Viņš atnāca uz AA kā viens no pirmajiem Latvijā, un sapulces viņam noņēma gan psihisko apsēstību, gan fizisko tieksmi. Tas ir brīnums, kas joprojām ir spēkā.
Arī rakstot, bet, biežāk, runājot, katru reizi sanāk citādāk, kaut kas aizmirstas, kāds būtisks notikums vai atziņa, taču vērtība no tā nemainās. Un šī vērtība ir pateicība par to, kas ar mani ir noticis, un pateicībā es dalos ar citiem, jo no dalīšanās man pateicības nekļūst mazāk, bet vairāk.
Sākšu ar Pirmo soli. Sapulcēs esmu nereti dzirdējis sakām: “Es gribēju nomirt.” Es negribēju nomirt, bet tajā pašā laikā visa mana rīcība bija tāda, ka es varēju nomirt. Mani vairākas reizes atlaida no darba sakarā ar dzeršanu, jo aizdzēries darbā negāju un tad tur arī neatgriezos, reiz pat pēc dokumentiem neaizgāju, kad nācu pie sajēgas, un viena no darba grāmatiņām palika tur. Beigās arī manā “īstajā”, solīdajā, inteliģento darbu grāmatiņā ierakstīja īsto atlaišanas iemeslu, nevis “pēc paša vēlēšanās”. Tad sapratu – nu viss, jādzer līdz galam, nekur strādāt vairs neiešu! Un sākās mans pēdējais plosts, kas vilkās kādus astoņus mēnešus. No ģimenes biju aizgājis jau pirms diviem gadiem, mani meklēja milicija, jo no pēdējās darbavietas biju pazudis ar galiem. Meklēja un neatrada. Toties alkohols mani atrada katru dienu. Ja viņš mani nemeklēja, es meklēju viņu. Mēs viens otru vienmēr atradām, agrāk vai vēlāk, no rīta, pusdienā un vakarā. Ievērojiet kārtību – nevis sāku ar vakaru, bet no rīta, kā atbildīgu darbu darīdams, un ar panākumiem, jo alkoholisms progresēja. Varbūt kādu dienu arī nedzēru, bet īsti skaidrā arī nebiju.
Kā bija pirms tam? Pirmo reizi nopietni mēģināju atmest dzeršanu divdesmit trīs gadu vecumā. Pats devos ārstēties no alkoholisma, un man bija ļoti nopietna motivācija – bailes, ka sajukšu prātā. Toreiz mans plosts vilkās no 27. augusta līdz 13. martam. 12. martā es nokļuvu līdz narkologam un lūdzu nosūtījumu uz stacionāru. Sarunā noskaidrojās, ka populārajās alkoholiķu ārstēšanas iestādēs patlaban brīvu vietu neesot, ja nu vienīgi es esot ar mieru braukt uz kādu attālāku iestādi. Atceros, ka teicu: “Jo tālāk, jo labāk…” Tā kā man nebija līdzi pases, man bija jāatnāk nākamajā dienā. Teicu, ka nezinu, vai atnākšu, jo man būs dzimšanas diena, bez tam uz ielas pie dispansera mani gaidīja jau sareibuši draugi ar lētā stiprā vīna pudelēm. Pēc brīža draugus savāca milicija, uz atskurbtuvi, bet es nākamajā dienā ar pasi biju pie ārsta un pēc dažām dienām ceļoju uz ārstēšanās vietu. Man bija patiesa apņemšanās sākt jaunu dzīvi, taču jau ārstēšanās kursa laikā redzēju, ka vairāki kursu it kā veiksmīgi beigušie pacienti jau pēc pāris dienām atgriezās šajā pašā nodaļā, viens pat rāpus. Ja reiz tā tas bija, es vairs nezināju, vai dzeršu vai nē, taču nolēmu, ka vairs neārstēšos. Tāpat es nezināju, ko iesākt ar savu nedzeršanu. Dažus mēnešus noturējos sagadīšanās dēļ, jo saslimu ar B hepatītu. Tad atsāku dzert. Turpmākos desmit gadus mocījos, taču ārstēties vairs negāju.
Divdesmit sešu gadu vecumā piezagās cerīga doma: ja es dabūšu to sievieti, kuru es gribu, un to darbu, kuru es gribu, tad varēšu atmest dzeršanu. Bet, kad es dabūju to sievieti, ko gribēju, un to darbu, ko gribēju, biju šokēts, kad pēc mēneša atsāku dzert. Izrādījās, ka kompensācijas mehānisms vairs nedarbojas. Piedzēries dienām ilgi nerādījos mājās un darbā. Gāju prom no darbiem, tikai vienā vietā noturējos četrus gadus. Arī no sievas un mazā dēla aizgāju pēc četriem gadiem. Aizgāju pie pudeles, ne pie citas sievietes. Pārcēlos uz citu pilsētu, taču man vairs nebija mērķa atmest dzeršanu, jo ar maniem cilvēciskajiem spēkiem tas nebija iespējams. Man bija bojāta domāšana. Alkohols nu bija gan līdzeklis, gan mērķis, visa eksistence tika pakārtota tam. Septiņpadsmit reizes nonācu atskurbtuvē.
