Kas ņems virsroku: nepatika pret Dieva ideju vai nepieciešamība atrast risinājumu problēmai, kas mūs noveda garīgā sakāvē?
Kad dzēru, man reizēm bija vēlme uzrakstīt uz publiskām sienām kaut ko nievājošu. Cik atceros, es tā arī darīju. Nesen man atkal radās kārdinājums to izdarīt. Taču man bija padomā kas gluži atšķirīgs no vecajiem skribelējumiem. Lūk, ko es gribēju uzrakstīt: “Dievs ir skaidrā, Viņam klājas labi un Viņš dzīvo AA.”
Kāpēc valkāt Dieva vārdus? Anonīmo alkoholiķu grāmatas sestajā nodaļā ir vienpadsmit “neparasti apsolījumi”. Tie ir apsolījumi (daži cilvēki labprātāk tos dēvē par iespējām) par atveseļošanos daudzos līmeņos, kuros alkoholisms mūs ir izpostījis. Pēdējais no šiem apsolījumiem saka: “Mēs pēkšņi aptversim, ka Dievs dara mums to, ko mēs paši nevarējām izdarīt.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 72. lpp.)
Tāpat kā daudziem citiem arī man bija reliģiska audzināšana. Lai gan man mācīja, ka Dievs ir mīlošs, man tomēr biedējoši skaidri lika saprast, ka Viņš nepieļaus nekādu blēņošanos. Pusaudža gados es diezgan briesmīgi cietu, mēģinot saprast Dieva gribu. Ar pašhipnozes palīdzību centos iekļūt vīraka mākoņos un sakrālās mūzikas augstumos, lai uzzinātu dievišķo gribu. Taču manu prātu pārāk viegli novirzīja sāņus pasaules nelaimes (netaisnības), un, vēl pirms biju pāraudzis pusaudžu vecumu, es jau biju novērsies no sava bērnības Dieva. Tajā pašā laikā es sāku dzert.
Turpmākos piecpadsmit gadus es dumpojos pret sabiedrību un sacēlos pret Dievu. Es paliku viens. Jutos visvarens un biju pārliecināts, ka nav nekā, ko es nevarētu izdarīt. Šī pārliecība saglabājās līdz pat manai pēdējai dzeršanai – tai apgaismības dienai, kad Dievs mani apgrieza ap manu asi un konfrontēja ar savu dziedinošo žēlastību.
Kopš tā brīža esmu mācījies, cik neefektīvs es esmu, atstāts pats savā vaļā.
Profesionāli, sociāli, ekonomiski – neko es nevaru izdarīt bez Viņa palīdzības. Bez Viņa klātbūtnes cilvēciskajās attiecībās es atgriežos pie vecajiem aizdomu un pašlabuma meklēšanas paradumiem.
Es mēdzu domāt, ka Lielajā grāmatā lietotais vārds “pēkšņi” nozīmē, ka kādu dienu mani pārņems apziņa par Dieva palīdzību un no tā brīža es to vienmēr zināšu. Tagad ticu, ka tas man nozīmē apzināšanos katru dienu no jauna, ka Dievs manā labā dara to, ko es pats saviem spēkiem nevaru izdarīt.
Pēc dārgās dāvanas – izvēles brīvības starp dzeršanu un nedzeršanu – saņemšanas, es varu tikai rezumēt: pateicoties tam, ka Viņš iejaucās, es varēju glābt veselo saprātu un daudzos ķermeņa orgānus, ar kuriem biju ļoti slikti apgājies. Tika izglābta mana darbavieta un māja, noņemti sirdsapziņas pārmetumi un bailes, atjaunota pašcieņa un pašapziņa.
Ko vēl Dievs ir darījis manā labā, ko es nespēju izdarīt pats? Viņš nostādīja mani uz lielceļa, kas ved uz dvēseles mieru. Ar Viņa palīdzību es esmu spējis tikt galā ar šiem egocentriskajiem dvīņiem: sevis žēlošanu un savtīgumu. Es pat beidzot iemācījos taupīt naudu, kas agrāk bija viena no vismulsinošākajām lietām dzīvē.
Varbūt es kļūdos, bet šķiet, ka mūsdienās ir tendence nonivelēt alkoholisma garīgo aspektu, kā arī atveseļošanās garīgo aspektu. Dievs bija dzīvs trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados, kad mūsu pionieri nesa vēsti jaunatnācējiem. Mans iespaids, balstoties AA literatūras izpētē, ir tāds, ka mūsu pionieru vidū bija maz vai nebija nekādas vilcināšanās saukt Viņu vārdā.
Pēdējos gados esmu vairākkārt dzirdējis sakām, ka mums nevajadzētu runāt par Augstāku Spēku ar jaunatnācējiem, lai viņus nenobiedētu. Atzīstu, ka sākumā es pats ne pārāk vēlējos dzirdēt par Dievu. Taču bija kaut kas, kas man nozīmēja vairāk par nepatiku pret Dieva ideju. Tā bija nepieciešamība atrast tās problēmas risinājumu, kas mani galu galā noveda garīgā sakāvē. Man nebija nepieciešams, lai kāds pateiktu, ka esmu uzvarēts. Problēma bija, ko ar to darīt. Cilvēciskie paņēmieni nedarbojās; bija vajadzīgs kaut kas cits.
Lielās grāmatas piektajā nodaļā tas ir pateikts tik skaidri un vienkārši, cik vien var vēlēties: “Mūsu personīgie piedzīvojumi agrāk un pēc tam atklāj trīs derīgas domas: (a) ka mēs bijām alkoholiķi un nevarējām vadīt mūsu pašu dzīves, (b) ka, iespējams, nekāds cilvēcisks spēks nebūtu varējis mūs atbrīvot no alkoholisma, (c) ka Dievs var un to darīs, ja Viņu meklēsim.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 51. lpp.)
Ja tas ir tas, ko mēs domājam, tad teiksim to, ticēsim tam un turpināsim piedzīvot skaidrības prieku.
W. H., Manhetena, Ņujorka
Copyright © The AA Grapevine, Inc. (July, 1984). Reprinted with permission.
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.