Zvērā

Tas nebija “tumsā var visu pazaudēt, sevi tikai atrast”, man tās bija pilnībā aptumšotas naktis, dienas – iesprostotas pudelē, kurā var tikt iekšā, bet ārā nekad. 

Pirmo reizi apzināti atturēties no alkohola nolēmu 2006. gada vasarā pirmajā “Zvērā” festivālā 15 gadu vecumā. Es biju iekļuvusi nepatikšanās par atkārtotu daydrinking (dzeršana dienas laikā – red.) epizodi un sapratusi, ka alkoholam piemīt aicinājums, kuram man grūti pretoties. Pieclitrīgā pudele, kurā agrāk bija atradies atsvaidzinošs dzēriens “Mīlulis”, bet tagad to pildīja kandža, no dzidras strauji pārvērtās dzeltenā. Mēdzu noliet dziriņu un savā bērna prātā to atšķaidīt ar krāna ūdeni, lai saglabātu iepriekšējo tilpumu. Neviens jau nepamanīs. Nolieto sajaucu ar “Frukti” limonādi, dzēru un gāju stādīt eglītes jaunaudzē, kas tobrīd bija mans vasaras darbiņš, kurā varēju mazliet nopelnīt. Kritu un gāzos vagās, bet neatminos, ka kādu tas būtu satraucis, līdz mirklim, kad “Mīlulis”, ko ome taupīja bērēm vai lai apmaksātu neparedzētus remontdarbus, bija zaudējis savu iepriekšējo spožumu. Mani pieķēra. Es meloju. Teicu, ka mani pierunāja draugi, un man it kā noticēja. “Zvērā” es nolēmu palikt skaidrā un plānoju noturēties arī turpmāk, bet tas neturpinājās ilgi, jo dziriņa sauca un vairāki gadi turpinājās pēc “Pētera dzīves” (interneta seriāls par jaunieti, kas nemitīgi dzer – red.) motīviem. 

Vidusskolas vecumā, pārvācoties uz Rīgu, sapratu, ka alkoholu, īpaši alu un vīnu, var lietot cienījami un kulturāli bohēmiska rakstura lokālos, kur to darīja mākslinieki, dzejnieki, mūziķi, kā arī es – 16 gadus jauna “mākslas” entuziaste. Regulāri pēc skolas gāju jaukt tumšos ar gaišajiem aliem un klausīties intelektuāļu sarunās, bet patiesībā ne “Zvērā”, ne Marta Pujāta pareģojumi neiekurināja manu interesi. Es vienkārši tur atrados, lai dzertu vai lai nedzertu. Un, ja es dzēru, tad man rūpēja tikai nākamais dzēriens, un, ja es nedzēru, tad man rūpēja – cik ilgi vēl?

Mani patiesi neaizrāva sabiedrība, vēsture, kultūra, politika, teātris, literatūra, neinteresēja šīs sarunas, lai gan dažkārt es mācēju pateikt īstās lietas, jo biju lasījusi “Maskava–Gailīši”. Tomēr mans acuraugs bija pudelītes. Man bija tikai viena postoša kaislība, un pārējais bija līdzeklis, lai nokļūtu pie tās. Man vajadzēja atrasties sabiedrībā, lai tiktu pie kāda malciņa vai pat vesela dzēriena, cigaretes, komplimenta, uzmanības, bet, galvenokārt, grādīgā, jo tobrīd tikai tas man spēja likt justies kā pilnvērtīgam pikselim šajā simulācijā. 

Visvairāk mani kairināja neizdzerta tara. Tas bija mans gods, lepnums un uzdevums tās izlietot. Tāds bija mans pavēlnieks – alkohols. Greizsirdīgs, apmātīgs, valdonīgs un prasīgs. Man nedrīkstēja būt nevienas citas domas, kas netika renderētas caur alkoholisma kontroles centru. Mans prāts bija alkohola cenzēts, bet saprotams, ka alkohols nebija problēma. Problēma ir mans prāts. 

Vasarā pēc 10. klases uzsāku attiecības ar vīrieti, ar kuru mums bija kopīga ģeogrāfiskā izcelsme un kurš arī bija lasījis “Maskava–Gailīši”. Arī viņam patika sutināt. A. bija trīs gadus vecāks, līdz ar to varēja man un manām draudzenēm pirkt dzērienus, un visa vasara pagāja vienos priekos. Priekos uz dambja, priekos Šmerlī, priekos Slokas papīrfabrikā, Moka un prieks (lasīt: piens) kafijas krūzēs. Kādā no šādām priecīgām epizodēm es darīju to, ko citi tikai sapņos redz, – atrados publiski bez biksēm kājās (mazajām vai garām). 

Bija dienas, kad dzēru vairāk vai dzēru mazāk, bet dzēru regulāri. 

