top of page

Noticēt, sajust un nest tālāk

Saruna par dvēseles mieru.


Kādas darbdienas vakarā mēs, četri “Vīnogas” redkolēģijas biedri – Zita, Maija, Oskars un Dmitrijs –, tiekamies tiešsaistē, lai parunātos par žurnāla mēneša tēmu “dvēseles miers”. Diskusiju novadīt esam lūguši agrāko “Vīnogas” kolēģi Andri.


Andris: No vienas puses, dvēseles miers tāda izplatīta tēma katru dienu sapulcēs, no otras puses, uz šo tēmu var paskatīties ļoti dažādi, vispārīgi. Kad, Maija, mani uzaicināji vadīt šo diskusiju un es par to domāju, atcerējos spīkera Dona P. definīciju. Man patika viņa skaidrojums, ko nozīmē “serenity”, “to be serene”. Mūsu literatūrā šis termins tiek tulkots dažādi. Pirmais, kas man nāk prātā, ir mūsu lūgsna, kurā lūdzam dvēseles mieru pieņemt to, ko nespējam mainīt. Krievu versijā ir plašāks skaidrojums “dod man dvēseles mieru un prātu”, tie jau ir divi vārdi un divi termini. Lielajā grāmatā arī parādās šis vārds “serenity” – 5. nodaļā, Ceturtajā solī, kur ir runa par bailēm, tur ir tāds teikums:

“Mēs esam šajā pasaulē, lai spēlētu Viņa norādīto lomu. Kamēr mēs paļaujamies uz Viņu, Viņš dāvā mums spēju visas nelaimes uzņemt ar lēnprātību.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 58. lpp.)

Lūk, te ir lietots vārds “lēnprātība”. Atgriežoties pie tā, ko tad es dzirdēju spīkera teiktajā, viņš raksturoja, ka dvēseles miers, lēnprātība izpaužas kā domu un rīcības skaidrība, tīrība. Mērķis, stāvoklis, uz ko es tiecos, kuru es lūdzu. Šis stāvoklis, iespējams, ne vienmēr ir mierīgs, emocionāli var būt pat ļoti nemierīgs, taču tas ir stāvoklis, kurā manas domas ir skaidras un tīras. Lai kā es emocionāli justos, zinu, kā man ir jārīkojas tālāk, kaut kāda motīvu tīrība un tālākās izpratnes skaidrība.


Kad es domāju par šo stāvokli “būt dvēseles mierā”, es atceros Vienpadsmito soli. Mums tiek ieteikts no rīta, pēc pamošanās, kādu brīdi padomāt, pameditēt par priekšā stāvošo dienu. Un, lai šīs pārdomas un meditācija būtu konstruktīvas, mums tiek piedāvāts, es tagad citēju: “Pirms sākam, mēs lūdzam Dievu vadīt mūsu domas, sevišķi lūdzam Dievu pasargāt no sevis žēlošanas, negodīguma un savtīguma. Pie šiem nosacījumiem mēs varam ar pārliecību paļauties uz mūsu prāta spējām, jo Dievs mums tās ir devis, lai mēs tās izmantotu. Mūsu domu dzīve pacelsies augstākā līmenī, ja tā būs brīva no nepareiziem motīviem.” (Turpat, 74. lpp.)


Kāds ir jūsu redzējums – vai dvēseles miers nav brīvība no nepareiziem motīviem? Es esmu dvēseles mierā, kad manī nav sevis žēlošanas, negodīgu un savtīgu domu, vai es mēģinu no tām izvairīties, neskatoties uz to, kāds ir mans emocionālais stāvoklis.


Oskars: Man jādomā par šādu interpretāciju. Nav tā, ka es piekristu vai ka man būtu konflikts, bet nebiju dzirdējis šādu skaidrojumu. Kamēr Andris skaidroja un citēja, es, savukārt, iedomājos par savu sākumu AA. Kad pirmā krīze, tas posms, kad jāattur sevi no iedzeršanas, bija garām, kad biju pāri tieksmei, tad dvēseles miers bija sajūta, pēc kuras dzinos. Ja cilvēki man jautā, kas ir mans galvenais mērķis dzīvē, tas ir dvēseles miers. Pats nevaru sev nodefinēt, kas ir dvēseles miers, un es to nesaku diskusijas pēc. Es gan cilvēkiem AA, gan ārpus, darbā, pieminu to, ka negribu iesaistīties tādos projektos, kas man izklausās pārāk sarežģīti, jo vienīgais, ko patiesi meklēju, ir dvēseles miers.


