Sirds dziļumos zināju

Šis ieslodzītais atteicās pieņemt, ka ir atkarīgs no alkohola, taču tad, kad viņš pirmo reizi AA sapulcē skaļi pateica, ka ir alkoholiķis, viņš sajuta atvieglojumu, kas kļuva par pirmo soli viņa atveseļošanās ceļā.



Alkohols manā dzīvē bija vienmēr kaut kur blakus, jo to bieži lietoja mājās. Tāpēc es pēc iespējas biežāk gāju pastaigās pa mežu, jo mājas mums atradās dziļos laukos, tāpēc laikam esmu dabas bērns, kuram divas dienas pilsētā ir par daudz. Laikam ejot, apprecējos un pārvācos tuvāk pilsētai – nu, ja Skrundu par tādu var nosaukt. Tad arī sākās alkohola pamēģināšana. Alkoholu pagaršoju aptuveni 24 gadu vecumā un sapratu, ka tas palīdz aizmirst daudzas smagas lietas. Bet tajā laikā es vēl iedzerto kontrolēju.


Trakākais sākās tad, kad vienā gadā zaudēju sev ļoti mīļu cilvēku, bet pēc gada no vēža nomira mamma. Vārdu sakot, līdz 28 gadu vecumam biju apglabājis abus vecākus un man ļoti mīļu, dārgu cilvēku. Tad viss tikai sākās. Es dzēru tik daudz, kamēr atlūzu, jo mans mērķis bija atslēgties. Vai krogā, vai pie mašīnas stūres, vai visādos pritonos – man bija galīgi uz visu uzspļaut. No tā visa mani nevarēja atturēt pat tas, ka man ir bērni. Tā es nomaucu gadu. Tā gada laikā biju ļoti smagi cietis pēc kārtēja kautiņa un apmēram nedēļu nogulēju komā. Arī tas mani neatturēja no alkohola. Man liekas, ka pat tad, kad pēc pāris dienām atžirgu, uzreiz aizmuku no slimnīcas un kā vienmēr piedzēros.


2009. gadā nonācu cietumā. Tā bija pirmā reize. Stress bija diezgan liels, jo es nonācu zonā. Bet es ātri iedzīvojos, jo mācēju atrast kopējas intereses ar cilvēkiem, kas tur bija sen un kuriem bija liels svars kriminālā pasaulē. Mums bija kopējas intereses svaru zālē un sportā vispār. Tā es izcietu savu sodu ļoti labi – bez galvassāpēm. Atbrīvojoties turpināju dzert un vārīt jau pamatīgākas ziepes. Jo sapratu, ka cietums nav nekas traks – ka nosēdētie gadi nemaina cilvēku, ja vien cilvēks pats to nevēlas, un cietuma administrācija arī neko nevar padarīt.


Pēc četriem gadiem brīvībā Nonākot atkal cietumā, mani pierakstīja Anonīmajiem alkoholiķiem. Tas bija 2015. gads. Teikšu tā – tos, kas gāja uz tām nodarbībām, neuzskatīja par diži normāliem, ieslodzīto vidē to uzskatīja par pazoru (apkaunojumu). Bet es gāju, jo gribēju ātrāk atbrīvoties. Pirmo reizi aizejot uz turieni, biju šokā: nevarēju saprast, ko es, normāls cilvēks, kam ir viss, daru starp kaut kādiem sektantiem ar nodzertām dzīvēm. Gribēju uzdot jautājumu – cik maksā tiem cilvēkiem, kas nāk uz cietumu un stāsta savus dzīvesstāstus. Lielāko laika daļu tajā sapulcē viņi lasīja grāmatu “Anonīmie alkoholiķi”. Tāpat es nevarēju saprast, kāds sakars alkohola lietošanai ar paļāvību uz Augstākiem Spēkiem. Kā ticīgs cilvēks es to nekādi nesapratu un pat negribēju saprast. Jo ir alkohols un ir Dievs, un tas, ka tos liek kopā, man bija nepieņemami. Pēc divām sapulcēm pateicu, ka es tur vairs nerādīšos. Es pat aizmirsu par to, ka gribēju ātrāk atbrīvoties.


Bet man paveicās ar ļoti labu inspektoru un psihologu, kas pret mani izturējās kā pret līdzcilvēku. Sāku bieži apmeklēt psihologu, jo sapratu, ka šim cilvēkam var uzticēties un būt drošībā. Ka jebkurā situācijā viņa ieteiks labāko risinājumu. Tajā laikā man vēl bija ģimene un sieva, ar kuru bijām nodzīvojuši kopā gandrīz 17 gadus, tāpēc uzskatīju, ka es neesmu alkoholiķis, jo man ir ļoti laba ģimene, labs dzīvoklis, darbs, un ka tad, kad brīvībā dzēru, zem žoga nemētājos. Es piekritu, ka ir problēma, bet, kad vajadzēja sevi skaļi nosaukt par alkoholiķi, es uzreiz uzliku barjeru un nerunāju par šo tēmu. Es strādāju ar sevi, apmeklēju daudz noderīgu kursu, bet tāpat biju iekšēji diezgan tramīgs, jo sirds dziļumos zināju, ka esmu alkoholiķis.


