Šis alkoholiķu pāris satikās dzeršanas periodā, kopā piedzīvoja daudz smagu pārbaudījumu, bet tagad mācās veidot attiecības skaidrā.
Gvido stāsts
Manā ģimenē nebija alkoholiķu, cilvēku ar augstākajām izglītībām. Patēvs bija despotisks cilvēks. Tas manā bērnībā izveidoja to, ka atradu foršāko lietu pasaulē – alkoholu. 13 gadu vecumā pamēģināju alkoholu, un patēvs man iesita, es iesitu pretim un no tā brīža aptvēru, ka alkohols ir instruments, ar kuru varu atbrīvoties no savām bailēm. Vēlāk tas kļuva universāls līdzeklis visam. Pateicoties alkoholam, man parādījās draugi, sievietes, tas risināja visu manu dzīvi. Alkohols bija tas, kas padarīja mani pievilcīgu – meitenes atsaucās uzlūgumam uz deju, ar pudeli man radās draugi, es varēju daudz turēt. Sāku zagt, mānīt, improvizēt, lai turpinātu ballītes. 17 gadu vecumā biju jau iekūlies kārtīgās nepatikšanās, pusotru gadu biju armijā, tur dzeršana bija tikai dažas reizes, bet pēc tam viss atsākās.
Pēc armijas es atgriezos pie vecā – iedzer, nozodz, cietumā… Un tā līdz 30 gadu vecumam. Atbrīvojos no cietuma, devos uz kafejnīcu un meklēju tādus, kas dzer kārtīgi. Man bija laba intuīcija attiecībās ar sievietēm, jo, kad mani vajadzēja izlikt aiz durvīm, es jau biju tam gatavs. Iepazinos ar Aiju, viņa bija mana drauga meitene. Ja līdz šim biju pieradis, ka ar sievietēm viss norisinājās apmēram tā – nedēļu strādāju, brīvdienās plosts, tad savācos un atkal uz darbu –, tad ar Aiju bija citādāk – te varēja dzert katru dienu. Ja tu nes mājās dzert – tu esi kārtīgs džeks. Man nebija divu domu, ka šeit ir vislabāk! Es arī vienlaicīgi slēpos no policijas, jo man bija krimināllieta.
Kad Aija izteica vēlēšanos apprecēties, man nebija divu domu – šī ir mana īstā vieta. Īsi pēc tam es atkal nokļuvu cietumā, nosēdēju divarpus gadus, rakstīju skaistas vēstules, zīmēju zīmējumus un visu, ko tik es nedarīšu, rūpēšos, es tam visam arī pilnīgi nopietni ticēju. Atnākot no cietuma, nezināju, ko īsti darīt ar savu dzīvi – ir meita, elektrības rēķini un viss kas cits. Bet ir jau atrisinājums – iedzert… Un rēķini palika nesvarīgi. Uz darbu vajadzēja iet, lai varētu dzert. Šāda dzeršana turpinājās kādus četrus gadus.
Kādā brīdī ar mums izrunājās mācītājs, kurš saprata un redzēja mūsu ģimenes problēmu un aizsūtīja mūs uz Anonīmajiem alkoholiķiem. Aizgājām. Visi tur bija tādi smaidīgi, bet izturējām varbūt divas sapulces, man tikai gribējās aizskriet prom un nopirkt ko dzeramu. Jau bija kaut kāda doma atmest. Aizveda mani uz atkačku – noturējos mēnesi skaidrā, norāvos, tad vēl vienu mēnesi, tad nedēļu, beigās nonācu Minesotas programmā, no kuras aizbēgu atpakaļ uz mājām. Sākās aktīvā alkoholisma fāze – es vienkārši guļu, sieva strādā. Pavadīju pusotru gadu, guļot un dzerot, diennaktīm dzēru, man sagādāja problēmas vispār aiziet uz tualeti. Man bija tik liels tukšums, iestājās klīniskās nāves pazīmes, bet es atjēdzos. Aizdevos ārstēties un pēc tam uz Minesotas programmu. Izejot programmu, jau domāju par to, kā nopirkt alkoholu, bet noturējos. Man jau bija bērni – veseli trīs un visi bez lietošanas instrukcijām.
