Vai tev ir bail no norāviena?

AA biedri atklāj, vai baidās no noraušanās un ko dara, lai to nepiedzīvotu.



Savā atveseļošanās procesā reiz esmu norāvies, jo pēc mēneša skaidrības tomēr vēlējos pārliecināties par savu spēju kontrolēt dzeršanu.

Pēc tās reizes, pateicoties Augstākajam Spēkam, esmu skaidrā trīs gadus un trīs mēnešus, bet ik pa laikam tomēr ienāk prātā domas par dzeršanu. Parasti tas notiek, kad nenovērtēju skaidrību un aizmirstu to, kā bija, kad dzēru, un savukārt tas notiek tad, kad dzīve sāk šķist drūma, vienmuļa un garlaicīga. Tad pirmais, kas ienāk prātā, ir jautrie, patīkamie brīži, kas piedzīvoti lietošanas laikā, bez rūpēm un bez atbildības. Šajos gadījumos man ir noderējuši daži ieteikumi, lai pārtrauktu sapņot, fantazēt un iztēloties, taču tas ne vienmēr rada iekšējo mieru. Jautāju sev: “Kāpēc man radās šīs domas? Vai man būtu jāsatraucas? Vai es daru kaut ko nepareizi, kas var novest mani pie norāviena?” Tas liek aizdomāties un patiešām satraukties, jo slimība progresē, esot arī skaidrā, un norāviens agri vai vēlu varētu nozīmēt dzīves beigas. Es labāk esmu godīgs, nepārliecināts un laikam arī bailīgs, nekā pārāk drošs un pārliecināts par savu skaidrību. Mana salīdzinoši nelielā lietošanas pieredze ir atstājusi pēdas, lai to neaizmirstu pavisam. Tikpat un vēl vairāk man palīdz citu sadraudzības biedru pieredze, kas ir bijusi vēl skarbāka un dziļākiem pārdzīvojumiem pilna. Es neesmu pasargāts ne no kādam dzeršanas sekām, tāpēc zinu, kur varu nokļūt noraujoties.

Lauris


Ilgi apzelēju šo jautājumu, jo nespēju saprast, kā tad es patiesībā jūtos. Līdz atskārtu, ka tāpat kā ar daudzām citām lietām skaidrībā – vienlaicīgi jūtos abējādi.

Jā, man ir bail no norāviena. Katru reizi, kad grasos apmeklēt pasākumu, kur tiks lietots alkohols – un šie pasākumi ir regulāri, jo no iespējas socializēties neatsakos – jūtu iekšēju nemieru, kas proporcionāli pieaug, pasākumam tuvojoties. Man bail, ka iedzeršu neapzināti, “nejauši”, un tas man izraisīs nepārvaramu tieksmi. Realitātē gan jau ir pierādījies, ka ēdieni un mērces, kuru pagatavošanā ticis izmantots alkohols, man tieksmi neizraisa. Tāpat arī pandēmijas laikmetā visur klātesošā dezinfekcijas līdzekļu spirta smaka un smaržās esošais etilspirts, kuru tagad, esot skaidrā, saožu ļoti skaidri, lai gan tiem pievēršu uzmanību, īpaši mani neuztrauc. Galvenokārt mani biedē nevis doma, ka, kā rakstīts literatūrā, nomiršu, bet gan tas, ka noraujoties kādu neciešami ilgu (cik bezgalīgi bija mani paģiru rīti) brīdi dzīvošu murgainās mokās un pazaudēšu skaidrībā ieguldīto laiku un pūles, gan savu, gan to cilvēku, kuri man ir palīdzējuši. Tāpēc izmantoju tradicionālo zvanu sponsoram un biedriem un dalīšanos sapulcēs, lai savā ziņā kā ar maģijas palīdzību ekstrā apdrošinātos.

