Viņai bija grūti atzīt, ka ir alkoholiķe. Taču, AA grupā atrodot mieru, sapratni un atbalstu, viņa pieņēma savu slimību.
Labdien! Mani sauc Violeta, un es esmu alkoholiķe! Tā ik sapulci es uzsāku savu stāstu un pārdomas. Lai nonāktu pie šīs atziņas, esmu mērojusi ilgu un garu ceļu. Pirms gada un trīs nedēļām man pat nenāca ne prātā sevi tā dēvēt! Kas es par alkoholiķi? Iedzeru par daudz, mokos pēc tam par daudz, problēmas radu – kam tā negadās?
Aizdomājos tikai tad, kad cilvēki no manu paziņu loka, ģimenes locekļi, darbabiedri ar izsmieklu apjautajās, vai atceros, ko vakar savārīju. Ar aukstiem sviedriem un trīcošu sirdi uzklausīju atstāstus, liekot filmu kopā. Otrā dienā vai varbūt jau trešajā sāku just bailes no datora, telefona, bankas izdrukas. Pārliecināju sevi, ka nekas briesmīgs jau nav noticis. Kam negadās dzērumā pateikt ko lieku, iztērēt summas, aizvainot draugus? Bet ar katru reizi manī sāka krāties jautājumi sev pašai. Kas ar mani notiek? Kāpēc es neprotu pareizi iedzert? Kāpēc man vienmēr par maz? Kas tā par svešo sievieti, kas dzīvo manī? Tā neesmu es – skaidrā prātā es tā nedomāju un nedaru!
Dzēruma brīžos sajutu nepieciešamību skaidroties ar sevi, kas noveda līdz histērijai, neadekvātai rīcībai, raisot apkārtējos izbrīnu. Zvanīju uzticības dienestiem, stāstot par savu problēmu, kura tobrīd manī plosījās. Dusmojos, ka tie mani nesaprot, dod dumjus padomus, iesaka apmeklēt narkologu un iet ārstēties. Dzerošā laika beigās arvien biežāk jutu vajadzību pēc palīdzības, bieži notika dialogi ar svētbildi, kura atradās man pie gultas, lūdzot dod man padomu, kā dzīvot tālāk. Sapratu, ka, turpinot biežās iedzeršanas, sāku degradēties. Viss, kas svarīgs sievietei – izskats, labsajūta, lietu kārtība, tīrība, uzvedība un uztvere – man vairs nebija svarīgs. Cilvēki, kuri man ir svarīgi, kurus mīlu, arī palika citā plānā, jo man bija tik smagi un grūti saņemties ko darīt, pieņemt lēmumus.
Bet kādu vakaru, mokoties paģirās, radās doma pameklēt interneta vietnēs AA sadraudzības kontaktus. Neizdevās uzreiz – ja nezini, ko meklē, atrast pagrūti, jo par AA man nebija nekādu priekšstatu, neviens neko nebija teicis. Paveicās citu reizi – atradu telefona numuru, saņēmos un piezvanīju. Mani uzklausīja un ieteica doties uz tuvāko AA grupu, iedodot arī numuru, lai varu piezvanīt un precizēt laikus. Man bija liels izbrīns, ka netālu no manis atrodas tāda grupa, nekad iepriekš par tādu nebiju dzirdējusi.
Pirmo sarunāto tikšanos es izlaidu – man bija šaubas, bailes un kauns. Neatnācu. Kauns bija arī tad, kad ierados otrajā norunātajā laikā. Es atpazinu cilvēku, kurš iznāca man pretī. Ak vai, manas jaunības ballīšu puisis! Cirtos atpakaļ, mukšu… Neaizmuku, padevos viņa laipnībai, tam mieram, kas nāca no viņa vārdiem un skatiena, apkampiena. Tā notika mana pirmā sapulce, cīnoties ar asarām, kaunu par savu stāstu un pieņemot tik svarīgo atziņu, ka, jā, esmu alkoholiķe. Un es neesmu tāda vienīgā, kurai gadās tieši tā, kā notika ar mani.
Tikai AA grupā es atradu to mieru, to sapratni un atbalstu, kuru biju meklējusi nepareizās vietās pie vienaldzīgiem, mani kritizējošiem cilvēkiem.
Tagad es ticu Brīnumam un Spēkam, kas manas domas pavērsa pareizā gultnē. Jūtos cita – spēcīga, drosmīga un priecīga. Esmu atradu sevi. Man ir jauna dzīve – skaidra, apziņas pilna.
Pateicos AA darbībai, es beidzot sajutu un sapratu, ka pats vērtīgākais, ko varu dot, – savu klātbūšanu. Mēs ne vienmēr zinām, kā remdēt otra sāpes, atrisināt problēmas. Ir tādi momenti, kurus vajag vienkārši izdzīvot, un tad AA palīdzība, zvans māsai vai brālim spēj glābt no nepareizas rīcības un palīdzēt palikt skaidrā. Un mēs varam vienkārši būt blakus, daloties ar šo dzīves mirkli. Droši vien tā tikšanās bija vērtīga mums visiem, es nebiju viena. Apjukumā, savās sāpēs un atkarībā, vājumā un skumjās, neko nemainot, neko nedarot, nenožēlojot, neprasot. Nepretojos tam, kas esmu. Dzīvoju savu dzīvi.
Tas ir tik vienkārši un sarežģīti – vienkārši būt.
Un ar to pietiek, lai būtu skaidrā!
Violeta, alkoholiķe
Raksts pārpublicēts no žurnāla “Vīnoga” Nr. 1, 2018, 10. lpp.