Ja atskatos uz dzeršanas sekām, ļoti apgrūtinoša dzeršanas laika trauma bija tā, ka jaunībā, pāris mēnešus pirms manis jau minētās vienīgās ārstēšanās reizes, mani atskaitīja no augstskolas pēdējā, toreiz – piektā, kursa. Reti atskaitīja no pēdējā kursa, bet mani tomēr izmeta, jo vairs nerādījos fakultātē, tikai dzēru, pārsvarā studentu kopmītnē. Uz ielas biju klāt situācijā, kad kāds sadūra manu draugu. Sākās krimināllieta, kurā biju tikai piedzēries liecinieks, taču pats fakts manas cerības palikt augstskolā pasliktināja. Vēlāk divas reizes atjaunoju dokumentus studijām, bet parasti gandrīz nekur neierados, un mani, loģiski, atkal “atvienoja”. Krietni vēlāk pabeidzu studijas svilpodams – tik viegli tas bija, jo biju jau gadiem ilgi skaidrā!
Vai es gribēju dzert, lai noreibtu? Drīzāk nē, mēdzu teikt, ka pirms ballēm dzeru, lai, valsi dejojot, nereibtu galva. Es vienkārši vēlējos būt pieaudzis, jo, kā man šķita, padomju laikā dzēra visi pieaugušie. Goda lieta bija daudz izdzert, bet nestreipuļot, palikt adekvātam un labam kompānijas biedram; tomēr vienā brīdī pēkšņi biju nolūzis. Es arī sev iestāstīju, ka man alkohols garšo, un patiešām sāka garšot, izņemot dažus specifiskus dzērienus. Ļoti svarīgi bija divi iemesli. Viens bija meli un nepilnības sabiedriskajā iekārtā, otrs, individuāli – nespēja pieņemt faktu, ka man jādzīvo tikai tā viena dzīve, kas notiek, jo daudz lasīju grāmatas, un tur varoņu iespējas bija visplašākās. Tagad es saprotu, ka kļūtu alkoholatkarīgs jebkurā sabiedriskajā iekārtā, jo mans organisms alkoholu pārstrādā citādāk. Es kļuvu atkarīgs jau ar pirmo izdzerto glāzi. Un vēl – tagad atzīstu, ka lēju alkoholu virsū jūtām. Situācijas, kurās apjuku, gadījās arī agrāk, taču tagad alkohols tās atviegloja, savukārt radīdams problēmas dzeršanas dēļ. Visu manu alkohola lietošanas laiku, no 15 līdz 33 gadu vecumam, pēc dzeršanām mani mocīja ne tikai fiziskās, bet arī morālās paģiras. Lai tās likvidētu, es lāpījos, jau kopš 17 gadu vecuma. Pakāpeniski degradējos, taču mierināju sevi ar to, ka maniem pudeles brāļiem reizēm klājas vēl bēdīgāk. Kad jau beidzu dzert, saskaitīju, ka ap to laiku no dzeršanas nomiruši 16 paziņas no tiem, kuri kaut reizi dzēruši manā dzīvoklī manos trīs pēdējos dzeršanas gados, kad (varbūt sev par nelaimi) biju pie sava dzīvokļa ticis.
Mani sāka vajāt uzmācīga nojausma, ka pēc dažiem mēnešiem noteikti nomiršu, ja turpināšu dzert. Un tad es izmisumā atkal biju gatavs meklēt palīdzību, pieņemt Pirmo soli, kura formulējumu vēl nezināju, bet kura pirmo daļu par bezspēcību biju pieņēmis jau sen, analizējot un pāranalizējot savas dzeršanas. Sanāca tā, ka nokļuvu pie tā paša narkologa, kurš mani bija nosūtījis ārstēties pirms desmit gadiem. Paradokss, bet viņš, būdams ateists, manā sejā redzēja to, ko pie manis jau bija padarījis Dievs, kā es Viņu saprotu. Teicu, ka esmu gatavs uz visu ko, taču viņš man piedāvāja satikties ar dažiem vīriem, kas, izrādījās, bija pirmie Latvijas AA biedri. Kad iegāju sapulces telpā, priekšā sēdēja četri šķietami intraverti vīri, kuri, kā par brīnumu, atklāti stāstīja par savu pieredzi un cerībām, mazliet arī par grupas spēku. Es arī pastāstīju, man nebija grūti. Es biju piektais, kurš atnāca uz palikšanu. Kā smejos, esmu Latvijas anonīmais alkoholiķis numur 5. AA sapulces man noņēma gan psihisko apsēstību, gan fizisko tieksmi, un es nenorāvos. Tas bija brīnums, un tas vēl joprojām ir spēkā. Mans skaidrības datums un mana otrā dzimšanas diena ir 1989. gada 28. augusts. Līdz šim esmu visu darījis tā, lai tā tas ari paliktu. Pašā sākumā arī viena gada skaidrība bija liels sapnis. Visi skaitījām katru skaidrības dienu un aplaudējām cits citam. Kāds varēja vīpsnāt, bet mēs bijām laimīgi, jo bijām palikuši dzīvi un sākuši dzīves sakārtot. Daļēji arī tāpēc manas domas par Otro soli joprojām nav mainījušās – par savu Augstāko Spēku uzskatu grupu, sapulces man joprojām ir ļoti svarīgas, jo kopā mēs varam to, ko nespējam vienatnē. AA literatūra bez sapulcēm man nedotu ilgstošu un noturīgu skaidrību. AA literatūra ir jālasa un jāpārrunā vismaz divatā, tad arī Dievs, kā es to saprotu, ir starp diviem cilvēkiem, tāpat kā tas izpaužas grupas apziņā, kā rakstīts Otrajā tradīcijā.
