AA biedre ar humoru atceras epizodes, kurās finansiālās problēmas atrisinājās ar AA programmas palīdzību.
Kad “Vīnogas” redakcijā apspriedāmies, kādus stāstus varētu iekļaut aprīļa numurā par tēmu “skaidrība un nauda”, tūlīt nāca prātā doma par Vitu. Viņas pieredze brīnumaini un skaidri apliecina Lielajā grāmatā pausto atziņu, ka naudas trūkums nav nekāds šķērslis skaidrībai. “Uz nepareiza ceļa atrodas tie cilvēki, kuri lūdz naudu un pajumti, pat necenšoties pretoties alkoholam. (..) Viņš prasa gan šo, gan to, paziņojot, ka nevarēs uzveikt alkoholu, pirms viņa materiālās vajadzības netiks nokārtotas. Neprāts! Daži no mums ir saņēmuši ļoti stiprus sitienus, pirms iemācījušies šo vienkāršo patiesību: vai mums ir vai nav darbs vai sieva – mēs vienkārši nevaram pārtraukt dzeršanu, ja turpinām paļauties uz citiem cilvēkiem tā vietā, lai paļautos uz Dievu.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 83.–84. lpp.)
Taču ļausim Vitai pašai stāstīt, jo reti kas iedarbojas uz mums, alkoholiķiem, tik ārstnieciski kā cita alkoholiķa dzīvs un atklāts stāstījums par viņa pieredzi.
Mēs satiekamies ar Vitu kafejnīcā, kurā otrdienu un piektdienu vakaros nereti var sastapt alkoholiķus, kas nelielos bariņos iestiprinās ar kafiju un smalkmaizītēm pirms došanās uz grupas “Apziņa” sapulci. Arī tajā otrdienas vakarā, kad tur satiekamies ar Vitu, lai ierakstītu šo interviju, dažus galdiņus tālāk apsēžas vēl divi mūsējie. Un tā mēs tur sēžam starp normāliem cilvēkiem un pavisam normāli dzeram savas kafijas bez jumtiņiem un, īpaši neslēpjoties, un tāpēc varbūt mazdrusciņ nenormāli sarunājamies par alkoholismu un par to, kā AA Divpadsmit soļu programma ir mūs izglābusi.
– Tev ir vismaz trīs stāsti par to, kā skaidrības sākumā atrisinājās tavas naudas problēmas, pateicoties mūsu Divpadsmit soļu programmas principu pielietošanai. Lūdzu, padalies ar tiem vēlreiz.
– Es biju beigusi dzert, man bija lieli parādi un vispār nebija naudas. Es dzēru diezgan bieži, vidēji vienu nedēļu mēnesī, un klienti vairs nepasūtīja man darbus, jo es nekad nevarēju uztaisīt pasūtījumus laikā. Aizdzeroties uz nedēļu, es mūždien kavēju nodošanas termiņus. Uzsākot skaidrību, man, izņemot parādus un nomāktu garastāvokli, nekā cita nebija, un tad es sāku mācīties kaut kā ar to sadzīvot. Pirmais, kas man noderēja, – atcerējos, ko man teica rehabilitācijas programmā. Tur strādāja viena mūsējā, un es viņai žēlojos: “Kā es varu iet ārā un dzīvot dvēseles mierā, ja man ir tik nenormāls parāds par dzīvokli?” Man bija tūkstoš latu liels parāds sakrājies. Mēs ar vīru abi dzērām un nemaksājām par dzīvokli, jo mums likās, ka ir svarīgākas lietas, par ko tērēt naudu. Tā tie rēķini krājās, un jau pienāca brīdinājumi par izlikšanu no dzīvokļa. Viņa man toreiz ieteica iet uz namu pārvaldi un atklāti runāt par manu situāciju. Un tā bija viena no pirmajām lietām, ko es izdarīju, iznākot ārā no rehabilitācijas. Aizgāju pie namu pārvaldes juristes, un mēs vienojāmies. Juriste man sastādīja ļoti labvēlīgu maksājumu grafiku, sadalot parādu maksājumos ilgākā laika periodā, un es ļoti apzinīgi turpmāk katru mēnesi nomaksāju tekošo rēķinu un tos papildu latus parāda dzēšanai. Es gan atsāku dzert kādu pusotru mēnesi pēc iznākšanas no rehabilitācijas programmas, taču šo lietu es izdarīju. Kaut kā sapratu, ka jātiek no parādiem ārā. Toreiz tas viss bija tā ne līdz galam apzināti, pa pusei piespiedu mehānisma veidā. Taču beigās, kad es tiku no dzīvokļa parāda vaļā (tolaik es atkal biju skaidrā un apmeklēju AA sapulces), sajūta bija vienreizēja. (Vita šajā mirklī stiprāk ievelk plaušās gaisu, un ir pilnīgi skaidrs, par kādu sajūtu viņa runā.)
