top of page

Svešie starp savējiem?

AA biedrs stāsta par situācijām, kurās ne visiem ir pieejamas vienādas iespējas atveseļoties.


Pirmā epizode


Pirms kāda laika es regulāri apmeklēju kādu sapulci, kura bija tuvākā sapulce manai toreizējai pagaidu mājvietai. Tā nebija mana mājas grupa, bet es šad tad tur vadīju sapulces, jo biju jau gana ilgi skaidrā un kalpošanu vienmēr uztvēru kā daļu manu pienākumu pret Anonīmajiem alkoholiķiem. Reiz, pēc sapulces, kurā pildīju sekretāra pienākums, pie manis pienāca viens no sapulces dalībniekiem. Noskrandis, vecs vīrs nemazgātās drēbēs, kurš oda pēc ielas dzīves un bija nedaudz plānu prātu, primitīvā, nesakarīgā valodā (bet viņš bija skaidrā) sāka mani izjautāt – kas tas tāds sponsors ir, par kuru viņš dzirdēja mani tik pozitīvi runājam. Paskaidroju, cik mācēju, steidzoties ātrāk novākt telpu, lai varētu doties prom, jo it kā steidzos. Viņš nelaida mani vaļā un prasīja, kur tādu sponsoru var dabūt? Un šajā brīdī es par sevi iemācījos jaunu, netīkamu patiesību. Sapratu, ka šī dialoga dinamika ved uz potenciālu realitāti man kļūt par šī teju vai bezpajumtnieka sponsoru. Šāda realitāte nebija manos plānos, jo šis nebija “mans cilvēks”. Ne tādu alkoholiķi es biju iedomājies kā savu pirmo sponsorējamo. Gribēju mākslinieku, intelektuāli, vai mačo uzdzīvotāju – nu, tādu interesantu personību, bet ne jau kaut kādu maskačkas Jurčiku. Neatceros tieši, ko es viņam atbildēju, bet kaut kā izspruku no šīs sarunas, vecajam nabaga vīram starp rindām liekot noprast, ka viņam tiešām vajadzētu atrast kādu, kurš viņam varētu palīdzēt, bet tas kāds nebūšu es. Devos no šīs sapulces mājās, sašutis par savu rīcību. Vai tiešām esmu tik tukšs, ka triviālu iemeslu dēļ atgrūžu cilvēku, kas sniedzas pēc palīdzības? Ja no malas redzētu tādu rīcību, es nosodītu iedomīgo brāli, kurš atgrūž kādu tikai tāpēc, ka tas nestāv ar viņu uz viena sociālā pakāpiena. Bet izrādās, ka tieši tāds esmu es pats. Jutos draņķīgi. Izrunājos ar savu sponsoru un nolēmu, nākamreiz redzot šo vīru, piedāvāt viņam palīdzību, bet otrreiz tā arī viņu nekad neesmu saticis.

Otrā epizode


Covid otrā viļņa ierobežojumu laikā atkal bija aizliegtas sapulces. Bez attaisnojoša iemesla toreiz vienā telpā nedrīkstēja atrasties cilvēki no vairāk kā divām mājsaimniecībām. Latvijas likumdevēju acīs Anonīmo alkoholiķu sadraudzības sapulču rīkošana neietilpa attaisnojošu iemeslu sarakstā, tāpēc AA tikšanās oficiāli notika tikai tiešsaistes režīmā. Personīgi es nepiekritu Latvijas valsts interpretācijai par adekvātu vīrusa izplatīšanās ierobežošanas politiku, tāpēc, kad pa kluso tiku uzaicināts uz slepenu AA brāļu un māsu satikšanos, bez lieliem pārdzīvojumiem pieņēmu šo piedāvājumu. Jau pirmajā tikšanās reizē tika stingri uzsvērts, ka šī nav oficiāla AA sapulce, tā radās šīs slepenās tikšanās neoficiālais, bet ļoti skanīgais nosaukums – nepulce.


Sākumā tā bija tikai viena tikšanās starp AA brāļiem un māsām, kuri apveltīti ar spēju abstrakti skatīties uz valstī izsludinātajiem likumiem par pulcēšanās brīvību. Tomēr pavisam drīz nepulces sāka notikt regulāri reizi nedēļā, konkrētā laikā un vietā. Izveidojās pat nelieliem rituāliem līdzīgas tradīcijas, piemēram, kurš sagādā uzkodas, tēju un kafiju. Kādam varbūt tā bija vienkārša satikšanās ar domubiedriem, jo, viņaprāt, valsts ierobežojumiem sekojošā izolācija ir bīstamāka par risku noķert un pārnēsāt vīrusu, tomēr, neskatoties uz nosaukumā definēto nepārprotamo norādi, ka šī nav sapulce, pēc visas savas būtības nepulces bija regulāras AA sapulces ar mājas grupas atmosfēru, tomēr ar vienu lielu atšķirību – pieeja šai, pēc savas būtības jaunajai, AA grupai bija ekskluzīva un limitēta.