Turpretī Trešais solis nav vienkāršs. Es nezinu, cik dziļa tieši ir mana uzticēšanās Dievam. Man ir skaidrs, ka futbola spēlē Dievs bieži ir jālaiž pamatsastāvā, lai gan bieži esmu to atstājis rezervē, lai uzlaistu laukumā tikai otrajā puslaikā vai ekstremālās situācijās. Tomēr pēc nu jau daudzu gadu pieredzes “zinu, ka zinu”, ka Dievs ir klātesošs, pat ja to uz brīdī esmu piemirsis. Jāsamierinās ar to, ka viss nenotiek tā, kā un kad es to gribu. No tikko rakstītā izriet, ka Vienpadsmitais solis man ir ērtāks, jo padziļināt apzināto saskarsmi ar Dievu man šķiet vieglāk, nekā uzticēt savu dzīvi un gribu Dievam, – kaut gan laikam jau lielas atšķirības nav, un viens solis bez otra nevar iztikt.
Šādā pašā veidā varētu arī pastāstīt par visu Divpadsmit soļu pieredzi, taču sanāks par garu; tad nākamreiz. Šeit uzskaitīšu to, kas man palīdz kopš paša skaidrības sākuma: AA sapulču apmeklēšana, ne retāk kā reizi nedēļā, taču labāk biežāk; AA literatūras lasīšana, vēlams kopā ar vismaz vienu cilvēku, un teksta pārrunāšana; dvēseles miera lūgsnas lietošana ikdienā; soļu rakstīšana un dalīšanās ar vismaz vienu cilvēku; visu Divpadsmit soļu iešana un apgūšana; visu soļu apguves periodiska pārlūkošana; jebkura veida kalpošana no paša skaidrības sākuma mājas grupā un ārpus tās, sadraudzībā; vēsts nešana ārpus AA; uzskats, ka dzīvot skaidrā ir ieguvums un priekšrocība, nevis zaudējums.
Vingrināšanās dažos soļos ātrāk, nekā uz to norāda soļa numurs, man nenodarīja neko sliktu, drīzāk otrādi. Doktors Bobs Devīto soli pildīja gandrīz vai pirmajā dienā, un kaut vai nelielas daļas pāridarījumu atlīdzināšanas ziņā tā ir un būs ar daudziem no mums. Man svarīgi šajā secībā bija tas, ka, garīgas atklāsmes rezultātā tiekot ātrāk pie Vienpadsmitā un Divpadsmitā soļa, es neaizmirsu par citiem soļiem, bez kuriem es būtu atpakaļ tur, kur es biju, vai vairs nekur.
Sirdsmiers par situāciju kopumā man ir pilnīgi noteikti. Mans raksturs jaunajos apstākļos sakarā ar Divpadsmit soļu programmu ir mainījies, turpretī mans ne visai mierīgais temperamentu apzīmējošais kokteilis tik viegli nepakļaujas. Kur tur ir dvēseles miers? Man ilgstošs un pastāvīgs dvēseles miers laikam būs tikai kapā. Jo tagad, visnotaļ pateicības pilnajā dzīvē, dvēseles miers dienas laikā man iestājas un pāriet pat vairākas reizes. Es pieņemu un atbalstu visus AA atveseļošanās rīkus, taču ne visus pats izmantoju regulāri un pilnībā. Ja par dvēseles mieru, arī meditācija manā gadījumā ir rezerves spēlētāja, kuru man pieklātos laist laukumā biežāk. Bez tam manā galvā dzīvo AA cilvēku un viņu stāstu atspulgi. Te gan jāsaka – par laimi. Manā gadījumā tas nav gluži haoss, drīzāk mīlestība.
Anonīmais alkoholiķis numur 5
Ja Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai.