Viņa atzīst, ka joprojām neprot draudzēties, bet tic, ka Dievs sakārtos arī šo jomu.
Draudzība man ir ļoti ass jautājums, kurā jūtos apjukusi gan sadraudzībā, gan ārpus tās. Vēl pirms Ceturtā soļa inventarizācijas pēkšņi sapratu, ka esmu šausmīgs draugs. Arī agrāk biju par to iedomājusies, bet ātri vien šo ideju atmetu, jo nevēlējos tai ticēt. Nevēlējos kopumā ticēt tam, ka ar mani kaut kas varētu būt ne tā. Daudz saprotamāk bija paļauties, ka manu ciešanu un neveiksmju avots ir kaut kas ārējs, nevis mīt manī pašā. Tomēr, kad pašā skaidrības sākumā šī doma atkal atgriezās, tik vienkārši to atmest vairs nebija manos spēkos, jo tobrīd es jau skaidri zināju, ka esmu slims cilvēks un uzvedos ačgārni visās dzīves jomās, tajā skaitā – arī ar draugiem.
Ļoti gribētos teikt, ka neilgās skaidrības karjeras laikā (gads un pāris mēneši ar astīti) un otro reizi soļos (šoreiz jau tiku līdz Devītajam) man izdevies iemācīties izturēties pa jaunam, bet tā nav. Mani motīvi veidot ar kādu draudzīgas attiecības joprojām ir viscaur savtīgi. Mans pamata motīvs ir personiskais labums (atbalsts, kompānija, gara laika paātrināšana vai vēl kāda papildu ērtība), nevis kalpošana otram. Lielākoties otru atbalstu tikai tad, kad tā jūtos un tas netraucē maniem plāniem. Esmu laba kompānija, kamēr man kaut ko no tā otra vajag, citādi es palieku vēsa un neieinteresēta, distancēta un dažreiz pat konfrontējoša. Tā es uzvedos gan draudzīgā komunikācijā sadraudzībā, gan arī ārpus tās. Labā ziņa ir tāda, ka šobrīd to vismaz apzinos, tātad ar laiku un ar Dieva atbalstu man ir iespēja šo vērst par labu.
Taču, kamēr šis viss vēl nav vērsies par labu, likumsakarīgi, ka draudzīgas un biedriskas attiecības sadraudzībā man veidojas ar grūtībām. Pie vainas ir ne tikai mana nespēja būt uzmanīgai pret citiem, bet arī bailes atklāties kādam, būt tādai, kāda esmu, nepieprasīt un nesagaidīt pārāk daudz, milzīgs jūtīgums. Ar lielu skaudību raugos uz tiem, kam ir sanācis atrast sadraudzībā ne tikai spēkus un ticību, bet arī patiesus draugus. Šī doma savukārt mani noved pie citas domas, kura man palīdz nekrist pilnīgā izmisumā, – AA nav sociālais klubs. Tātad mans primārais mērķis šeit nav meklēt draugus un labus paziņas, bet gan palikt skaidrā un palīdzēt sasniegt skaidrību citiem alkoholiķiem. Ticu, ka, esot skaidrā, veiksmīgi izpildot pirmos deviņus soļus un godprātīgi dzīvojot pēdējos trīs, pētot tradīcijas un mācoties tās ievērot, kalpojot un iesaistoties AA dzīvē, Dievs sakārtos manu dzīvi un attiecības ar citiem tādā veidā, kāds atbildīs Viņa gribai, nevis manai.
Inese
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.