Kļūt par VKP viņai bija patīkams process ar savu daļu atbildības, bet paļāvību, ka kopējā sadraudzības sirdsapziņa un Augstākais Spēks neļaus katastrofāli kļūdīties.
Ar savu pirmo skaidrības dienu, kad rehabilitācijas programmā pārvarēju paģiru trīci un sāka atgriezties spēja uztvert apkārt notiekošo, man alkatīgi gribējās izbaudīt katru skaidrības dāvāto mirkli. Es biju īstajā vietā. Ar AA biju pazīstama jau iepriekš, bet šoreiz bija citādāk. Pirms daudziem gadiem savā pirmajā mēģinājumā apmeklēt AA es līdz galam nesapratu, ka esmu alkoholiķe, un neizpratu, ko AA man var dot. Tagad es skaidri apzinājos, ka tikai ar AA varēšu izdzīvot un atgūt savu zudušo dzīvi. Kopā ar daudziem citiem bonusiem, ko deva skaidrība un apziņa, ka man tomēr ir cerība, atgriezās vēlme darboties, piedalīties, iesaistīties un palīdzēt. Vēlme līdzdarboties atgādināja 20 gadus senu laiku skolā, kad piedalījos praktiski visās iespējamās ārpusskolas aktivitātēs.
Vēlme bija, bet šo vēlmi pavadīja milzīgas šaubas, vai es vispār vēl spēju, vai vispār varu, vai tomēr atkal pievilšu tos, kuri uz mani paļaujas. Vai nesanāks vilties pašai par savu nevarēšanu, un atkal par solīto un neizdarīto būs jāizjūt milzīgs kauns, ko parasti pavada instinktīva vēlme bēgt un slēpties. Ar savu dzeršanu biju pievīlusi visus, nebija neviena, kas man ticētu – ne tuvinieki, ne draugi, ne kolēģi.
Bet manā AA mājas grupā man ticēja un ātri vien uzticēja sagādāt cepumus, turklāt šim nolūkam iedeva naudu. No aizkustinājuma sariesās asaras. Pašai šķita dīvaini, ka jāraud par tādu sīkumu, bet tajā pašā laikā šī sajūta bija apliecinājums tam, cik tālu biju degradējusies savā dzeršanā, cik nevarīga un neuzticama biju kļuvusi.
Skaidrības sākumā apmeklēju AA sapulces trīs līdz četras reizes nedēļā un centos piedalīties visos AA rīkotajos pasākumos, kur tiku aicināta. Starp grupu jubilejas pasākumiem sanāca nonākt arī kādā AA komitejas sēdē AA birojā. Šajā sēdē runātais man lielākoties bija neskaidrs. Man vairākas reizes vajadzēja pārprasīt, ko nozīmē saīsinājums VKP. Daudz no runātā man atmiņā nepalika, bet radās priekšstats, ka aiz AA grupu ikdienas dzīves ir kas vairāk un tas mani interesē.
Uz Latvijas AA jubilejas saietu devos kā uz izklaides pasākumu. Pasākuma programma man nebija saprotama. Nebija nekāda priekšstata par AA sadraudzības darbību. Gribējās visu dzirdēt un saprast, tomēr vairāk sanāca kautri parunāt ar sen neredzētiem paziņām – izrādās, arī alkoholiķiem. Iespaidu bija daudz, un skaidrība ne tik ilga, lai visu apkārt notiekošo spētu uztvert pilnīgi, bet vienu gan atceros – pirmo reizi dzirdēju lasām AA Divpadsmit koncepcijas. Zināju, ka ir soļi un tradīcijas, bet par koncepcijām nezināju neko. Pirmo reizi tās dzirdot un pat pārlasot bukletā, man šķita, ka tās ir sarežģītu vārdu savirknējums, kuru jēgu un saturu neuztvēru. Nešķita, ka tas varētu būt kaut kas man turpmākajā dzīvē vajadzīgs un noderīgs. Nedaudz pārsteidza, ka vēlāk, konferences laikā, runātāji atsaucās uz tradīcijām un koncepcijām kā uz likuma pantiem, tādējādi piešķirot saviem vārdiem lielāku nozīmi un argumentiem pamatojumu. Bija mazliet žēl, ka nevaru visu saprast, un jutos muļķīgi, bet alkoholiķi ar lielāku pieredzi mani mierināja, ka tas ir normāli un ka visiem sākumā ir grūti saprast šos tikai AA raksturīgos terminus.