Tad mans kungs un pavēlnieks man piemeklēja darba vietas, kur arī atrados tā kunga valstībā un kalpoju, servējot un reibinot citus prieka meklētājus. Kalpoju daudz. Citreiz darba laikā pamodos neatbilstošās vietās: uz kāpnēm, zem letes, tualetē, ģību afterpārtijās. Vienreiz dzērumā piekāvu sevi ar dušas galvu, jo manī plosījās vardarbība, bet neuzdrošinājos (vēl) fiziski kaitēt citiem.

Tā kā atmiņas par notikušo man bija reta privilēģija, tikai mans ķermenis zina, kas notika. Dzēru un notika šausmu lietas, bet, pūloties nedzert, atkal arvien atgriezos sava māstera skavās, jo es nespēju pretoties un Tas ir varens. Pēc kādas īpaši nešķīstas nakts ar jēgerbumbām, devos pelnītā atpūtā, bet skaidrā nebiju, jo apsitos ar citām dabas veltēm, pavadot mājās visu ziemu, tikpat kā neizejot no tām. Slēpos no Tā. Un sekām. Cerēju, ka visi aizmirsīs vai neuzzinās. 

Tiklīdz kā man nācās atgriezties sabiedrībā un piedalīties tajā, to darīju kopā ar alkoholu. Es pārvācos uz Tallinu, Viļņu, Barselonu, Londonu, visur sekoja mans slimais prāts un saindētā dvēsle. Visur aiz manis palika tukšas pudeles, asiņu traipi, pievemti dvieļi. Mani savāca policija un veda uz mājām, ne vienreiz, bet divreiz (cik atceros). Bieži pazaudēju savas mantas, jo, tiklīdz kā iedzēru, man nekas uz šīs pasaules nebija svarīgs.  Dažreiz tās atradās, lai vai kā – gandrīz vienmēr biju pazaudējusi atmiņu, kuru nekur nevarēja atrast. Tas nebija “tumsā var visu pazaudēt, sevi tikai atrast”, man tās bija pilnībā aptumšotas naktis, dienas – iesprostotas pudelē, kurā var tikt iekšā, bet ārā nekad. 

Visu šo laiku es zināju, ka man ir problēma, bet nezināju, kā to atrisināt. Domāju: labi, esmu alkoholiķe, tad jau man ir jādzer. Dzeršu un iešu bojā. Gan jau līdz 30 neizvilkšu. Vai darīšu sev galu, jo arī dzeršana, lai cik mīļa, man galīgi nepadevās. Vairākkārt man tika teikts: “Dzeru es, bet reibsti tu.” 

Meklēju no ārpuses kādu iedrošinājumu, ka nav jau nemaz tik traki. Ja likās par traku, pārvācos uz citu lokāciju. Dekorāciju maiņa nemainīja faktus. Opcija nedzert nemaz likās nereāla. Kā? Man nebija tāda spēka pateikt nē, lai arī kādas būtu manas dzeršanas sekas. Es varēju tikai bēgt, bet Tas bija visur. 

Kādu reizi es devos uz Portugāles vidieni iepazīties ar Dievu un atmest dzeršanu. Tā bija reliģiska komūna un veselības centrs, kura teritorijā nebija atļauts ne alkohols, ne tabaka, ne cukurs, ne pat kafija. Veselības centrs atradās meža vidū ar tuvāko veikalu 13 km attālumā. Tur es biju tieši četras dienas skaidrā no alkohola. Pirms došanās turp biju visu dienu un nakti nodzērusi kādā tuvējā lauku ciematā, kur sarkanvīna glāze maksāja 40 centus. Pamodos graustā uz saplēstām avīzēm matracīša vietā. Veselības centrā paslepus bija pieejams viss, lai apsistos, un tas tur tika lietots. Tika arī soļots gaisa gabals zem zvaigžņotām debesīm uz pilsētu, lai uzdzīvotu bārā. Tas bija varens un tas bija visur. Es vīpsnāju par biedru, kurš bija septītajās debesīs un slavēja Dievu, ka nav lietojis un ir brīvs. 

Tā kā man nebija spēka pretoties, mana dzeršanas problēma pieauga. Es saņēmu prāvu honorāru par daiļdarbu un to visu notriecu īrē, dziriņā un takšos. Tā kā man nebija nekādas atbildības, kā tikai nenosalt uz ielas, bija skaidrs, ar ko es nodarbošos. Sāku no rīta, turpināju un tā vairākus mēnešus. Tika lietots var teikt viss, kas iznīcina nervu šūnas. Mana slimība bija labi paēdusi, bet tās izsalkums tikai pieauga. Vairs nebija atslodzes mirkļu vai pārdomu, vai pat baiļu. Es biju pilnībā savas slimības varā. Mana psihe un ķermenis bija degradējušies, jutos atbaidoši. Mana ikdiena kļuva par vienveidīgu tumsības un pagrimuma naratīvu. Tās varoņi bija indīgi rāpuļi, aukstasinīgi, izsalkuši, neapmierināmi mošķi. 