Dmitrijs: Parasti diskusijās jūtu dvēseles nemieru, jo štukoju, ko es varētu pateikt, lai tas būtu forši, pareizi un es varētu iepatikties. Tas zināmā mērā saskan ar Andra teikto par domu brīvību no savtīgiem motīviem. AA es vairāk jūtu dvēseles mieru, jo tur es mazāk gribu kādam izpatikt, nevajag būt pareizam, nav jādomā, kā izteikties profesionāli. Man šķiet ļoti derīga doma, ka dvēseles miers var būt ne tikai stāvoklis, kad es neko nejūtu, kad mani nekas neuztrauc. Agrāk ar to asociēju dvēseles mieru, bet tagad es to drīzāk saistu ar pazemību. Jau ilgāku laiku es, skaitot lūgsnu, lūdzot dvēseles mieru, lūdzu pazemību pieņemt kaut kādas lietas. Man šķiet, arī “12 un 12” (grāmatā “Divpadsmit soļi un divpadsmit tradīcijas” – red.) pazemība ir pieminēta kā sāpīga nepieciešamība sākumā un vēlāk – kā zāles pret jebkādu sāpi. Otra lieta, par ko aizdomājos, dvēseles miera lūgsnā secība ir tieši tāda – es neprasu kaut ko, lai dabūtu dvēseles mieru, es prasu dvēseles mieru, lai pēc tam kaut ko dabūtu. Varbūt “dabūtu” nav īstais vārds. Salīdzinoši nesen sāku skatīties uz programmu nevis kā uz pašmērķi, kur lūdzu dvēseles mieru, lai man būtu labi, bet es to lūdzu, lai spētu pieņemt šo pasauli, realitāti un, ideālajā gadījumā, lai es varu būt noderīgs Dievam un citiem alkoholiķiem, lai es varu palīdzēt tiem, kas joprojām cieš. Kad es skatos uz dvēseles mieru kā uz instrumentu, nevis mērķi, tas man palīdz saprast, ka tas nav kaut kāda pašvērtība. Bet agrāk tieši tā arī bija, visvairāk no AA un programmas es gaidīju dvēseles mieru (kā pašvērtību).


Zita: Klausoties es arī mēģināju saprast, kad tad es pieķēros, sadzirdēju šos vārdus “dvēseles miers”? Atceros, cik ļoti pazaudējusies, trauksmaina un bardakaina es atnācu uz AA. Un, kad biju beigusi mocīties ar saviem nemitīgajiem norāvieniem, es izjutu patiešām fiziski sajūtamu miera sajūtu, kas man iestājās, kad iegāju sapulcē. Tur, ārpusē, bija nemiers, manī iekšā bija nemiers, bet, ienākot sapulcē, tas mainījās. Un šāda sajūta man bija kaut kas jauns, tādu sajūtu līdz tam nebiju piedzīvojusi. Bija gan trauksme, gan prieki, gan bēdas, bet ne dvēseles miers.


Maija: Nepareizie motīvi noteikti nav tas, ar ko es sāku domāt par šo tematu, bet pilnīgi noteikti jāatzīst, ka tiem ir ļoti ciešas saiknes. Bet es sākšu no citas puses. Manās sajūtās un manā izpratnē dvēseles miers ir garīgs termins, tas nav konstants, jo es varu būt emocionālā līmenī arī nemierīga, bet man viņš ir piemītošs. Man nebija tā, ka, atnākot uz AA un sākot strādāt ar programmu, es cerēju iegūt dvēsles mieru. Drīzāk dvēseles miers man sāka parādīties jau kādu laiku pirms es atnācu uz AA, iespējams, tas man pat atļāva atnākt uz AA. Es to saistu ar apzināšanos, ka es neesmu tā, kas vada, kas kontrolē. Man vistiešākā veidā dvēseles miers ir saistīts ar Augstāko Spēku, tādu kā iziešanu no sava ego. Grūti pateikt, kādā veidā man tas parādījās, bet tas bija caur cerību, caur gaišu stariņu, kas parādās tumšā naktī, haosā, kurā biju un kur nejutu vispār nekādu dvēseles mieru. Bija tikai nemitīgs iekšējas panikas stāvoklis, bezjēdzības stāvoklis, pazaudētības stāvoklis, kur pēkšņi parādījās iracionālā sajūta, ka būs labi. Tas brīdis, neilgi pirms es atnācu uz AA, jā, tas bija kā blieziens, kā brīvlaišanas sajūta. Tālāk, kad jau sāku nākt uz sapulcēm, kad man jau ir pastāvīga skaidrība, tad tiešām parādās, ka nepareizie motīvi ir tie, kas dvēseles mieru čakarē.