Man ļoti patika nepulces atmosfēra un fokuss uz atveseļošanos. Man tā nebija vien tikšanās ar domubiedriem, bet gan mājas grupa laikā, kad citas tikšanās ar AA brāļiem un māsām bija ierobežotas. Tajā pašā laikā sapratu, ka grūti noteikt, pēc kādiem kritērijiem izveidojās šīs negrupas dalībnieku kontingents, bet skaidrs, ka tas bija kas vairāk par spēju nenostučīt nelegālo pulcēšanos. Nevaru to apgalvot, bet esmu pārliecināts, ka personīgās simpātijas spēlēja lielu nozīmi tajā, kurš tika aicināts un kurš ne, piedalīties šajā nepulcē. Viens ir skaidrs, ka vēlme atmest dzeršanu nebija vienīgais noteikums dalībai.

Trešā epizode


Salīdzinoši bieži mainot dzīvesvietu, biju ļoti priecīgs, kad beidzot pārvācos uz adresi, kuras kaimiņos atrodas AA grupa. Biju jau reizi apmeklējis vienu no šīs grupas sapulcēm, un, lai arī grupa bija maza un toreiz sapulcē piedalījās vien četri cilvēki, beidzot dzīvoju vietā, kur gājiens no dzīvokļa līdz AA sapulcei aizņēma mazāk laika par kafijas uzvārīšanu. Tā kā nebiju bijis uz šīs grupas sapulci ilgāk par gadu, nolēmu Latvijas Anonīmo alkoholiķu mājaslapā pārbaudīt, vai sapulce vēl ir aktuāla. Jā, mājaslapa apstiprināja, ka sapulce notiek tajā pašā laikā un vietā kā iepriekš. Tā nu kādā janvāra vakarā devos uz sapulci tepat, kaimiņos. Nonācis pareizajā vietā, atklāju, ka durvis ir ciet, un nekādu informāciju par šeit mītošu AA grupu arī neatradu. Līdz paredzētajam sapulces sākumam bija palikušas vien minūtes piecas, tāpēc sāku šaubīties, vai šī sapulce vispār notiks. AA mājaslapā atradu telefona numuru un zvanīju uz to. Pacēla vīrietis, un, kad paskaidroju, ka stāvu pie sapulces durvīm, bet tās ir ciet, balss otrā galā man paskaidroja: “Nē, nu vispār mums ir sava čata grupiņa, kurā mēs vienojamies, kad satiekamies klātienē un kad nē, un šodien mēs netiekamies.” Biju nelielā šokā. Paskaidroju, ka tādā gadījumā vajag izņemt informāciju no mājaslapas vai to papildināt ar informāciju par sapulču neregularitāti. Vīrietis vien nopūtās un nomurmināja: “Nu jā, varbūt…” Es vēl cerēju, varbūt man tiks piedāvāts pievienoties čata grupiņai, lai arī varu zināt, kādos brīžos notiks šīs ekskluzīvās sapulces, bet arī piedāvājums nesekoja, un es devos mājās vīlies ar jaunu aizvainojumu kabatā. Otrreiz uz šo grupu neesmu gājis, uz telefonu neesmu zvanījis, bet AA mājaslapā pie sapulcēm nekādu izmaiņu nav, un saskaņā ar tur publicēto informāciju grupas sapulces notiek konkrētā laikā un telpā. Vai alkoholiķis no malas, kurš nav šīs grupas čatā, realitātē var, iepriekš nepiesakoties, apmeklēt grupas sapulci, es nezinu.

Epilogs


Šī raksta mērķis nav nosodīt vai likt kādam izdarīt pareizos secinājumus. Es tikai gribēju dokumentēt mūsu neperfekciju. Cik man zināms, lielākā daļa šajās epizodēs iesaistītās personas ikdienā dod ievērojamu pienesumu Anonīmo alkoholiķu sadraudzībai un aktīvi palīdz citiem alkoholiķiem atveseļoties. Pašcieņa un sava darba novērtējums ir svarīgi, bet apzināties savas nepilnības, iespējams, ir vēl svarīgāk. Ar to es gribu teikt, ka mēs darām labu darbu, bet domāju, ja gribam, tad varam darīt vēl labāk!


Autors anonīms



Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.


Recent Posts

See All

コメント


コメント機能がオフになっています。
bottom of page