Mans pasaules gals

Atzinība un veiksme kā jauns alkohols.



Reizi divos trīs mēnešos manā dzīvē pienāk pasaules gals. Brīdis, kad viss tiek izlemts – vai es galu galā esmu vai neesmu labs, vai esmu talantīgs, vai esmu vislabākais. Protams, neviens man atzīmes neliek un galvu necērt, bet sajūtu ziņā šī diena ir aptuveni tāda: maniem kolēģiem tie ir svētki, bet man – liela gaidīšana. Vai izglābšos vai tomēr ne. Un izglābties varēšu tikai tad, ja mani slavēs, apbrīnos, apjūsmos. Vienkārši ar “paldies par tavu darbu” nebūs gana, kur nu vēl, ja kāds izteiks kādu kritiku vai – visšausmīgākais – neteiks neko.


Reizi divos trīs mēnešos tas notiek. Man jānodod savs darbs publiskai apspriešanai un jāsāk gaidīt, ko par mani teiks. Tieši tā – par mani, nevis par manu darbu. Vismaz tā es to uztveru. Jau desmit gadus daru šo darbu un piecus gadus daru to skaidrā, bet vēl joprojām meklēju atbildi – kā piedzīvot šo dienu tā, lai tas nav pasaules gals. Tajā dienā nelīdz ne lūgšana (skaitu “lai Tava griba notiek”, bet jūtu, ka neticu nevienam vārdam), ne AA draugu atbalsts – jo skaidrs, ka esmu aizgājis jau par tālu, esmu pametis programmu, esmu sācis lietot. Reizi divos trīs mēnešos es lietoju veiksmi, atzinību un panākumus.


Lietoju šo kokteili kā kādreiz alkoholu. Arī attīstības posmi bija līdzīgi – sākumā dzēru veiksmi maziem malkiem kā foršu vīnu pie garšīga ēdiena. Es jutos labāk, man pietika ar mazu uzmundrinājumu vai vismaz apziņu, ka neesmu visu salaidis galīgi greizi. Varēju iedzert kādu komplimentu, un man ar to bija gana. Bet šī slimība, kā mēs zinām, ir viltīga un progresējoša. Jau pavisam drīz man vajadzēja palielināt dozu: es gaidīju ne tikai uzslavas, bet kaut ko vairāk – no sērijas “ģeniāli”, “talantīgi”, “revolucionāri”. Visi kolēģi priecājas par pabeigtu darbu, ēd un dzer banketā, dejo un sveic cits citu, bet es nelaimīgs slēpjos kaktā. Ja agrāk man līdzās bija pudele ar balzamu, tad tagad – telefons, kurā izmisīgi lasu tviteri un feisbuku, gaidu īsziņas vai vienalga ko, lai tikai kāds apstiprinātu, ka esmu īpašs.


Ja tāds apstiprinājums nāca, varēju ar mierīgu sirdi pievienoties kolēģiem, priecāties, būt laimīgs un svinēt veiksmi. Ja nenāca, izdomāju dažādus veidus, kā to dabūt – zvanīt, jautāt, rakstīt. Un pēc tam atkal priecāties un domāt, ka arī šoreiz man izdevās izglābties. Neviens nav pamanījis to, ka patiesībā esmu pārbijies, jo nesaprotu, vai esmu savā profesijā vajadzīgs. Profesijā, kas mani (kā man šķita) definē kā cilvēku, kā personību. Līdzīgi kā citus cilvēkus definē ģimene, attiecības, bērnu panākumi.


Droši vien tā varētu turpināt lietot vēl un vēl. Un lepoties, ka esmu skaidrā, ka varu skaidrā izdzīvot šo visu. Taču zinu, ka šī būtu puspatiesība. Jo par skaidrību to nosaukt nevarēja. Turklāt, kā jau teicu, pieprasījums pēc atzinības tikai auga – parastas devas man vairs nesniedza vēlamo efektu. Man vajadzēja vairāk atzinības. Centos nolekt no šīs atkarības tieši tāpat kā nolecu no alkohola – vienā dienā pārtraucu un viss. Bet tas izrādījās ļoti grūti, neiespējami. Pienāk “tā” diena un es nevaru bez devas – sajūta, ka viss, kas notiek, ir bezjēdzīgs un nenes nekādu prieku.


Tā kā soļi man palīdzēja tikt skaidrībā ar dzeršanu un ar apsēstībām, zināju, ka tie man jāpielieto “visās dzīves jomās”. Man vajadzēja paskatīties uz savām bailēm un uz sevi – tādu, kāds negribu būt citu acīs. “Alkoholiķis vairāk nekā citi cilvēki dzīvo dubultu dzīvi. Viņš ir lielisks aktieris. Pārējai pasaulei viņš nemitīgi rāda savu skatuves tēlu. Viņš grib, lai cilvēki viņu uztver tieši tādu.” Nezinu, cik reizes biju lasījis šos teikumus Lielajā grāmatā. Bet tikai nesen sapratu, ka šie vārdi nav tikai par dzeršanu. Bet par alkoholiķi, kurš vēl nav izdarījis piekto soli. Kurš nav atzinis savu īsto dabu, nav pateicis sev, Dievam un vēl kādam citam, kas viņš patiesībā ir un kāpēc rīkojas tā vai citādi. Kā reiz sapulcē teica viens mans tuvs draugs – vajadzētu dziļi atzīt sevī kaut ko ļoti svarīgu. Iespējams, viņš teica arī “nepatīkamu”, katrā ziņā tieši tā to sadzirdēju un sapratu.


Esmu to darījis citās dzīves jomās. Un arī šoreiz šis “nepatīkamais” ir patiesība par mani, kas mani atbrīvo. Nav jau nekas nosodāms, ka izrādījās, ka esmu tikai parasts cilvēks, kurš ir nobijies, kurš sirds dziļumos nesaprot, vai ir pelnījis darīt to, ko dara, un vai tas, ko viņš dara, ir viņa īstais aicinājums. Šīs bailes dzina mani kontrolēt citu cilvēku reakcijas uz manu darbu, jo tādējādi man bija ilūzija, ka varu izkontrolēt to, kā citi mani redz, uzturēt savu paštēlu. Mans savtīgums bija tajā, ka izmantoju citus cilvēkus (dažreiz glaimojot viņiem), lai izspiestu atzinību par sevi un uzslavas, kas man sniedza mieru. Lai dabūtu šo devu, biju gatavs izlikties, melot un pietēlot. Diezgan savtīgi un egoistiski.


Diezgan nepatīkamas atzīšanās, lai vairs negribētu būt par tādu. Īpaši, kad padomāju, cik enerģijas un laika man aizņēma šīs rūpes par savu tēlu. Cik daudz nācās patērēties, lai dabūtu savu. Vēlme mainīt šādu lietu kārtību ir labs tilts uz sesto soli. Jo sestajā solī no mums prasa gatavību mainīties. Septītais solis – lūgšana.


Paliek vieglāk. Pareizāk sakot, paliek viegli. Tā pa īstam. Tas, kas agrāk bija svarīgs un tik nozīmīgs, zaudē savu spēku. Varu teikt, ka šobrīd vēl mācos nelietot. Man palīdz saraksts ar maniem trūkumiem – zinu, ja sākšu iet atpakaļ, darīt pa vecam, būšu turpat. Un vēl – priekšā vairāki soļi, lai lietas mainītos. Lai reizi divos trīs mēnešos man nepienāktu kārtējais pasaules gals.


Ģ.