VĪNOGA

Es ļoti gribu, lai AA vienmēr būtu tur, kur kāds sauc pēc palīdzības.

Kāds biedrs dalās savā pieredzē, spēkā un cerībās par to, kā ir būt atšķirīgam sadraudzībā.

AA māsa dalās pieredzē, kā sadzīvot ar vientulības sajūtu.

Tāpēc man ir svarīgi vienmēr atcerēties, ka esmu vispirms garīga būtne, un tikai tad seko mana cilvēciskā pieredze.

“Vīnogai” uzrakstīja divi AA biedri, kuri skaidrību uzsākuši, atrodoties ieslodzījumā.

Es beidzot sapratu atšķirību starp “soļu zināšanu no galvas” un “šo principu pielietošanu ikdienas dzīvē”.

Pēc pirmā skaidrības gada eiforijas man nācās sastapties ar nogurumu, šaubām un garīgu tukšumu.

Pienāk brīdis, kad man jāsajūt drosme mainīt to, ko spēju, un spēcīgiem vēzieniem jāpeld no atvara ārā.

Man ir nepieciešams tikties ar brāļiem un māsām un uzklausīt pieredzes stāstus, no kuriem mācīties, saprast, ka es neesmu vienīgā ar savām problēmām.

Viena AA biedra pieredze.

Šī raksta autors dalās par Devītā soļa apsolījumiem, kas piepildījušies ieslodzījumā.

Šis AA biedrs ir atklājis, ka disciplīna atver durvis uz brīvību.

Pēc daudziem gadiem AA, viņa atklāja Trešo mantojumu, un viņas skaidrība pacēlās jaunā līmenī.

Doma, ka AA ir tikai sapulces, ir viens no, manuprāt, centrālajiem AA mītiem.

Raksta autore dalās savā pieredzē, kas atspēko dažus izplatītus mītus par AA.

Kādi aizspriedumi par AA mums bija pirms atnākšanas uz sadraudzību? Un kā tie mainījās? Latvijas AA biedri atbild anonīmā aptaujā.

Kādu brīdi mēdzu idealizēt arī AA sadraudzību, pēc tam seko vilšanās (normāla pretreakcija), bet vislielākā māksla ir dzīvot realitātē un to pieņemt, necenšoties mainīt. 

Tā bija mana apmātība – noliegt dzeršanas patieso dabu un dzīvot ilūzijā, ka alkohols ir atbalsts un palīgs manās grūtībās. Ja man dažos...

Galvenā mērķa grupas līdzdibinātājs dalās ar grupas tapšanas stāstu.

Kad ierados AA 1989. gada augusta beigās, sapulces dažu vīru sastāvā Latvijā bija notikušas tikai astoņarpus mēnešus.