Ģimene pēc tam

AA biedrs stāsta par savu izaugsmi attiecībās ar ģimeni un divu laulību pieredzi skaidrībā.

“Dzeršanas atmešana ir tikai pirmais solis ceļā prom no milzīgi sasprindzināta, nenormāla stāvokļa.” (“Anonīmie alkoholiķi”, nodaļa “Ģimene pēc tam”, 104. lpp.)

Šodien rakstot šī rindas, attiecībās ar ģimeni esmu savas dzīves labākajā punktā. Man ir mīloša sieva un atklātas, godīgas attiecības. Mani bērni man uzticas un dalās ar viņu dzīvē notiekošo. Ar vecākiem es sazinos bez dusmām un naida (tikai ar nelielu neiecietību). Bijusī sieva priecājas par manu tagadējo sievu. Viss ir tik labi, ka man nav gandrīz nekāda pamata apšaubīt Devītā soļa apsolījumus (skat. “Anonīmie alkoholiķi”, 72. lpp.).

Bet tā nebija vienmēr. Nonākt šajā punktā prasīja gadus. Vienpadsmit gadus. Gadus, kuru laikā ir piedzīvots “garīgais reibums”, uzsākot skaidrību, ģimenes izjukšana un bērnu pazaudēšana (šķiet, uz visiem laikiem), iemīlēšanās un attiecību fiasko, vientulība vairāku gadu garumā un padošanās. Un iemīlēšanās, kas vainagojusies ar jaunu ģimeni.

Mūsu grāmatā, nodaļā “Ģimene pēc tam”, ir teikts, ka “mēs spējam augt, tikai atzīstot un izlabojot kļūdas, kā arī gūstot no tām labumu nākotnē”. (“Anonīmie alkoholiķi”, 105. lpp.) Šodien šai atziņai varu pilnībā pievienoties, jo nespēju iedomāties, kāda būtu mana tagadne, ja es savas skaidrības ceturtajā vai piektajā gadā nebūtu pieņēmis lēmumu paskatīties, vai arī manā pusē nav kādas kļūdas, ko pieļauju attiecībās ar sev tuvākajiem. Līdz tam, neskatoties pat uz “garīgo reibumu” un vienreizēju soļu iziešanu, es joprojām tik skaidri saredzēju citu kļūdīšanās ievērojamos apmērus, ka manām kļūdām tur vienkārši nepietika vietas vai tās bija nenozīmīgas. Tā es domāju. Pieņemtais lēmums izraisīja neparedzamas sekas. Es atklāju un biju spiests atzīt milzīgu savu kļūdu daudzumu. Es atklāju to, par ko rakstīts grāmatas “Anonīmie alkoholiķi” nodaļā “Kā tas notiek”: “Dažādu formu baiļu, pašapmāna, pašlabuma, sevis žēlošanas dzīti, mēs ar elkoņiem izgrūstām apkārtējos, bet viņi mums atmaksā ar to pašu. Dažreiz viņi mums sagādā sāpes, kā mums šķiet, bez jebkāda iemesla, taču mēs vienmēr atklājām, ka kaut kad agrāk esam pieņēmuši egoistiskus lēmumus, kuri vēlāk mums sāpīgi atmaksā.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 52. lpp.)

Atklāju, ka vienmēr (tiešām vienmēr) pirms visu citu kļūdām, kas mani sāpināja, es pats biju nokļūdījies, vai nu baiļu vai citu rakstura trūkumu vadīts. Beidzot ieraudzīju un atzinu savas kļūdas. Es atzinu, ka  pats biju sevis lielākais sāpinātājs. Tā nebija jauka atklāsme. Es nezināju, ko īsti ar to lai iesāk. Īstenībā jau zināju, bet baidījos. Atbilde bija Devītais solis jeb kļūdu labošana, ko biju atstājis pusdarītu, pirmo reizi ejot soļus.

