Tikko kā AA sapulce paliek par kaut ko citu, nekā AA sapulci, tā beidzas.

Kopš pirmās dienas, kad iepazinos ar Anonīmo alkoholiķu sadraudzību – tas bija vēl 2018. gadā – anonimitātes princips mani ir uzrunājis vispirms un visvairāk.
Tikai pēc tam nāca citas atskārtas par to, kāda var būt saziņa pilnīgi svešu un nepazīstamu cilvēku vidū, ievērojot sapulču norises pamatus: runājam pa vienam, citu sacīto nepārtraucam un esam iejūtīgi pret citu emocijām.
Ap sapulces galdu vēsmo pavisam nedaudz vajadzīgās informācijas, būtībā, tikai divas lietas. Katra cilvēka vārds bez viņa uzvārda un viņa atkarība. Viss pārējais, kas tiek atklāts sapulces gaitā, izriet no to cilvēku vēlmēm, kuri grib tajā dalīties. Par savu darbu, attiecībām, hobijiem. Ticību. Un arī bailēm.
Kā būtu tad, ja anonimitāte nebūtu AA sadraudzības pamatā? Sapulces dalībniekiem nebūtu sajūtas, ka viņi ir līdzvērtīgi ar citiem. Vai, precīzāk, tā kā nekādas vērtības mērogojumi anonimitātes apstākļos netiek veikti, tad parādītos nepieciešamība katram nostādīt savu šaha figūru uz kopējā spēles lauka. Kurš būs karaliene, kurš – zirgs, bet kurš – “tikai” bandinieks?
Daudzkārt esmu dzirdējis, ka AA sapulcei ļoti būtisks ir to caurstrāvojošais mikroklimats, kuram ir jābūt galēji atšķirīgam no tā, ko esam pieraduši redzēt uz ielas, sabiedriskajā transportā, kinoteātrī, jebkurā citā sabiedriskā vietā.
Principā, ja sapulce notiek pēc reglamentētās norises, kura jau ilgu gadu gaitā ir apliecinājusi sevi kā visefektīgāko darbību un paskaidrojumu salikumu, šis atšķirīgais mikroklimats jau veidojas pats par sevi. Tas nav jāuzpūš, jāpiepucē vai jāuzlādē kaut kā īpaši, ar kaut kādiem sevišķiem papildu līdzekļiem.
Viss notiek, ja seko norādēm, kuras apslīpētas un pieslīpētas gadu gaitā.
Un vienlaikus arī nenotiek.
Cilvēku raksturi ir spējīgi piekļauties kādam atšķirīgam darbības modam, kurš viņam ir sākotnēji jauns – ja viņš jūt, ka no tā atkarīga viņa labbūtība. Tāda bija arī mana pieredze. Kad pirmoreiz ierados AA sapulcē, ātri sapratu, kāds ir aptuvenais balss tonis, runas ātrums un sakāmais, ar ko klātesošie dalās savā izteikšanās reizē.
Es nebiju sapratis, ko nozīmē Pirmais solis un kā tas attiecas uz mani. Man vajadzēja palikt sapulcē, jo likās, ka “kaut kas ir jādara”. Vai, vēl precīzāk, manai bijušajai draudzenei likās, ka kaut kas ir jādara.
Tas notika pirms septiņiem gadiem. Taču arī šodien es ik pa brīdim dzirdu AA biedru “pagriezienus pa kreisi”, stāstot par to, kādas aprunāšanas notiek AA vidē un kādas negantības kuram no sadraudzības brāļiem un māsām ienākušas prātā.
Kad bērnībā ar brāli apmeklējām svētdienas skolu Torņakalna baznīcā, mūsu krusttēvs mēdza smieties: “Nu tad nu gan – baigā Svētdienas skola! Divas stundas stāv un lūdzas pie svecītēm un pēc tam uz baznīcas kāpnēm sper viens otram pa vēderu!”
Šķiet, ka aprunāšana un klačošanās ir kā šī bērnu piekoptā “speršana pa vēderu”. Arī es varu būt AA programmas sastāvdaļa, strādāt ar to un ļaut, lai programma strādā ar mani. Bet tik un tā esmu un palieku cilvēks un noteikti arī man kādu reizi ir sanācis pārkāpt anonimitātes līniju. Kaut arī ne tādā mērā, lai šis solis varētu kādam kaitēt, tomēr – šķiet nepieciešami par to uzrakstīt tieši šeit un tagad. Tādēļ, ka ne vienu reizi vien ir atgādināts, ka jebkuras skaidrības pamata pīlārs ir godīgums.
Lai kādi arī nebūtu gadījumi, kuros aprunāšana kādam vai kādai ir nodarījusi kaitējumu, – sadraudzība un AA sapulce, vismaz manā pieredzē, gluži kā vannas sūklis pēc plaukstas saspiediena atkal ieņem savu sākotnējo formu. Visdrīzāk tādēļ, ka principi ir svarīgāki par personībām un šis apgalvojums atskan katrā sapulcē.
Vai arī tādēļ, ka – tikko kā AA sapulce paliek par kaut ko citu, nekā AA sapulci, tā beidzas. Vispirms individuālā un tad arī kopīgā līmenī. Vēl paņemot talkā kādu analoģiju – kora mēģinājumā, protams, var arī spēlēt bridžu. Tomēr Dziesmu svētku estrādes koru lielkoncertā uz Sidraba birzs kāpnēm neviens bridžu nespēlēs. Taču to dziesmas intonāciju un skanīgumu, kuru dziedātāji pietiekami nenoslīpēja, jo pa to laiku meklēja atbilstošos un stiprākos mastus spēles galdam, kā trūkumu sadzirdēs gan pārējie koristi, gan diriģents, gan klausītāji.
AA fenomens ietilpst vienkāršajā sakarībā: “Tas strādā, ja tu strādā.” Tā kā šī ir iespēja strādāt anonīmi un tikai un vienīgi pie vienas problēmas – savas atkarības un iemesliem, kuri tai likuši uzplaukt –, es to uztveru par lielu dāvanu un svētību. Par ko esmu ļoti pateicīgs, jo brīdī, kad rakstu šīs rindas, esmu skaidrā. Un tas manā dzīvē nav nekas pašsaprotams.
Toms T.
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
Comments