Vēlāk, turpinot apmeklēt sapulces un pasākumus, aizvien biežāk dzirdēju pieredzes stāstus, ka, pirmo reizi sastopoties ar AA konferenci, nav bijis nekāda priekšstata, kas tas ir. Pamazām sāku apjēgt, ka konference nav tikai daudzu alkoholiķu sanākšana un svinīgu runu klausīšanās vairāku dienu garumā.
Mans skaidrības laiks bija pavisam neliels, kad savā mājas grupā tiku ievēlēta par grupas vecāko. Uz šo amatu nerāvos, bet grupai bija ierosinājums, ka jādod iespēja jaunajiem, un grupa nobalsojas par mani. Domāju, ka vienīgais iemesls tam bija mana aktivitāte un interese par notiekošo sadraudzībā arī ārpus savas grupas. Vēl biju dzirdējusi, ka alkoholiķi ar lielāku skaidrības pieredzi diezgan kūtri iesaistās kalpošanā un tamdēļ “iebīda amatos jaunos”. Bet man bija nostāja, ka jāmēģina viss, ko sadraudzība var piedāvāt, jo es biju noticējusi citu pieredzei, ka kalpošana būtiski palielina izredzes palikt skaidrā.
Drošības sajūtu par savu jauno pienākamu pildīšanu man radīja AA ļoti tolerantā pieeja, ka, ja arī man kaut kas nesanāks, mani par to nesodīs un nekauninās un, galvenais, neatstums. Pat, ja es izgāzīšos, man paliks vieta AA, man nebūs jādodas prom. Tradīcija, ka “vienīgais nosacījums, lai kļūtu par AA biedru, ir vēlme atmest dzeršanu”, man ir ļoti svarīga. Manas veiksmes un neveiksmes nav kritērijs turpināt apmeklēt AA. Es drīkstu kļūdīties.
Lai arī biju grupas vecākā, neuzskatīju sevi par VKP. Tajā brīdī jau zināju, ka VKP ir vispārējās kalpošanas pārstāvis ar tiesībām pārstāvēt grupas viedokli konferencē. Zināju, ka ir pirmā un otrā termiņa VKP un ka konferencē balsot par sadraudzības jautājumiem var tikai otrā termiņa VKP – cilvēks ar pieredzi. Kad AA birojs izziņoja, ka jāpiesaka grupu VKP kārtējai konferencei, neiedomājos, ka es vispār varētu pretendēt uz šo amatu. No savas grupas saņēmu atļauju piedalīties konferencē un pieteicos kā pirmā termiņa delegāte. Neviena cita gribētāja nebija. Liels bija mans izbrīns, kad birojs man pavaicāja, kāpēc piesakos kā pirmā termiņa delegāte. Es noteikti drīkstu piedalīties konferencē ar savu balsi. Saskaņojot ar grupu, nomainīju savu statusu un kļuvu par balsstiesīgu VKP, vēl nesasniedzot savas skaidrības pirmā gada jubileju.
Retrospektīvi skatoties, mana pieredze ir piemērs, kā darbojas grupas un sadraudzības spēks viena cilvēka – manā – dzīvē. Man atlika tikai būt grupā, regulāri apmeklēt sapulces un piedalīties pasākumos, cik vien varēju paspēt, lai nokļūtu tur, kur pat nedomāju nokļūt. Pretēji tam, kā bieži vien ir profesionālajā karjerā, šis manas izaugsmes process bija plūdens un rāms. Ik uz soļa satapos ar cilvēcīgu atbalstu, uzticēšanos un paļaušanos. Mani neviens nekontrolēja, un es nejutos pienākumu sasaistīta. Nebija arī baiļu, ka kaut ko nesaprotu. Kļūt par VKP man bija patīkams process ar savu daļu atbildības, bet paļāvību, ka kopējā sadraudzības sirdsapziņa un Augstākais Spēks man neļaus katastrofāli kļūdīties.