Nē, man nav bail no norāviena. Sapulcēs novēroju, ka tā ir diezgan izplatīta parādība. Vienradži drīzāk ir biedri ar ļoti ilgām nepārtrauktām skaidrībām. Tas liek secināt, ka, matemātiski ļoti iespējams, norāviens piemeklēs arī mani. Kas svarīgāk, novēroju arī to, ka durvis uz sadraudzību pēc norāviena ir plaši vaļā, un biedri, kuri atnāk turpināt savu atveseļošanos, tiek sagaidīti bez nosodījuma un ar lielu sirds siltumu. “Cik labi, ka tu atgriezies” – iespējams, ka šie vārdi tiks teikti arī man. Un man, slimam visu-vai-neko perfekcionistam, savā atveseļošanās ceļā ir bijis svarīgi pieņemt to, ka kļūdīties ir cilvēcīgi, un galvenais ir nevis pēc klupiena vai neizdošanās globāli kapitulēt, bet gan soļot tālāk. Esmu pateicīga AA un biedriem par to, ka viņi man ļauj gan novērot, gan praktizēt (šobrīd gan galvenokārt saistībā ar attiecībām un kalpošanu) šo principu.

Un par bailēm. Ja Apsolījumos ir rakstīts, ka man “pazudīs bailes no cilvēkiem un materiālās nedrošības”, un bailes tiek tik ļoti uzsvērtas programmā – tad kāpēc gan man būtu jādzīvo sava skaidrā dzīve pastāvīgās bailēs no norāviena? Es to nevēlos. Es vēlos dzīvot skaidrā, un brīvībā no bailēm. Turpinu pie tā strādāt.

Šodien skaidrā.

Aleksa H., Rīga

Kad sākās mana skaidrība, kādā sapulcē viena sieviete teica, ka pirmā skaidrība ir kā jaunība. Viss liekas viegls un skaists, tādu skaidrību vajag sargāt. “Pat ja gribēsies sisties ar galvu pret sienu, labāk dari to, bet pirmo glāzīti nepacel,” tā viņa piebilda. Es bieži atcerējos viņas sacīto un brīžos, kad gribējās kaut vai padomāt par iedzeršanu, zināju, ka otrās jaunības man, visticamāk, vairs nebūs.

Vēlāk es dzirdēju par noraušanos vēl vienu lietu – ja esi norāvies, tad nemaz neesi bijis skaidrā. Toreiz es īsti nesapratu, kā tas var būt. Es domāju – ja es nedzeru, tad esmu skaidrā. Tikai vēlāk, kad jau sāku strādāt ar programmu, sapratu, ka skaidrība nav tikai nedzeršana. Emocionālā skaidrība, dzīve pēc AA atveseļošanas programmas ir tikpat svarīga. Un šeit man padoms par sišanos ar galvu pret sienu laikam noder daudz biežāk: kad esmu aizvainots vai baidos, es cenšos nepacelt savu “pirmo glāzīti” – nesākt lietot cilvēku, attiecības, darbu, bet vērsties pie Augstākā Spēka un pie Divpadsmit soļiem.

Otrajā skaidrības gadā es ietetovēju uz rokas savu skaidrības datumu. Daži AA biedri teica, ka esmu pārgalvīgs. Taču man toreiz šķita – dzīve ir tik skaista, es zinu, ka es vairs nekad nedzeršu. Es to zināju. Man šķiet, ka es zinu to joprojām, taču pēc sešiem skaidrības gadiem jau sāku citādāk izturēties pret to, ko sauc par alkoholiķa vājprātu. No Lielās grāmatas un citu alkoholiķu pieredzes esmu iemācījies, ka “tikai ar zināšanām vien es nevaru sevi pasargāt: es esmu neaizsargāts pirmās glāzītes priekšā pat tad, ja ļoti gribēšu nedzert”. Šai aizsardzībai jānāk tikai no Augstākā Spēka. Tāpēc es turpinu viņu meklēt, strādājot ar Divpadsmit soļu programmu.

D.


