Lai arī cik zemu mēs agrāk būtu krituši, mēs sapratīsim, kā mūsu pieredze var noderēt citiem.
Reiz mēs ar diviem kolēģiem, no kuriem viens bija mans toreizējais vīrs un otra – labākā draudzene, devāmies komandējumā uz Igauniju. Visas dienas garumā mums bija paredzēta tikšanās ar igauņu un lietuviešu sadarbības partneriem. Atceros, ka biju skaidrā un, šķiet, nebiju pat paģiraina. Mēs, kādi astoņi deviņi cilvēki, sēdējām ap galdu un spriedām par biznesa attīstību. Es nejutos sevišķi ērti. Apspriežamās tēmas man bija diezgan nesaprotamas, jutos neiederīga, nekompetenta un arī neieinteresēta. Skatījos ārā pa logu – mēs atradāmies kādā no daudzstāvu biroja ēkas augšējiem stāviem, bija ziema vai agrs pavasaris, drūmi, pelēcīgi laikapstākļi.
Pēkšņi man iešāvās prātā doma, ka derētu iedzert. Mēģināju pa logu saskatīt kādu veikalu tuvumā. Es gan apzinājos, ka būs grūti nemanāmi tikt pie alkohola, taču tas mani neatturēja. Doma iedzert bija kļuvusi tik uzmācīga, ka vairs nespēju domāt ne par ko citu. Es atvainojos un devos it kā uz tualeti. Aizbildinājusies ar kādu iemeslu sekretārei, paņēmu virsdrēbes un jau braucu liftā lejup. Kaut kā, vadoties bezmaz pēc ožas, atradu veikalu un tiku pie pudeles stiprā alkohola. Rokassoma man bija pareizā izmēra un izturīga, es tolaik nenēsāju mazas somiņas, tāpēc ar pudeles noslēpšanu problēmu nebija.
Jau diezgan pacilātā noskaņojumā atgriezos birojā, ieslēdzos tualetē un ieņēmu pirmo no daudziem turpmākajiem malkiem. Atgriežoties sanāksmes telpā, jutos krietni pārliecinātāka par sevi, iespējams, izmetu kādu joku. Turpināju ik pa brīdim iziet uz tualeti un iestiprināties. Man bija sajūta, ka es visu kontrolēju.
Tad filma zūd. Atmiņa fiksējusi tikai vienu kadru – kā es pie tā paša galda raudu, uz mani skatās vairāki šokētu un pat izbijušos acu pāri, un es sadarbības partneriem mēģinu ieskaidrot, ka viņi arī dzertu, ja viņiem būtu tik drausmīga dzīve kā man. Atceros, ka man bija šausmīgi sevis žēl.
Man nav ne jausmas, ko es vēl sarunāju vai sastrādāju un kā tiku līdz mašīnai. Atjēdzos guļam automašīnas aizmugurējā sēdeklī pa ceļam atpakaļ uz Rīgu. Bijušais vīrs un draudzene sēdēja priekšā un ar mani nerunāja. Man bija sajūta, ka viņi ir burtisku uzgriezuši man muguru un, iespējams, pat kaļ kādu sazvērestību pret mani. Es ne pa jokam sadusmojos. Pateicu, ka viņi ir nodevēji un nelieši un ka es ar tādu vīru uz mājām nebraukšu, lai ved mani pie vecākiem. To viņš arī labprāt izdarīja un bez vārda runas izsēdināja mani bērnības adresē.
Atceros sajūtas, kad vilkos augšup pa daudzdzīvokļu mājas kāpnēm uz vecāku dzīvokli. No taisnajām dusmām nekas daudz nebija palicis pāri, to vietā ar katru pakāpienu mani arvien vairāk pārņēma stindzinošas bailes un kauns. Neatceros, ko paskaidroju vecākiem. Es agri aizgāju gulēt, lai izbēgtu no viņu skatieniem. Tikpat kā negulēju un otrā rītā ar pirmo gaismiņu lavījos prom, uz darbu. Biju sapratusi, ka ir jāatvainojas, kaut kā jāvērš viss par labu. Biju pat gatava solīt, ka iešu ārstēties. Taču līdz darbam es netiku. Pa ceļam iegriezos veikalā pēc zālēm pret paģirām un, kad es kādā publiskā tualetē biju zāles iedzērusi, jau diezgan bezbailīgi devos uz mājām pie briesmīgā vīra turpināt ārstniecības kursu.
Vēlāk, kad atskaidrojos, man tomēr nācās paskatīties saviem darba un dzīves biedriem acīs. Es atvainojos un solīju, ka tas neatkārtosies. Viņi man piedeva. Ārstēties es negāju un drīz vien turpināju dzert kā iepriekš. Sadarbības partneri izlikās, ka nekas nav noticis, lai gan viens no viņiem vēl gadiem meta man līkumu kā spitālīgajai, kā trakajai. Es tāda arī jutos – līdz brīdim, kad nonācu AA un sāku darīt soļus.
Šo savas pieredzes stāstu pirms dažām dienām izstāstīju sponsorējamai, kad Lielās grāmatas nodaļā “Atrisinājums ir” lasījām par puisi, kuram ir retas spējas piedzerties visnepiemērotākajā brīdī. Un viņa teica: “Tas ir par mani! Visa tā drāma, tavas sajūtas! Tu runā par mani!”
Manai alkoholiķes pieredzei ir vismaz divas pievienotās vērtības. Pirmā – tā ir mans ielūgums Anonīmo alkoholiķu sadraudzībā. Pirmajā sapulcē man atlika kaut nedaudz pastāstīt par sevi, un kā uz burvju mājiena es biju savējā, pieņemta.
Otrā minēta Devītā soļa apsolījumos: “Lai arī cik zemu mēs agrāk būtu krituši, mēs sapratīsim, kā mūsu pieredze var noderēt citiem.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 72. lpp.) Nodaļā “Ģimene pēc tam” pateikts vēl precīzāk: Dieva rokās mūsu tumšā pagātne pārvēršas mums vērtīgā ieguvumā – citiem tā ir atslēga dzīvei un laimei. (“Anonīmie alkoholiķi”, 106. lpp.)
Kad nolasīju savai sponsorei Ceturtā soļa inventarizāciju, es ieguvu atvieglojumu. Manas pagātnes bagāža kļuva krietni vien vieglāka un, turpinot darīt soļus, tā kļuva vēl panesamāka, un tad vēl. Turklāt es arvien spilgtāk piedzīvoju arī to, kā mana pieredze ir noderīga citiem. Un tā nav tikai ar dzeršanu saistītā pieredze. Arī skaidrībā iegūtā pieredze, kas nebūt vienmēr ir balta un pūkaina, noder citiem, kas piedzīvo ko līdzīgu. Mans ieguvums tādos brīžos ir sevis pieņemšana. Kā viss šajā programmā, arī sevis pieņemšana atnāk caur darbību, daloties savā pieredzē un uzklausot citus.
Debora
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
Comments