Piekrītu, ka dvēseles mieram nav saistības ar to, vai man iet labi, vai man iet slikti. Jo brīžos, kad man ir bijis ļoti, ļoti slikti, man ir bijis tāds dvēseles miers… droši vien gan pēc tam, kad esmu izpērusies ar nepareizajiem motīviem. Ja skatos visu savu skaidrības posmu un salīdzinu ar to, kā bija pirms tam, tad man dvēseles miers visu laiku ir kaut kādā līmenī klātesošs. Ir emocionālie sabangojumi, bet nav panikas sajūtas, nav bezjēdzīguma sajūtas, kas bija dominējoša, nav sajūtas, ka viss sabruks. Līdz ar to es dvēseles mieru saistu ar paļāvību. Pat ja es rīkojos pēc nepareiziem motīviem, pat tad, ja man liekas, ka viss būs ļoti slikti un man uznāk tāda kā sadzīviska līmeņa panika, tomēr man aiz pleca ir sajūta, ka būs ok. To es varu saistīt tikai ar Augstākā Spēka klātbūtni.


Andris: Domāju, mums visiem ir pazīstams tas miers, kas ieplūst līdz ar pirmajiem dzērieniem. Tas nosacītais, bet reālais miers, kuru es arī gribēju, kurš man bija vajadzīgs. Kad atnācu uz AA, sapratu, ka miers man ir vajadzīgs, bet, ja es tagad nedzeršu, no kā varētu nākt šī sajūta? Tāpēc parunāsim par šaubām. Kad atgriezos AA, mani kādu laiku pavadīja šaubas – vai es piedzīvošu tādus laimes brīžus, miera brīžus, kā tos, kurus pieredzēju agrāk, kad vēl dzēru. Šīs šaubas mani darīja bailīgu, jo es negribu atgriezties pie dzeršanas, bet – vai programma man spēs iedot kaut ko, kas ir vismaz līdzvērtīgs? Un tad es klausījos sapulcēs un dzirdēju, ka tas, ko cilvēki piedzīvo skaidrībā, ir daudz labāks par to ķīmiski izraisīto mieru. Gribēju, lai tā ir, bet šaubījos un biju ļoti skeptisks, jo es, protams, nesapratu, no kurienes tas miers varētu nākt. Aicinu jūs padalīties, vai jums bija šaubas, ka programma spēj sniegt tādu gandarījumu, laimi? Varbūt ir kāds konkrēts gadījums, kad jūs sākāt noticēt, ka skaidrībā ir iespējams piedzīvot kaut ko skaistāku, dziļāku.


Dmitrijs: Paldies, tik labs jautājums! Labi atceros, ka dvēseles mieru sajutu uzreiz pirmajā sapulcē, kad pateicu, ka esmu alkoholiķis, kad dzirdēju, ka pārējie arī ir alkoholiķi. Kad pirmo reizi skaidrā to pateicu pavisam nopietni. Un es sapratu, ka esmu slims cilvēks, nevis slikts cilvēks, kā man pirms tam likās. Es sajutu nereālu dvēseles mieru pirmajā sapulcē.


Otrā reize man bija, kad jau kādu laiku biju skaidrā. Atceros, ka braucu mašīnā un man pēkšņi uznāca sajūta, ka viss ir tā kā vajag, ka man varbūt nav kaut kā, ko es gribētu, bet šobrīd viss ir tā kā vajag, un tā ir tik kosmiska sajūta. Tik patiesa. Tā ir daudz lielāka nekā kādreiz ar alkoholu. Atceros, ka sāku reāli lūgties un raudāt, un es teicu Dievam, ka paldies, man ir viss un es neko negribu. Šis ir mirklis, kad es neko negribu. Man ir viss. Es esmu laimīgs. Nebija arī nekāda ārēja notikuma, kas mani tā iedvesmotu, vienkārši tā, no nulles. Te jāpiebilst, ka neilgi pēc tam es sasitu mašīnu, bet es to kaut kā veselīgi uztvēru.


