AA biedrs dalās pieredzē, kā iemācījās lūgties tā, lai tas tiešām darbotos.
Kāpēc lūgšana nestrādā?
Es nekad neticēju Dievam. Bet vienmēr lūdzos. Vienmēr. Kad kāds neatbildēja uz maniem zvaniem, kad darbā neveicās, kad gaidīju svarīgas ziņas. Es lūdzos kaut kādam Dievam, ja nu gadījumā viņš eksistē. Es lūdzos arī tāpēc, ka neko citu šādās situācijās darīt nevarēju. Bailes bija tik lielas, ka es vērsos pie Dieva, lūdzot viņam izdarīt tā, lai viss notiek labi. Es pat gāju uz baznīcu, dedzināju sveces, lai mans kārtējais darba projekts izdodas. Sacīju Dievam – es taču tik ļoti cenšos! Bet tajās reizēs, kad centos nedaudz mazāk un jutu, ka kaut ko neesmu izdarījis līdz galam, es lūdzu Dievam izdarīt brīnumu – lai tas, ko es daru, izraisa cilvēku sajūsmu. Lai es esmu zirgā. Lai mani mīl un apbrīno.
Vai Dievs to darīja? Dažreiz jā, dažreiz nē. Bet visbiežāk daļēji. Tāpēc diez vai tajā laikā Dievs savā atzīmju lapā dabūtu no manis ierakstu “ieskaitīts”. Bet es neapvainojos, jo Dievs bija “pēdējā opcija”. “Rezerves spēlētājs”, kā Bils V. savulaik ne bez ironijas raksturoja Dieva lomu man līdzīgo dzīvē. Bet katrā ziņā uz brīdi, kamēr lūdzos, man vienmēr kļuva vieglāk.
Kad atnācu uz AA, es neko negribēju zināt ne par kādu Dievu. Biju pārliecināts, ka tie, kas pateicas Dievam par savu skaidrību, vai nu liekuļo, vai vienkārši nesaprot paša nopelnus. Arī lūgšana sapulces beigās manī izraisīja zināmu pretestību – “ne mana, bet Tava griba lai notiek”. Atceros, kādā no sapulcēm viens anonīmais draugs, kas stāvēja man blakus un turēja manu roku, nejauši visai skaļi teica: “Ne Tava, bet MANA griba, lai notiek.” Mēs abi sākām smieties. Ne tikai tāpēc, ka mūs sasmīdināja Zigmunds Freids, bet arī tāpēc, ka tas ļoti izskatījās pēc tā, ko mēs pa īstam tajā laikā gribējām.
Ar laiku man izdevās uzvarēt šo disonansi savā galvā. Ieskaidroju sev, ka Viņa griba ir kaut kas labs un cēls, turpretim mana griba ir kaut kas egoistisks un savtīgs. Kādam laikam man pietika ar šo Augstākā Spēka gribas koncepciju. Taču es turpināju šad tad prasīt Dievam, lai kāds cilvēks man ātrāk atzvana, vai lai mans jaunais projekts darbā izraisa vispārēju sajūsmu. Dīvaina sakritība, bet šādās lūgšanās Dievs ieklausījās daudz retāk, nekā tad, kad es vienkārši lūdzu, lai notiek Viņa griba.
Kāpēc lūgšana strādā?
Šādi es pamazām iemācījos, ka runa nav par to, ko grib vai negrib dzirdēt Dievs, bet gan par to, ko es Viņam lūdzu. Viens mans ļoti tuvs anonīmais draugs salīdzināja šo ideju ar darba līgumu, kur ir punkts – pušu atbildība. Ir Dieva atbildība un ir mana atbildība. Problēma, viņš teica, ka mēs bieži jaucam atbildības sfēras: es vēlos darīt Dieva darbu, bet gaidu no Viņa, ka Viņš izdarīs manu. Piemēram, es gribu mainīt citus cilvēkus, viņu dzīves, dažreiz arī pasaules kārtību, turpretim gaidu no Dieva, ka viņš manā vietā izlasīs manam darbam nepieciešamo materiāla apjomu, piezvanīs kādam kolēģim (vai, piemēram, uzrakstīs rakstu “Vīnogai”).
Šāds izskaidrojums man palīdz joprojām. Turklāt AA es iemācījos vēl vienu lietu. Patiesībā divas. Pirmā – lūgties vajag saviem vārdiem. Otrā – lūgties vajag tikai par Dieva gribu. Te gan jāpiebilst, ka samierināties ar to es nekādi nevarētu, ja nedarītu Divpadsmit soļus ar savu sponsoru un neieraudzītu, ka patiesībā Dieva griba ir tā, kas man dod brīvību un laimi, nevis manas egoistiskās vēlmes un plāni. Trešajā solī es sajutu, cik viegli ir atdot Dievam savu dzīvi. Bet tas nestrādātu bez pārējiem soļiem.
Piemēram, Ceturtajā solī es ieraudzīju, cik lielas ir manas ambīcijas, cik daudz es gribu realizēt sevi tādu, kādu iedomājos sevi pats. Tādu, kas, pēc manām (!) domām, padarīs mani un citus laimīgus. Izrādījās, ka, kamēr paļaušos uz šo savu iedomāto “es”, man būs bail dzīvot (jo man var vienkārši nesanāk). Un cik viegli ir dzīvot, ja es paļaujos uz to, ka šodien esmu tāds, kādu mani grib redzēt Dievs. Apsolījumos ir teikts par jaunu brīvību. Tikai nesen sapratu, ka pārāk ilgi gaidīju no programmas “vecu” brīvību – tas ir brīvību, kāda tā bija pēc maniem vecajiem ieradumiem, lai viss notiktu pēc manas gribas un izpratnes, jo es zinu, kā labāk. Šodien jaunā brīvība ir nezināt, kā labāk. Nezināt, kādam man jābūt. Paļauties uz to, ka Dievs zina un vada mani.
Visbeidzot, mēs zinām, ka ticība bez darbības ir mirusi. Varbūt šis arī ir viens no iemesliem, kāpēc manas lūgšanas agrāk nestrādāja. Es nezināju vai negribēju zināt, kādas pareizās darbības seko pēc tam. AA programma piedāvā man ļoti daudz – vērot sevi (nevis citus), pamanīt, kad atkal esmu egoistisks, savtīgs, nobijies un negodīgs, ņemt pauzes, palīdzēt citiem. Bet, droši vien svarīgākais – ļaut Dievam darīt savu darbu. Nevis sēdēt un gaidīt rezultātu, un kontrolēt Dievu, bet uzticēties viņam un atlaist rokas. Pavisam nesen jau pieminētais viedais draugs man ieteica vēl vienu darbību. Kad Ceturtā vai Vienpadsmitā soļa inventarizācija pabeigta, pierakstīt klāt – “iesniegts Dievam”, datums, paraksts. Pušu atbildības princips tiešām strādā.
D.
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.
Comments