Es vispār nezināju, ko darīt mājās, bet sāku apmeklēt sapulces. Tas sākumā mani vienkārši nodarbināja, paņēma laiku. Man pienāca klāt cilvēks un pavaicāja, vai es negribu iet soļus. Un es piekritu. Mana dzīve nemainījās ar skaidrību, tā mainījās ar soļiem. Ar laiku parādījās pirmās izmaiņas. Viss lēnām sāka sakārtoties, es noturējos darbā, sāku kalpot – man piedāvāja atslēgt sapulces telpas, un es jutos tik svarīgs! Nesapratu pēc tam, ka nosauca par čaiņiku. Un lietas sāka mainīties. Izjūtu pat pateicību, ka man ir bijis cietums, jo, ja es tos 13 gadus būtu nodzēris, neviena akna, neviens organisms to neizturētu. Tagad es arī uzskatu, ka sieva ir mana svētība, nevis sodība.
Tagad par kopējo. Esmu pateicīgs sievai, ka lasīju Lielo grāmatu. Es sāku lasīt Lielo grāmatu ar nodaļu “Sievām”, jo man bija svarīgi izlasīt, kas VIŅAI ir jādara. Šo nodaļu lasīju ar lielu aizrautību, kas viņai jādara, arī otru nodaļu – “Darba devējiem”, kas man bija ienaidnieks numur divi. Atklāju daudz savu trūkumu, ar kuriem necīnījos, bet centos sevi saprast. Mana sieva ir tāds kā instruments, negribu darīt sāpīgi, man jādomā līdzi tam, ko es saku, caur viņu es atklāju savas rakstura vainas vai, precīzāk, to, pret ko es izturos jūtīgi. Lūk, piemērs: svētdienās eju uz auto kursiem, atnāku mājās un esmu izsalcis, bet viņa tīra visu, dara, tad man jāatrod veids, kā pateikt, ka esmu izsalcis. Es izstāstu par savu izsalkumu, bet sieva saka: “Nu ja, nomira no bada, bet tīros palagos!” Un divdesmit minūtēs man bija gatavs ēdiens.
Kad man ir skumji, bēdīgi, es vienmēr varu aizlaisties uz sapulci, un lietas sakārtojas, oma uzlabojas. Nezinu, kā mēs izskatāmies no malas, daudzi saka – mēs esam forši. Bļaujam viens uz otru mēreni. Sevi es pieņēmu, pateicoties soļiem, bet sievu es pieņēmu – PĒC TAM. Devītajā solī es nopirku sievai gredzenu, bet teicu – ja es visu stāstīšu, kas tika darīts dzeršanas gados, tur paies gadi. Sievai esmu melojis visvairāk un lūdzu viņu pieņemt mani tādu, kāds es esmu tagad. Ja nebūtu manas sievas, tad es nebūtu skaidrā, nebūtu mūsu trīs bērnu. Es zinu, ka neviena cita sieviete pasaulē neizdarīs man to, nerūpēsies par mani tā, kā mana sieva. Man jāturpina viņa “paciest”, un paldies soļiem!
Aijas stāsts
Esmu dzimusi vardarbīgā, disfunkcionālā ģimenē, kur patēvs bija alkoholiķis, vardarbīgs izvarotājs un mamma bija alkoholiķe, kura mani vienkārši neredzēja. Tādā vidē es dzīvoju 11 gadus, bet pēc tam nokļuvu bērnu namā, kur nodzīvoju līdz 14 gadu vecumam. Jau agri iepazinos ar puišiem, bija alkohols, tad atgriezos pie mammas, sāku meklēt vīriešus – vecākus par sevi, arī precētus, domāju, ka tas ir normāli. Kad man bija 17 gadi, vairs tā negribēju, iepazinos ar savu pirmo vīru, piedzima divi bērni. Nodzīvojām astoņus gadus kopā, un vienmēr mūsu attiecībās valdīja vardarbība. Tikos paralēli ar citiem vīriešiem, dzīvoju virpulī, un vēl arī alkohols tam visam pa vidu. Un tā līdz 28 gadiem. Iepazinos dzeršanas periodā ar Gvido. Sākums bija smags – zaudēju savu sešgadīgo bērnu, otru bērnu atņēma bijušais vīrs un pēc nedēļas atdeva bērnu namā.