Trešā lieta, es joprojām to mēdzu piedzīvot no rītiem, kad skaitu rīta lūgsnu un saku Dievam, ka atdodu sevi viņam, es bieži vien pasaku arī kaut kādas konkrētas lietas. Piemēram, ja pasaku, ka atdodu viņam savu karjeru, jūtu, ka atbrīvojos. Vai, ja pasaku, ka atdodu savu pašvērtējumu (kad Ceturtajā solī, trešajā slejā, man visu laiku jāraksta savs pašvērtējums), tajā brīdī jūtu pilnīgu dvēseles mieru.


Un ceturtā lieta. Es ik pa laikam to sajūtu sapulcēs, pat online sapulcēs. Ne tikai tāpēc, ka esmu starp savējiem, bet tāpēc, ka atceros, kas es esmu. Es atceros, ka visas lietas, kas mani var kaitināt, ir tāpēc, ka tas ir manā galvā. Alkoholiķa domāšana, tā ir tikai mana reakcija uz lietām, un šai pasaulei varbūt nav ne vainas, tā ir mana sagrozītā, slimā domāšana. Kad es to atceros, man paliek tiešām labāk.


Oskars: Nezinu, vai tas bija dvēseles miers, ko sajutu pirmajā sapulcē, bet AA rozā brilles man parādījās jau no pirmās sapulces. Es gribēju to, kas ir cilvēkiem, kurus dzirdēju pirmajā sapulcē un arī vēlāk. Tas savā ziņā šķita kā tāds dvēseles miers – pieņemšana, spēja runāt par traģiskām dzīves lietām un pēc tam būt tik normāliem. Man to gribējās.


Vēlos minēt pirmo reizi, kad man nostrādāja dvēseles miera lūgšana. Pārstājot dzert, kļuvu īpaši nervozs braucējs pie stūres. Biju bieži vadījis mašīnu ar tādu “vakar dzēru, drīz atkal dzeršu” atbalsta sistēmu un, kad tā man tika noņemta, tad viena no lietām, kurā visvairāk izpaudās mans nenormālisms, bija pie stūres. Jau skaidrā esot, mēdzu sekot ar auto cilvēkiem, kas man, piemēram, nogrieza ceļu, piebrauca par strauju priekšā. Kādā no tādām reizēm es skaļi mašīnā vairākas reizes noskaitīju dvēseles miera lūgsnu un… nekas… vienkārši jābrauc tālāk. Tas nostrādāja.


Otrā reize, es to saucu par Dieva momentu, bija pirmajā skaidrības gadā. Biju atbraucis uz Latviju un lēnām gāju mājās no sapulces pāri Vanšu tiltam, it kā nekas īpašs nebija noticis, bet – man pat grūti vārdos izskaidrot – vienkārši viss bija salicies savās vietās. Es pat neteiktu, ka biju laimīgs. Viss bija tā, kā tam jābūt. Man neko nevajadzēja, nekam arī nebija jānotiek. Es tajā laikā vēl smēķēju un nodomāju – jāapsēžas Kronvalda parkā, jāuzsmēķē un jāsaprot, ko es tikko piedzīvoju. Izvilku cigareti un sapratu – priekš kam es smēķēju? Un atstāju paciņu. Es neatmetu smēķēšanu tajā dienā, bet gribu raksturot, ka tajā brīdī man nevajadzēja arī to. Cigarete tikai traucēja momentam. Arī kādā laivu braucienā, kad es slīdēju laivā pa Gauju, sajutu ko līdzīgu – cik viss ir vienkārši perfekti.