Otrs stāsts ir no laika, kad sāku iet soļus. Man bija tikšanās ar sponsori, un viņa teica, ka līdz trešajam solim man viņai katru dienu ir jāzvana. Man tajā brīdī galvā bija tikai viena doma – kā es samaksāšu telefona rēķinu?! Toreiz nebija fiksētie maksājumi kā tagad, kad var runāt neierobežoti. Toreiz nāca tāds ikmēneša rēķins, kur bija norādīts katrs zvans un maksa par minūtēm. Par pirmo sponsorēšanās mēnesi man pienāca rēķins par četrdesmit latiem. Man tā bija liela nauda, un bija skaidrs, ka, tā turpinot iet soļus, es vienkārši bankrotēšu. No sākuma gribēju sarunāt ar sponsori, ka es katru dienu viņai nezvanīšu. Lielā ES tagad uzstādīšu savus soļu iešanas noteikumus. Bet viņa atbildēja, ka tā neies cauri. Vai nu mēs ejam soļus pēc viņas noteikumiem vai arī neejam. Tad es teicu: “OK, labi, es kaut ko izdomāšu.” Un tad es ņēmu klausuli, zvanīju mobilo sakaru operatoram un teicu, ka man ir tāda kutelīga situācija, man ir alkohola atkarības problēma, bet es vēlos nedzert, ka es eju speciālo Divpadsmit soļu atveseļošanās programmu un ka man katru dienu jāzvana uz vienu noteiktu telefona numuru cilvēkam, kas man palīdz iet skaidrības ceļu, ka es ļoti vēlos dzīvot skaidrā, un vai viņi varbūt varētu iedot man kādu atlaidi, jo es nespēšu samaksāt šos rēķinus. Operatore atbildēja, lai es uzgaidu, ka viņa aprunāsies ar priekšnieci un man atzvanīs. Tad viņa man atzvanīja un teica: “Mēs vienojāmies, ka mēs jums palīdzēsim.” Es biju mēma no brīnumiem. Uz sponsores telefona numuru man piešķīra tiesības pusgadu zvanīt par velti un vēl piedevām iedeva septiņdesmit procentu atlaidi pārējiem numuriem uz to pašu pusgadu. Laikam mans stāsts, ka es ļoti vēlos iet šo skaidro ceļu, viņas aizkustināja. Gan operatore, gan viņas priekšniece acīmredzot abas bija ļoti iejūtīgas. Es domāju, ka mana vēlēšanās nedzert bija tik spēcīga, ka operatore to sajuta manā lūgumā.