2019. gadā es atkal tā nopietnāk pieķēros alkohola problēmas risināšanai, jo atkal cerēju ātrāk atbrīvoties un man vajadzēja kaut ko darīt tā labā. Turklāt sieva pēkšņi sāka dzīvot ar citu. Sapratu, ka dzīvē tiešām kaut kas jāmaina, jo palieku viens. Tieši tajā laikā atkal varēja iet uz AA sapulcēm. Un es nolēmu, ka iešu un piedalīšos, jo tālāk sev melot es nevarēju – iekšēji bija liels nemiers. Aizejot uz sapulci, es ieraudzīju pavisam citu pieeju cilvēkiem – ļoti foršu, pozitīvu nodarbību ar ļoti smaidīgiem cilvēkiem. Es runāju par tiem, kuri bija atnākuši no brīvības padalīties ar saviem dzīvesstāstiem, jo ieslodzītajiem jābūt skarbiem, nedrīkst izrādīt emocijas.


Tajā pirmajā sapulcē es nosaucu sevi par alkoholiķi desmit cilvēku klātbūtnē, un lielāka daļa šo cilvēku man bija pavisam sveši. Tajā brīdī man kļuva ļoti viegli. Un es sapratu, ka tas bija pirmais un vissvarīgākais solis, lai sāktu risināt alkohola problēmu – atzīt sev, ka esmu alkoholiķis, skaļi to pateikt svešiem cilvēkiem un turklāt tādā iestādē kā cietums, jo te nav pieņemts pat izrādīt, ka ar kaut ko netiec galā, kur nu vēl skaļi atzīt sevi par atkarīgo. Tajā sapulcē sēdēju un klausījos ar atvērtu muti. Es ļoti cienu un novērtēju šos cilvēkus un to, ko viņi dara ieslodzīto labā, kā arī to godīgumu, patiesumu, kādā viņi dalās par savām dzīves problēmām. Es sapratu to, ka viņi nāk, lai palīdzētu arī citiem. Es varu droši teikt, ka viņi dara lielu un labu darbu. Viņi citiem dod cerību, ka var ļoti labi dzīvot bez alkohola. Teikšu tā – ja AA sadraudzība izvilka no tā purva pat tādu bezcerīgu cilvēku kā es, tad jebkurš cits arī var sakārtot savu dzīvi – galvenais būt godīgam pret sevi un pāri visam pilnīgi paļauties uz Dievu. Vismaz es to daru – bez tā nekā nebūs. Jābeidz būt Dieva vietā.


Man bija ļoti grūti saprast, kad man teica, ka vajag domāt un rūpēties par sevi, jo atbildēju, ka neesmu egoists. Bet, pateicoties savam sponsoram un Divpadsmit soļu programmai, sapratu, ka vajag arī sevi mīlēt un rūpēties par sevi, jo, rūpējoties par sevi, neviens neliedz rūpēties un mīlēt apkārtējos. Sapratu – ja būšu sakārtojis savu dzīvi, tie, kam esmu svarīgs, nekur nepazudīs un ieguvēji būs visi.


Tagad jau esmu izgājis Divpadsmit soļu programmu. Šo programmu gāju ar ļoti lielu interesi, jo biju pilnībā apņēmies pildīt visu un sapratu, ka vienīgais, kas var palīdzēt sakārtot manu dzīvi, ir AA sadraudzība. Es joprojām tā uzskatu. Mani pat nekādi neiespaidoja tas, ka nevarēšu ātrāk atbrīvoties no cietuma. Tajā pirmajā sapulcē sapratu – štrunts ar to pirmstermiņu, kaut kad pienāks arī termiņa beigas. Bet tagad, pateicoties sadraudzībai un tiem cilvēkiem, kas ziedo savu laiku, lai palīdzētu man dzīvot normālu dzīvi bez alkohola, es gribu turpināt to visu arī brīvībā – tas ir svarīgi! Nav liela māksla izdarīt tā, lai pirms termiņa atbrīvotos no cietuma, bet laicīgi vajag kārtot savu dzīvi, esot vēl cietumā, lai pēc tam nenonāktu atpakaļ. Un AA ir tā sadraudzība, kas man palīdzēja saprast manas dzīves kļūdas un tās labot.


Varu teikt droši – nekas diži nemainītos ar manu atkarību, ja toreiz nebūtu aizgājis uz to sapulci. Tie cilvēki, kas toreiz bija atnākuši no brīvības, man deva vairākas atbildes, kāpēc es nespēju pats tikt galā ar alkoholu. Uzticēšanās Dievam atrisina daudz lietas – to varu pateikt pēc savas pieredzes.


Tas īsumā ir mans dzīvesstāsts. Liels paldies AA sadraudzībai un tiem cilvēkiem, kuri nāk uz cietumu, lai palīdzētu ieslodzītajiem risināt atkarības problēmu. Tas ir ļoti vajadzīgi.


Juris S.

Liepājas cietums


91 views0 comments

Recent Posts

See All