Gvido ir mans īstais, es viņu nelaidīšu vaļā, tāds vīrietis, man viņu vajag! Caur pudeli pie manis atnāca mans vīrs, sākumā jau bija smuki, viņš glāba mani no problēmām. Es, piemēram, paņēmu Gvido pasi, uzaicināju viņu uz Rīgu un teicu – nu aizejam šeit līdz zagsam. Nevarēju saprast, kāpēc viņš ir tik nervozs, nezināju, ka viņš ir policijas meklēšanā. Gvido nokļuva cietumā, es biju stāvoklī, un blakus bija arī mamma alkoholiķe ar savu vīrieti. Liela vientulība. Sāku strādāt, skrēju uz cietumu, rakstījām viens otram vēstules. Man piedzima meitiņa un dabūju arī dēlu atpakaļ no bērnu nama. Gvido rakstīja, ka skaisti dzīvosim, un es tam ticēju, bet, ja ir pudele, smuki nesanāk!
Kad iznāca no cietuma, jā, Gvido rūpējās, bet arī dzēra. Es nelaidu uz Minesotas programmu, jo vienkārši baidījos pazaudēt. Tad sākās tas murgs – es devos uz darbu, un Gvido dzēra. Mums bija vēl divi puikas piedzimuši. Es nācu mājās un man nereti bija jāizšķiras – nopirkt maizi vai alus pudeli vīram… un tad es pirku alu. Vecākais dēls ļoti daudz palīdzēja, un brīnums, pateicoties vecākajam dēlam, mums neatņēma mazākos bērnus.
Kad Gvido iestājās klīniskā nāve – viņš nonāca trakomājā, man teica: “Jūs nezvaniet, viņš nav adekvāts, un, ja pēc trim dienām neatnāks, tad paliks kā dārzenis.” Tad notika brīnums – Gvido atjēdzās, pārlēja asinis… un tad es sapratu, ka ir dimbā, tagad ir ielietas svaigas asinis, nu tik viss turpināsies! Tad gan es biju gatava vīru atdot visām svešām meitenēm, lai tikai ir dzīvs.
Gvido aizdevās uz Minesotas programmu. Es turpināju dzert. Gvido rakstīja ārā, un tad es beidzu dzert. Nekur un nekad! Paliku skaidrā un sākām iet kopā uz AA. Sākumā es gāju vīra dēļ. Tad vīrs man teica, ka man jāiet uz Al-Anon. Es arī gāju. Bez Al-Anon un AA viss būtu slikti, būtu nodzērusies, jo arī šobrīd ir smaga situācija. Dēls ir cietumā, mammai ir insults, bet es zinu, ka man ir, kur aiziet, man ir vīrs, pie kura vērsties.
Esmu pateicīga Dievam, ka pēc visiem tiem gadiem, man ir tāds vīrs – vīrietis, kurš mani uzklausa. Mēs esam kopā. Jā, ģimenē kašķi ir, bet mākam izrisināt, lai gan es jau nemāku runāt, es māku bļaut. Bet Gvido māk izdarīt tā, ka paliek vieglāk, izvairīties no maniem dusmu uzplūdiem. Tagad es viņam zvanu un saku, jā – šodien būs baltie palagi, bet būs arī ēst. Bērni ir dzimuši disfunkcionālajā laikā, bet tagad bērni redz, ka vecāki nedzer. Bērni jau tik ātri neaptver, ka lietas mainās. Mums ir trīs gadi skaidrā, un tagad bērni zina mūsu lūgsnu, zina, ka mēs dosimies uz sapulcēm. Mums pat suns māk mūsu lūgsnu, kādreiz viņš arī dzēra, bet tagad vairs nedzer. Suns vienmēr lūgsnas laikā pasmilkst beigās. Tā mēs dzīvojam – šodien skaidrā.
Gvido un Aija
Stāsts izskanējis Latvijas AA jubilejā, 2019. gada 9. novembrī.