Mani vecāki izšķīrās, kad man bija seši vai septiņi gadi. Tēvs piedzēries nereti kļuva vardarbīgs pret manu māti. Māte jebkurā skaidrības stāvoklī spēja kļūt vardarbīga pret mani. Es savu iespēju robežās, skaidrā esot, centos kontrolēti pielietot vardarbības prasmes bērnudārzā un pirmajās klasēs. Tomēr vienlaicīgi es jau no mazām dienām domāju, ka nekad nedarīšu pāri savai sievai un pilnīgi noteikti nekad neaiztikšu savus bērnus. Ar nelieliem izņēmumiem (ilgi tos noliedzu arī skaidrībā) man tas izdevās. Tomēr es centīgi apguvu un sasniedzu zināmu virtuozitāti manipulēšanā un emocionālajā vardarbībā. Manu prasmju eksaminēšanai un tālākai attīstībai Dievs saveda mani kopā ar pirmo sievu, kura arī bija sasniegusi labus rezultātus šajā jomā. Tā nu mēs 15 gadus stūrgalvīgi manipulējām viens ar otra jūtām, pieņēmām egoistiskus lēmumus, iestāstīdami sev, ka to darām ģimenes labā. Šo 15 gadu laikā biju pārliecinājis sevi, ka ģimene man ir pats svarīgākais. Te jāatzīmē, ka ģimene man pēdējos gados vairāk saistījās ar mani un maniem bērniem. Tā brīža sieva manās acīs bija otrās šķiras ģimenes loceklis. Ja es būtu varējis izdomāt veidu, kā no viņas atbrīvoties, neaizskarot un netraumējot dēlu jūtas, es to būtu darījis.

Tad es nokļuvu AA un paliku skaidrā. Pirmajā skaidrības gadā lielākoties biju “garīgajā reibumā” un domāju, ka AA un Dievs man atrisinās visu. Arī ģimenes lietas. Otrā skaidrības gada sākumā sieva atkal (laikam trešo vai ceturto reizi mūsu kopdzīves laikā) sāka runāt par šķiršanos. Es dusmojos, bet, iespējams, AA jau bija manī kaut ko mainījis, un es pirmo reizi atvēros sarunai par šo tēmu. Vai nu pārsteigums par manu teorētisko atsaucību vai bailes no pozitīva rezultāta pirmās sievas šķiršanās entuziasmu ātri apslāpēja. Tomēr kaut kas bija noticis manī. Es aizvien skaidrāk un skaidrāk saskatīju, ka no mūsu ģimenes ir palikušas vairs tikai drupas. Sākumā vēlējos tās novākt un tad uz pamatiem uzbūvēt jaunu, skaistu māju, bet… es neatradu pamatus. Turklāt ievēroju –  ja uzmanīgāk paveras apkārt, tad visapkārt var ieraudzīt daudz jaunu un kārdinošu pamatu, kuri turklāt nav apgrūtināti ar drupām. Tie vilināja.

Šajā laikā sāku iet soļus. Pēc dažiem mēnešiem es bez strīdiem izvācos no mājām, atstājot bērnus pie viņu mammas. Es kļuvu par nedēļas nogaļu tēti. Mani bieži smacēja dusmas. Es vēl nespēju nemanipulēt ar bērniem – pirku datorspēles, vedu uz kino un ļāvu ēst McDonaldā. Visādi centos rādīt, ka esmu labs tētis. Man bija daudz baiļu, ka viņi mani aizmirsīs, domās, ka esmu viņus nodevis, domās, ka esmu slikts tēvs. Pēc gada pienāca mirklis, kad bērniem radās pirmā iespēja izvēlēties, ar ko dzīvot, – mani vai mammu. Viņi bez liekas šaubīšanās izvēlējās mammu. Tas manī kaut ko salauza. Vispirms sadusmoja, bet tad salauza. Es izvācos no lielā dzīvokļa, pārdevu visas bērnus vilinošās lietas. Ievācos vienas istabas dzīvoklī vecā mājā. Sāku vairāk ar viņiem pavadīt laiku ārā. Braukt ceļojumos, bet ar tādām aktivitātēm, kas mūs satuvina. Atceros, kādā vasarā lidojām uz Maltu, un es aizliedzu ņemt līdzi telefonus (uz nedēļu!!!). Mēs pieticīgi dzīvojām vienā kempingā, daudz peldējām, lasījām Platona “Valsti”, apspriedām to un spēlējām zoli. Tas bija viens no mūsu labākajiem ceļojumiem. Tā pagāja vairāki gadi, kad es vairs necentos bērnus uzpirkt, centos būt pret viņiem godīgs par visu (arī savu alkoholismu), nemanipulēju.