Kas man vēl palīdzēja sakārtot finanses – es sāku kalpot par kasieri. Atceros, ka biju stipri satraukusies katru reizi, kad skaitīju saziedoto naudiņu. Man vajadzēja tā saskaitīt, lai ieekonomētu. Varbūt tieši tāpēc, ka man pašai bija grūti apstākļi un vienmēr pietrūka naudas. Arī kad bija pohas un vajadzēja lāpīties, bieži nebija naudas. Un tad es toreiz domāju tā, ka man ir jāiekrāj kase manai mājas grupai “Apziņa”. Lielākais lepnums man bija, kad es nākošajam kasierim nodevu kasi jau ar vairāk nekā divsimt latu uzkrājumu. Tas man tā sanāca, jo es taupīju un skatījos, kur ir atlaides kafijai, kur cepumiem, rūpīgi sekoju līdzi, kad jāveic maksājumi par telpām, kad jāziedo nauda AA dienestam. Un tā gluži neviļus šis ieradums ienāca manā ikdienā, jo es iemācījos katru mēnesi nomaksāt arī savus privātos maksājumus, un, kamēr kalpoju par kasieri, es nokārtoju visus savus parādus. Sapratu, ka tas ir pavisam vienkārši – dzīvot savu ienākumu robežās, neaizņemties un netaisīt parādus. Un pie tā tad es esmu pieturējusies visu laiku. Es dzīvoju ar to naudu, kas man ir.
– Tagad klausoties atcerējos vēl vienu tavu stāstu par naudas tēmu. Stāstu par trīs latiem. Vai izstāstīsi, lūdzu, arī to vēlreiz?
– Jā, šis stāsts ir par to, kā es sapratu – ne tikai mani vārdi, bet arī manas domas tiek nolasītas no augšas, un, ja es neesmu tīra savās domās, tad arī par to es saņemu mācību. Tas notika sapulcē, kur viens vīrietis, kuram bija trīs bērni (viņš pats – vīrs kā ozols, liela auguma), sāka raudāt par to, ka viņam kabatā ir tikai trīs lati un ko lai viņš ar tiem trīs latiem iesāk, kā viņam pabarot savu ģimeni un tādā garā. Es klausījos un pie sevis nosmīkņāju – būtu kaut vai gājis uz mežu kokus gāzt, lai nopelnītu. Un tad es vēl nodomāju, kāpēc sievietes tā nečīkst. Viņas vienkārši iet un dara, bet te tāds stalts vīrietis žēlojas. Lai iet meklē otru darbu. Kad man nebija bērniem ko dot ēst, es gāju uz tirgu tirgot nestandarta gurķus.
– Kāpēc nestandarta?
– Tāpēc, ka tāda prece bija. (Mēs abas smejamies, un Vita sola pie nestandarta gurķu tēmas vēl atgriezties, bet vispirms jāpabeidz stāsts par trīs latiem.)
Toreiz tuvojās Ziemassvētki, un man bija sarunāti divi lieli pasūtījumi no klientiem. Es pēc tās sapulces aizgāju mājās, un pēkšņi man zvana viens no klientiem un saka: “Atliksim to pasūtījumu uz nākamo gadu, mums šogad nesanāks nauda.” Viņi gribēja, lai izgatavoju nozīmītes darbiniekiem. Es biju mēma. Biju rēķinājusies ar to naudu, es jau galvā biju to notērējusi. Un otrs pasūtījums – pēc dienas man piezvanīja otrs klients un arī teica, ka jāatliek, neesot tik steidzīgi, un viņi vēl gribot apdomāties. Biju kā ar ūdeni aplieta. Es pieeju pie sava maka – nezinu, kāpēc tajā brīdī to darīju – atveru vaļā, un tur ir trīs lati. Trīs lati! Kur vēl skaidrāk var parādīt manu iedomību, ka es esmu baigā naudas pelnītāja. Tas, ko es izdarīju: pirms nākamās sapulces es tam vīrietim piegāju klāt, izstāstīju visu šo situāciju un atvainojos par savām domām. Es jau varēju viņam neko neteikt, bet es viņam atvainojos. Un es pateicu par tiem trīs latiem savā makā. Jo es taču vēl toreiz, tajā pirmajā sapulcē, piegāju viņam klāt un teicu, ka, ja viņam tik ļoti vajag, es varu kādu piecīti viņam piemest. Kad es šo visu viņam izstāstīju, viņš pateica man paldies.