Mana pirmā konference atcēlās Covid dēļ. Iespējams, konferences atlikšana kaut kādā mērā kaitēja sadraudzībai, bet man personīgi tas bija ieguvums. Dotais laiks ļāva kaut nedaudz pieaugt savā skaidrībā un iepazīt sadraudzības procesus. Sekoju līdzi sadraudzības aktuālajai informācijai. Grupu apmeklējumos aizvien vairāk guvu priekšstatu par AA tradīciju un garīgo principu nozīmi sadraudzības dzīvē. Piedalījos seminārā, kurā tuvāk tika aplūkotas un iztirzātas Divpadsmit koncepcijas, biju klātesoša vairākās sapulcēs, kurās biedri dalījās iespaidos par citu valstu sadraudzību pieredzi un aktuālajiem jautājumiem.
Kā grupas VKP biju viena no tām, kas parakstīja aicinājumu Covid apstākļos rīkot pirmo online konferenci. Tajā brīdī man jau bija pilnīgi skaidrs, ko es parakstu un cik tas ir svarīgi. Savu parakstu saskaņoju ar grupu, lai būtu pārliecība, ka nevis es izlemju, kas ir vai nav labi sadraudzībai, bet mana mājas grupa paustu savu kopējo nostāju. Tā ir skola, kuru esmu ļoti labi apguvusi, un tā atvieglo manu kalpošanu – manam viedoklim ir jāpārstāv grupas viedoklis, nevis mans personīgais. Līdz šim grupā vēl neesmu sastapusies ar lielām viedokļu atšķirībām vai strīdiem, bet arī šādā situācijā man ir dots instruments – atturēties no lēmuma pieņemšanas uz nenoteiktu laiku, līdz situācija noskaidrojas.
Ņemot vērā manu ceļu uz pirmo konferenci, dalība tajā vairs nebija nekas negaidīts. Esot skaidrā nepilnus divus gadus, bet aktīvi sekojot līdzi AA sadraudzības aktualitātēm un interesējoties par procesiem, bija izveidojies diezgan skaidrs priekšstats par konferences jēgu un gaitu. Pirms konferences bija iespēja izlasīt detalizētu programmas aprakstu, iepazīties ar atskaitēm un jautājumiem, par kuriem būs jābalso. Konferences kalpošanas darba grupa jeb organizatori rūpējas, lai netiktu aizmirsta reģistrēšanās, ir iespēja uzdot neskaidros jautājumus un precizēt informāciju. Manā pirmajā konferencē bija testa pieslēgšanās, lai varētu pārliecināties, ka konferences dienaskārtību netraucēs tehniskas problēmas. Tika izmēģināta balsošanas kārtība. Īsumā, par konferences sekmīgu norisi parūpējās tās kalpošanas grupa, man atlika tikai piedalīties. Klausoties runātajā, man vairākkārt nāca prātā doma, ka konferencē piedalīties vajadzētu pēc iespējas vairāk AA biedriem, jo konference ir kā visaptverošs kopsavilkums par AA sadraudzības darbību ilgākā periodā. Tā ir vieta, kur iepazīties ar aktualitātēm un virzīt uz priekšu jaunas idejas sadraudzības stiprināšanai un attīstībai.
Protams, ka man kā cilvēkam – alkoholiķei – reizēm ir savs, ļoti konkrēts, viedoklis par to, cik viena vai cita ideja ir svarīga, jēdzīga vai plaši diskutējama. Daži konferencē apspriesti jautājumi man nešķita diskusiju vērti. Tomēr konference ir vieta, kur pārliecināties, ka nav pašsaprotamu atbilžu uz visiem jautājumiem. Lai nebūtu šķelšanās, strīdu un konfliktu, pat šķietami elementāras lietas ir jāskaidro atkal un atkal no jauna. Pie tā ir mazliet jāpierod, bet tas ir iespējams. AA garīgo principu ievērošana ļoti palīdz, un tādēļ ir ļoti skaidrs, kāpēc konferences dalībnieki savās runās atsaucas uz tradīcijām un koncepcijām, kas kopā ar soļiem ir AA vienotības pamatu pamats.
Manā pirmajā konferencē ievēlēja jaunu konferences kalpošanas darba grupas vadītāju, kurš aicināja pievienoties palīgus nākamās konferences organizēšanā, es pieteicos un kalpoju jau otro gadu.
Ilze V.