2019. gada novembrī nolēmu apmeklēt AA sapulci. Man īsti nebija nodoma nedzert, bet man bija interese par to, ko es tur ieraudzīšu, un likās, ka šādā stāvoklī tikai alkoholiķi spētu mani pieņemt. AA mani sākotnēji neuzrunāja, jutos atsvešināta un noturējos divas nedēļas, kad atkal pamazām sāku lakt. Vienmēr atradās kāds iegansts. 

2020. gads ir mans cīņas gads. Starp neilgajiem skaidrības posmiem un arī garīga rakstura apskaidrībām sekoja dziļi pritoniskas epizodes. Pēc kādas vairāku dienu dzeršanas manas aknas vairs nespēja tikt galā, un man uz plaukstām un mutes gļotādas izmetās sāpīgi, niezoši pūšļi, kas signalizēja par spēcīgu saindēšanos. Tā bija alerģija vistiešākajā tās izpausmes formā. Jutos kā izēsta no iekšas, it kā mana dvēsele būtu izmērcēta spirtā, kā eksponāts patoloģijas muzejā. Cikliski sekoja celšanās kājās un krišana. Dzīvoju uz plāna ledus, jo vairāk nebija, no kurienes smelties, man vairs nebija resursu. Jutos iztukšota, bezcerīgi, vientuļi. Jutu, ka man tuvojas neizbēgams gals. Dzeršana nesagādāja atvieglojumu. Bija zudis pat tas ceļš, uz kura es cēlos un kritu, sizdama ceļus. 

Negaidīti Augstākais man piedāvāja iespēju doties uz gadu uz Berlīni apmaksātā projektā. Pirms devos, nodedzināju visus tiltus. Berlīne – tas nav svētceļojuma galamērķis, tomēr tur sākās manas dzeršanas karjeras noslēguma nodaļa. Iesākumā tā bija dzeršanas paradīze, jo varēja dzert publiski uz ielām, un tā bija norma. Tobrīd tur dzīvoja kāda mana draudzene, ar kuru pirms vairākiem gadiem bijām noslēgušas 30 dienu nedzeršanas paktu. Mēs šo paktu regulāri apganījām, mums pat bija oficiālas imunitātes dienas, kuras tika dēvētas par “akas dienām”. Mēs dzīvojām kopā un kodām visu lokdauna laiku. Spēlējām kārtis, dzērām un kūpinājām. Manas smadzenes bija driskās. Draudzene, savukārt, labi iepazinās ar savu līdzatkarību. Mūsu draudzība beidzās, jo nevarējām izturēt kopīgo plostošanu un manu alkoholismu. Man bija arī citi draugi, kuriem patika “atpūsties”, bet aizvien biežāk, kopš mana draudzība ar I. izira ar negantu aizvainojumu vienai pret otru (kas šobrīd ir atrisināts mana Devītā soļa ietvaros), piedzīvoju skaidrības epizodes, kas ilga mēnesi vai divus. Skaidrs, ka biju sausā, nevis skaidrā. 

Tikai atgriežoties Latvijā 2022. gada nogalē, 31 gada vecumā, pēc kārtīga nedēļas ilga rauta Grieķijā ar savu radītāju – māti, kas ļāva man daudz ko pārvērtēt savā dzīvē no etioloģiskā skatupunkta, nopietnāk sāku pievērsties programmai, AA un savai skaidrībai. Tomēr, tā kā negāju rūpīgi pa mūsu ceļu, norāvos pēc piecu mēnešu skaidrības, un beidzot spēju pa īstam atzīt savu bezspēcību pret alkoholu. 

Lai arī cik tālu alkoholiķis būtu nogājis no ceļa, ja ir spēja atzīt, ka ej nepareizā virzienā, lūgt palīdzību un padoties, pastāv iespēja atveseļoties. Es spītīgi pūlējos brist pa purvu un vēl iegalvot sev, ka tas ir bruģis, bet tiklīdz kā atzinu, ka nezinu, kur eju un kur man jābūt, ka esmu aizgājusi galīgi greizi, tiklīdz lūdzu un atļāvu sevi vadīt Augstākam Spēkam, tikai ar Divpadsmit soļiem nonācu uz Lielceļa, kur man ir mierīgs prāts un sausas kājas (un bikses kājās). 

Paldies manam Augstākajam Spēkam, ka Tas man deva spēku turpināt atgriezties AA un sniedza man skaidrības dāvanu pēc tik daudziem neveiksmīgiem mēģinājumiem un absolūtas cerības zaudēšanas. Dievs mums dara to, ko mēs paši nevarējām izdarīt. Dievs man dod spēku un aizsardzību. Katru dienu es varu dzert tieši tik daudz, cik es vēlos, – necik. Jūtos brīva un svētīta, un mirkļiem mani piemeklē dvēseles miers. Atveseļošanās ir iespējama! Manas jaunās dzīves sākums ir 2023. gada 25. jūlijs. Paldies par manu skaidrību! 

E. R.

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.