Un pēc kādām pāris dienām zvana viens no tiem klientiem un saka, ka tomēr izdomājuši vēl šogad to pasūtījumu taisīt. Un tad vēl arī tie otri piezvanīja. Un es sapratu, ka ir tā, ka tev aizver kādus vārtus, lai tu saprastu savu lepnību, un tad atkal atver tos vaļā.
Nu un tad vēl par tiem nestandarta gurķiem izstāstīšu. Es tolaik vēl biju dzeroša, trīs nedēļas nedzēru, vienu nodzēru. Un, protams, pēc dzeršanas naudas nav, bet bērni grib ēst. Es aizgāju uz tirgu pie vienas paziņas lūgt darbu. Tas bija ārā, starp Piena paviljonu un Gaļas paviljonu, tāda vietiņa, kur tirgojas ar augļiem un dārzeņiem. Un viņa mani nostāda tur, pie tiem garajiem galdiem, pie tādas kastes un saka: “Nestandarta gurķi.” Es domāju – ārprāts! Līki, šķībi, nepareizi, būtu vēl kādi smuki gurķi. Un tad vēl – es, lielā māksliniece, tagad tirgošos ar nestandarta gurķiem Centrāltirgū pašā galvenajā ejā, kur visi iet. Tur traks var palikt! Un es domāju, ka tik kāds pazīstams nenāk. Un, protams, nāk! Es tūlīt pieliecos zem tiem galdiem, it kā kaut ko meklētu. Bet te pēkšņi atskan: “Ei, Vita, ko tad tu te dari?” Es izlienu no galda apakšas un saku: “Es tirgojos ar nestandarta gurķiem.” (Vita to pasaka tik šķelmīgi, ka tagad es esmu zem galda no smiekliem.)
To nedēļu, ko es tur tirgojos, man maksāja trīs latus dienā un piebēra pilnu maisiņu ar tiem pašiem nestandarta gurķiem un vēl arī kādu tomātiņu pielika, un tā es varēju pabarot bērnus. Taču transportam turp un atpakaļ no tirgus no tiem trīs latiem nepietika, un es braucu par zaķi.
Vispār par naudu es sapratu, ka man tā netika dota, jo man bija tieksme dzert un, tikko man bija nauda, es dzēru, tāpēc man to atņēma. Kad es iemācījos rīkoties ar naudu, man to sāka dot vairāk. Bet arī ne tā, ka nokrīt kā no zila gaisa, kamēr guļu zaļā pļavā. Man tika dots darbs, kas man patīk, klienti un pasūtījumi, un līdz ar to man nauda, var teikt, nāk viegli.
Vita vēl pastāsta, ka nesen atkal ir nodevusi grupas “Apziņa” kasi nākamajam kasierim. Covid-19 pandēmijas laikā viņa kalpoja par kasieri trīs gadus. Vita saka, ka tas ir nepareizi, jābūt rotācijai, taču grupai bija grūts periods, nebija kas kalpo. Kādu laiku sapulces vispār nenotika, jo telpas bija slēgtas. Pēc tam bija jāiet lūgt telpu īpašniekam atlaide no nomas maksājumiem, jo uz sapulcēm nāca tikai kādi septiņi cilvēki, nevarēja tik daudz saziedot. Arī šoreiz atlaide tika piešķirta. Tagad grupa ir atguvusi elpu, to atkal apmeklē vairāk par četrdesmit cilvēkiem, grupa var atļauties lielāku telpu nomas maksu, pērk daudz literatūras, medaļas, ziedo dienestam un rudenī plāno rīkot grupas 35 gadu jubilejas svinības.
Ar Vitu sarunājās Debora
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.