Es ļoti slikti pārdzīvoju šķiršanās no mīļotajām sievietēm, un tagad, skaidrības laikā, man bija tāda pašķiršanās – man tuvais cilvēks nolēma, ka nevar man piedāvāt to, ko vēlos, un labāk pārtraucam vispār. Parasti šķiršanos ārkārtīgi smagi pārdzīvoju, ļoti grūti man ir. Es reti pieķeros cilvēkam, bet, ja to daru, tad atstumtība mani parasti sagrauj. Bet šoreiz – jā, es nebiju priecīgs, bet es pārdzīvoju to tik viegli, neko neforsēju. Un beigās, tagad, mēs dzīvojam kopā, un viss izrādījās citādāk. Šis ir mans trešais piemērs, kad dvēsles miers ir ilglaicīgs un pamatīgs, lai gan neatklājas tādā ikdienišķā “ak, cik viss ir skaisti”.


Maija: Man nebija šaubu skaidrības sākumā, man laikam ir tas, ko var saukt par vieglo skaidrību. Šķiet, es caur alkoholu arī mazāk meklēju dvēseles mieru (man vispār tas koncepts nebija skaidrs), es drīzāk meklēju aizmirstību. Šaubu moments vispār ir ļoti interesanta tēma un arī tieši dvēseles miera kontekstā, bet man tas sasaucas ar nepareizajiem motīviem, jo par to gan es esmu šaubījusies – par programmas būtību. Jā, es nācu ar sajūtu – es ņemu programmu pretim, es to visu gribu. Bet es, protams, to pārinterpretēju tā, kā esmu ieradusi domāt par pasauli un domāt par sevi. Man lielākais šaubu moments, kas visvairāk iedragāja dvēseles mieru skaidrības laikā, bija par to, ka tā ir programma, kurā jādomā, ko es dodu citiem. Kā man tagad ņemties ap sevi un savām emocijām? Es ar citu instrumentu palīdzību mēģināju ņemties ap sevi un arī AA programmu izmantot vairāk egocentriskā veidā. Tas, ko piedzīvoju, bija pilnīgs dvēseles nemiers, trauksmains un nelāgs periods, kuram man pilnīgi noteikti bija jāiziet cauri, lai saprastu un pieņemtu kaut kādas lietas. Pieņemšana caur savu pieredzi. Līdzīgs process kā attiecībā uz alkoholu. Emocionālā neskaidrība kā dzeršana.


Zita: Ilgu laiku nemaz nezināju, ko dvēseles miers nozīmē, tāpēc man nebija šaubu, es neko negaidīju. Es arī AA ienācu, vismaz pusotru gadu mokoties ar savu iedomību, ego, paviršību un citām lietām, līdz ar to man bija pietiekoši ilgs laiks, lai savas šaubas izspēlētu, cik vien reizes gribēju, un attiecīgi tikpat reizes nogāzties, cik nu zemu var. Spilgtāko atmiņu par dvēseles miera sajūtu es atceros, šķiet, no trešā skaidrības gada. Man bija šķiršanās no ilglaicīgām attiecībām, tas aizskāra visas manas drošības sfēras – īpašums, bērni, kuri rēķinās ar šīm attiecībām, un vēl. Es vispār nekad nebiju sakarīgi izšķīrusies no attiecībām. Tas bija grūts periods – negulētas naktis, zvani sponsorei, skaitīju un skaitīju dvēseles miera lūgsnu. Nekas nelīdzēja, bet man pienāca zvans, ka viens no mūsējiem ir sācis dzert, un es pie viņa aizbraucu. Un tā es biju savā šķiršanās procesā, bet šim mūsējam bija dzeršanas process, kurā es ik pa laikam aizbraucu, lai saprastu, kad viņš būs gatavs nokāpt un doties uz sapulci. Un katru reizi pēc šīs tikšanās es sajutu milzīgu pateicību un dvēseles mieru. Es sapratu, ka manas sāpes, problēmas, sajūtas es atdošu Augstākā Spēka rokās, ka man palīdzēs. Ka es pareizi daru, ka pārtraucu šīs attiecības. Ka tas, ka man sāp, arī ir ok. Un, lai arī man turpināja uznākt bailes, nedrošība un sāpes, es sajutu, kā manī ielīst tas lielais miers.


Un citās situācijās man palīdz skaļi skaitīt, piemēram, braucot ar mašīnu, mūsu dvēseles miera lūgsnu.