Savulaik manā mājas grupā, kur uzsāku skaidrību, bija klade, kur ieraksta savas skaidrības sākuma datumu. Man dziļi riebās tā klade, mani svītrojumi ik pa diviem, trim vai vairāk mēnešiem, un tā vismaz pusotra gada garumā. Bailes no norāviena man parādījās tad, kad biju jau vairāk nekā gadu skaidrā, biju pabeigusi soļus ar sponsori un, iespējams, tāpēc, skaidrība kļuva vēl vērtīgāka. Atceros, ka sev vienkārši atgādināju – nav runa par skaidrības ilgumu, bet par šodienu, šodien skaidrā! Šī vienkāršā lietu pārkārtošana man palīdzēja noņemt bailes no iespējamā norāviena un vēlreiz sev atgādināt – man ir sapulces, sponsors, soļi, kalpošana, man ir tik daudz iedots, ka koncentrēties uz “...ja nu…” ir kaut kāda vecās domāšanas palieka. Šodien man nav bail no norāviena, bet es dziļi respektēju, ka alkohols ir viltīgs, mulsinošs, varens un ka skaidrībai tieši šodien jābūt manai vissvarīgākajai ikdienas prioritātei.

Z.



Es esmu alkoholiķis. Es neesmu narkomāns. Tāpat neesmu azartspēļu atkarīgais.

Es neesmu narkomāns, jo uzskatu, ka man pašam ir izvēle nelietot narkotiskās vielas un medikamentus.

Es neesmu azartspēlmanis, jo esmu paniekojies ar automātu spēlēšanu un bērnībā pat piedzīvoju visai neveselīgu aizraušanos ar videospēlēm, taču kāds nepatīkams emocionāls pārdzīvojums man atsita jebkādu vēlēšanos to turpināt darīt.

Ar alkoholu ir citādi. Kā atklāju, rūpīgi lasot grāmatu “Anonīmie alkoholiķi” un salīdzinot tur atrodamo pieredzi ar savu un citu AA biedru pieredzi, – kādā savas dzeršanas karjeras punktā esmu zaudējis izvēli par to, vai es vēl dzeršu vai nedzeršu. Bezspēcība kļuva par manu dilemmu, kuru nevarēju pats atrisināt. Es atzinu, ka, lai kā censtos būt modrs, informēts, bailīgs vai apņēmības pilns, pienāks laiks un vieta un es dzeršu atkal. Tieši tāpēc uzskatu sevi par alkoholiķi.

Par laimi, izpildot programmas prasības, ar mani notika tas, ko Dr. Silkvorts nodaļā “Ārsta viedoklis” nosauca par radikālu lūzumu cilvēka psiholoģijā. Kaut kas notika manā attieksmē pret alkoholu bez jebkādas domāšanas vai piepūles no manas puses. Es pārstāju cīnīties vai izvairīties no kārdinājumiem. Problēma pati pagaisa. Es ticu, ka tā tas paliks, ja turpināšu katru dienu ievērot dažas vienkāršas prasības.

A.



Sapratu, ka nekad nevārēšu lietot, jo esmu hroniski slims… bet “nekad” ir pārāk nenoteikti. Precīzāk – šodien, šajā dienā.

Jā, man ir bail norauties… bet saprotu, ja iešu uz grupām, tikšu galā ar Divpadsmit soļiem un izmantošu tos katru dienu, visu mūžu, tad, iespējams, būšu laimīgs…

Atklāju sen zināmo patiesību, ka egoisms nav piepildāms pilnībā, jo ir vel septiņi miljardi egoistu, kas arī alkst piepildīt savas vēlmes.

Bet, ja es saprotu, ka, tikai darot labu un negaidot neko pretī, notiek brīnumi… Augstākais Spēks pats sakārto manu dzīvi.

Tātad, lai paliktu skaidrā šodien, man jāsāk ar programmu… šeit un tagad…

Tā arī daru…

Paldies, ka pastāv AA un programma… tā darbojas šodien.

Lauris Klusais


Recent Posts

See All