Tad vienā vasaras dienā man tika paziņots, ka turpmāk bērni grib dzīvot pie manis. Biju skaidrā jau gandrīz sešus gadus. Biju ļoti pārsteigts. Rudenī sāku dzīvot kopā ar bērniem, un nedēļas nogalēs viņi bija kopā ar mammu. Tas mani pamudināja veikt Devīto soli pret bijušo sievu. To veicot, sapratu vienu lielu mācību, ka Devītais solis ne vienmēr ir par mani, par manu atlīdzināšanu vai atvainošanos, bet Devītais solis ir arī iespēja otram cilvēkam atgūt cieņu savās acīs, izlīgt ar savu pagātni. Proti, Devītais solis jeb kļūdu labošana dažreiz, iespējams, vairāk ir vajadzīgs otram cilvēkam nevis man. (“Dot, nevis ņemt – tam jākļūst par vadošo principu.” (“Anonīmie alkoholiķi”, nodaļa “Ģimene pēc tam”, 109. lpp.)) Tā mēs izlīgām ar bijušo sievu, un es ieguvu brīvību, uz kuru pat nebiju cerējis.

Dažas dienas pēc savas 10 gadu skaidrības jubilejas es satiku savu tagadējo sievu. Dažreiz (parasti strīdos) es uz viņu paskatos ar savas kļūdas neredzošām acīm un savas kļūdas neatzīstošu prātu. Tad es pārsteigts konstatēju, ka sieva vai viņas pagātne iemieso (turklāt vēl lielākās devās) tādas īpašības un uzvedības modeļus, kurus mans paštaisnais prāts pagātnē nespēja pieņemt un izturēt. Bet tagad es to spēju. Tas mani pārsteidz un parāda, cik lielas izmaiņas ar mani tomēr ir notikušas. Visdrīzāk, tas ir tāpēc, ka es pats esmu ieraudzījis un atzinis savas kļūdas. Savu kļūdu pieņemšana un labošana, iespējams, ir darījusi mani daudz saprotošāku un pieņemošāku arī pret citu kļūdām, it īpaši, ja es redzu, ka un kā arī citi cenšas tās labot. Es ilgi nesapratu jeb nepieņēmu, ka, iespējams, AA dibinātāji to arī bija domājuši, sakot: “Tādejādi alkoholiķa pagātne kļūst par ģimenes galveno vērtību, turklāt bieži – par vienīgo!” (“Anonīmie alkoholiķi”, nodaļa “Ģimene pēc tam”, 105. lpp.)

Turklāt jaunā sieva dod man milzīgu iedvesmu un ticību dzīvei. Šī ticība jau bija sākusi mani pamest. Esmu atguvis enerģiju un dzinuli celties un darīt lietas, no kurām jau biju sācis atteikties. Arī šajā ziņā Lielajā grāmatā teiktais atspoguļojas manā dzīvē pilnā mērā: “Cilvēkam, kurš uzsācis garīguma ceļu, neviens nevar palīdzēt vairāk kā sieva, kura arī pieņems saprātīgu garīgo programmu un uzsāks tās labāku praktisku pielietošanu.” (“Anonīmie alkoholiķi”, nodaļa “Ģimene pēc tam”, 111. lpp.)

 Pateicībā sievai un tuviniekiem, kas man palīdz augt joprojām.

Edmunds G.

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.