespējams, lai aprakstītā situācija būtu grūti atšifrējama tās galvenajiem varoņiem. Tātad – pēc kādas garākas viedokļu apmaiņas, manuprāt, pārspīlētām reakcijām un domu atšķirībām viens no mūsējiem smagi aizcirta grupas durvis, paziņojot, ka pamet šo grupu uz visiem laikiem. Līdz tam es nebiju dzirdējis, ka tā var – pamest AA grupu. Mana sapratne par sapulcēm (un tai skaitā arī grupu) vienmēr ir bijusi, ka tā ir kā organizēta anarhija, kurā nav De facto biedru, bet grupa ir visi tie, kas konkrētā dienā ir ieradušies uz sapulci, un tie visi ir vienlīdzīgi grupas dalībnieki. Tomēr pēc šī gadījuma es sapratu, ka citi grupu izjūt atšķirīgi. Citiem sava grupa ir kā savs futbola klubs, un lojalitāte tai tiek lauzta tikai galēja konflikta rezultātā.


Ir pagājuši pāris gadi kopš tā notikuma, un es šo personu vairs ne reizi neesmu redzējis grupā, no kuras tā aizgāja. Zinu, ka šis cilvēks ar tikpat lielu lojalitāti un entuziasmu ir iesaistīts citas grupas darbībā un, lai arī man šādas attiecības ar mājas grupu ir svešas un mana lojalitāte grupai ir mainīga un plūstoša, es priecājos, ka viņš ir atradis savu jauno futbola klubu.

O. K.


Recent Posts

See All