Lūgšana ir saruna, kuras laikā mēs esam atvērti viens otram.
Lai atbildētu uz jautājumu “Kas ir lūgšana?”, vispirms jāsaprot, ko mēs ar to vēlamies izdarīt, ko panākt, kādai vajadzībai izmantot. Droši vien, tuvākais, saprotamākais sinonīms ir vārds “lūgums”. Tā nozīme mums ir vieglāk uztverama. Proti, mēs zinām, ka dzīve mēdz būt grūta, sarežģīta, mums ir dažādas vēlmes un vajadzības, ne vienmēr spējam ar visu tikt galā paši – tādēļ dažkārt ar saviem lūgumiem mēdzam vērsties pie līdzcilvēkiem pēc palīdzības. Ir reizes, kad mūsu lūgumi tiek uzklausīti un mums tiek palīdzēts, taču nereti gadās piedzīvot arī atteikumus. Tad mēs meklējam tālāk un plašāk. Līdz kādā brīdī aizdomājamies par Augstāko Spēku jeb Dievu (lai kādi priekšstati mums katram par to būtu). Un piepeši mēs atskārstam, ka ar saviem lūgumiem, vēlmēm un vajadzībām varam taču vērsties arī pie viņa. No savas ikdienas dzīves un saskarsmes vienam ar otru mēs jau esam iemācījušies, ka dažādiem cilvēkiem vajadzīga dažāda pieeja – ar kādu jārunā mīlīgāk, ar citu – paģērošāk, kāds jāmēģina iežēlināt, citam jānorāda uz savstarpēju izdevīgumu. Citiem vārdiem sakot, savās ikdienas attiecībās, tajā skaitā lūgumos pēc palīdzības, mēs apzināti vai neapzināti mēdzam viens ar otru manipulēt. Mērķis ir vienkāršs – mēģināt otru pārliecināt, ka viņam mums ir jāpalīdz.
Kaut ko līdzīgu mēs diezgan automātiski sagaidām attiecībās ar Augstāko Spēku jeb Dievu. Kristīgā kontekstā cilvēki ir dzirdējuši, ka, lai izpelnītos Dieva labvēlību, lai viņu pārliecinātu mums palīdzēt, ir jāizdara kaut kas viņam tīkams, kaut kas tāds, kas atstās uz viņu iespaidu – tāds, ka viņš nespēs atteikt palīdzību. Jānoziedo, jānoliek svecīte, jāpalasa Bībele, jāskaita Tēvreize utt., u. t. jpr. Un mēs paši nepamanām, ka mūsu priekšstatos lūgšana faktiski ir kļuvusi par tādu kā manipulācijas instrumentu ar, cerams, garantētu iznākumu. To varētu salīdzināt ar pārdošanas automātu, kurā var iegādāties visādus cepumus, dzērienus un šokolādes. Ja tu zini, ko vēlies, atliek tikai iemest nepieciešamās monētas, nospiest pareizos ciparus, un sāks griezties vajadzīgā spirāle, kas izgrūdīs ārā kāroto produktu.
Droši vien lieki piebilst, ka šāds skatījums gan uz lūgšanu, gan uz lūgumiem, gan uz attiecībām plašāk (vienalga, vai ar līdzcilvēkiem vai ar Augstāko Spēku) ir neveselīgs – tas ir infantils jeb bērnišķīgs. Tas tikai liecina, ka konkrētais cilvēks vēl nav pietiekami izaudzis, nav nobriedis un turpina lietot tādas komunikācijas un savstarpējās saskarsmes metodes, kādas lieto mazi bērni – pieprasot un sagaidot, ka visam ir jānotiek saskaņā ar viņu iegribām. Un, kad tas nenotiek, tad ir dusmas, apvainošanās, asaras un raudāšana. Taisnība – lūgšana ir daļa no mūsu savstarpējās komunikācijas. Lūgšana ir saruna, kuras laikā mēs esam atvērti viens otram. Mēs paužam savas sāpes un prieku, nožēlu un gandarījumu, savas vēlmes un sapņus, neziņu, neizpratni, bet arī pateicību un gandarījumu. Patiesā, īstā, dzīvā sarunā starp diviem pieaugušiem, veseliem cilvēkiem allaž jūtama savstarpēja uzticēšanās – pat, ja šie cilvēki par daudz ko varbūt nav vienisprātis. Bet viņi ir sastapušies, gatavi runāt, līdzdalīt savas vajadzības, intereses, paust savu viedokli, lūgt palīdzību, meklēt kompromisus, sadarboties.
Es iedomājos, ka līdzīgs ir mūsu stāvoklis Augstākā Spēka priekšā. Dzīve nav viegla, mums ir vēlmes un vajadzības, ar daudz ko netiekam galā. Un vienā brīdī ar visām savām ilgām, sapņiem un lūgumiem mēs apzināti nostājamies Dieva priekšā – Augstākās Realitātes, Dzīves priekšā. Iedomāties, ka mēs varētu kontrolēt un manipulēt Augstāko Spēku, ir naivi. Agri vai vēlu mēs pārliecināsimies, ka tas nav iespējams. Labākais, ko mēs varam, ir uzticēties viņam. Viņš zina mūsu vēlmes un vajadzības. Viņš zina, cik tās brīžiem ir aplamas un muļķīgas, dažkārt – pat bīstamas.
Bet ir tā, kā ir. Mēs stāvam viņa priekšā un esam atklāti un godīgi. Mēs izsakām visu, kas uz sirds. Un uzticamies. Un ļaujamies. Lai notiek viņa griba. Viņš zinās īsto laiku, vietu un veidu. Varbūt tas piepildīsies. Varbūt nē. Tam nav izšķirošas nozīmes. Nozīme ir tam, ka mēs paši zinām tādus laikus un vietas savā dzīvē, kad un kur drīkstam būt tādi, kādi esam – mēs paši. Bez izlikšanās, bez liekuļošanas.
“Dievs, dod man dvēseles mieru pieņemt to, ko es nespēju mainīt, drosmi mainīt to, ko spēju, un gudrību atšķirt vienu no otra. Ne mana, bet Tava griba lai notiek.” Šī nav manipulēšana, šī nav iežēlināšana, šis nav darījums, šī nav maģiska formula. Pēc šīs lūgšanas, visticamāk, neatvērsies debesis, nenotiks brīnumi. Un vienlaikus cilvēks, kurš šo būs sacījis no sirds, ar paļāvību un uzticēšanos (lai cik daudz vai maz tās viņā būtu), būs nedaudz mainījies – ar reālāku, skaidrāku skatu uz dzīvi, ar mierīgāku un līdzsvarotāku attieksmi pret notiekošo, ar drošāku un stabilāku pamatu zem kājām. Viņš zinās, ka jebkurā dzīves brīdī, jebkuros apstākļos viņam ir pieejams viens no vērtīgākajiem resursiem – spēja apzināties Augstākā Spēka klātbūtni un iespēja tajā smelties spēku konkrētajam mirklim.
Kaspars Simanovičs,
AA Vispārējās kalpošanas padomes pilnvarotais
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.