Maija: Es vēl atcerējos no skaidrības paša sākuma kādu situāciju, kas man iedeva lielu atvieglojumu un dvēsles mieru. Man vienmēr bija sajūta, ka dzīvē kaut kas noteikti jāsasniedz. Man nebija ne jausmas – kas, bet es dzēru un mētājos caur murgiem, ka esmu pilnīgs mēsls vai ka esmu ģēnijs, man noteikti ir jāatrod tā sava ģenialitāte un jāizdara tas un tas. Tajā brīdī, kad apstājos, vairs nelietoju alkoholu un atnācu uz AA, man bija tāda kā brīvlaišanas sajūta. Es sev pateicu, ka man vispār nekas nav jāsasniedz. Ja es pirms tam nevarēju saprast, ar ko man ir jāsalīdzinās, tad pēcāk sapratu – es esmu alkoholiķe, man bija jānomirst. Un tas, ka es vispār dzīvoju, ir nenormāls sasniegums. Protams, man tas ik pa laikam tagad aizmirstas, gribas visu ko sasniegt, bet būtībā es tomēr to atceros. Ka man ir iedots daudz vairāk, neko nedarot.


Andris: Noslēgumā lūgšu jūs iedomāties tādu scenāriju. Jūs esat atnākuši pie cilvēka, kurš ir sliktā stāvoklī, iespējams, pat izdarīs kaut ko traku sev. Jūs gribat palīdzēt. Šis cilvēks saka – es negribu tevī klausīties, esmu bijis uz jūsu sapulcēm, esmu dzirdējis par jūsu soļiem, esmu lasījis jūsu grāmatu, bet man ir ļoti slikti, man nav nekāda miera, es nesaprotu, kā to iegūt, to slaveno mieru, par ko jūs te runājat. Iedomājieties šo situāciju – jūs nevarat viņu apsēdināt un izrunāties, jums nav laika lietot skaistus vārdus un svešvārdus, jums ir minūte laika atbildēt uz konkrētu jautājumu: “Kas man ir jādara, lai es sasniegtu šo jūsu slaveno dvēseles mieru?”


Sarunas dalībnieki vienojas par piecu minūšu pauzi, lai apdomātu atbildes. Kad visi atgriezušies, Andris pēc kārtas aicina izteikties.


Zita: Man šķiet, ka es viņu apskautu, pat ja viņš negribētu. Un es teiktu, ka saprotu, ka situācija ir bezcerīga, ka nav nekādas izejas, bet es esmu šeit, man arī bija tāda situācija, es esmu blakus, un manī tagad ir miers.


Oskars: Atmet visas savas vecās domas, paņem sponsoru, izdari visu, ko viņš tev liek, un dod sev vienu mēnesi laika. Atmet visas savas vecās domas, jo tas ir tas, kas ir novedis tevi šajā situācijā. Vienīgais, kas tevi var izvest no šīs situācijas, ir kāds cits, nevis tu pats. Mana pieredze ir, ka tas ir sponsors, kas var palīdzēt.


Dmitrijs: Es droši vien ātri palūgtos. Es nekad nezinu, ko darīt šādās situācijās. Mēģinātu darīt kaut ko, kas uz mani iedarbojās. Pirmkārt, es pateiktu, ka es zinu, ka tu domā, ka cerību nav, jo es arī tā kādreiz domāju. Otra lieta, ko teiktu, ka, iespējams, tu vari vēl mēģināt pacīnīties, bet, ja tu jūti, ka tev vajag palīdzību, tad te mēs esam. Tas nostrādāja uz mani, ka man atļāva pacīnīties un pašam saprast, ka es esmu zaudējis.


Maija: Es teiktu, ka vistumšākais ir pirms rītausmas un ka es nezinu citu ceļu kā absolūti galēju padošanos. Es esmu piedzīvojusi, kā tas strādā man. Esmu redzējusi, kā tas neticamos veidos strādā citiem. Un esmu redzējusi, kā cilvēki, kas slimo ar mūsu slimību, iegūst mieru tikai tad, kad jau ir nomiruši. Galēja padošanās.


Dmitrijs: Un ko tu, Andri, teiktu?


Andris apdomājas.


Andris: Es teiktu – lūdzies. Vienalga – tam, kam tu tici, vai tam, kam tu netici.

Ja Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai.


Recent Posts

See All

Comments


Commenting has been turned off.
bottom of page