Alkoholiķe no Sanktpēterpurgas atceras, kā pēc pārcelšanās no Krievijas nokļuva latviešu grupā, kur nesaprata ne vārda, un kā grupa viņai palīdzēja izjust vienotību un turpināt atveseļošanos.
Sveiki, mani sauc Katja, esmu atkarīgā no Sanktpēterburgas. Pateicoties Dievam un sadraudzībai, esmu skaidrā 12 gadus un 10 mēnešus. Uz Ventspili mēs ar ģimeni pārvācāmies pirms pieciem gadiem. Mums nebija plānu šeit palikt uz dzīvi – lēmums, var teikt, tika pieņemts negaidīti. Pārmaiņas biedēja, es jutu bailes, trauksmi, spriedzi, bija grūti tikt galā ar jūtām, taču bija kāds resurss – mani atbalstīja mani anonīmie draugi.
Esmu narkomāne, un pirmā grupa, kurā ierados, bija rehabilitācijas centrā. Tā bija AN grupa, un es viņiem pieķēros. Lai gan mana atveseļošanās notika Anonīmo narkomānu sadraudzībā, kurā es apmeklēju grupas, kalpoju, rakstīju soļus, mana lietošanas pieredze uzskatāmi parādīja, ka esmu atkarīga no visām apziņu mainošām vielām.
Savā Pirmajā solī es atzinu bezspēcību un nevadāmību narkotiku, alkohola un tablešu priekšā. Atceros, sākumā jutu skumjas un nomāktību, apzinādamās, cik slima esmu, taču vēlāk, palikdama skaidrā un atveseļojoties, es sajutu prieku un atvieglojumu, ka varu apmeklēt gan AN, gan AA sapulces un justies kā mājās.
Pārvācoties uz Ventspili, es ne uzreiz nokļuvu sapulcē un atradu palīdzību. Sākumā meklēju AN grupu, taču Ventspilī tādas nebija. Biju šausmās, jo nekad nebiju neko tamlīdzīgu piedzīvojusi – agrāk man sapulces bija pieejamas jebkurā ērtā laikā.
Zināju, ka Rīgā ir AN sapulces, taču tās bija 170 km attālumā. Uz tām nokļūt nebija reāli arī tāpēc, ka tobrīd baroju ar krūti mazu bērnu. Tad uzzināju, ka notiek AA sapulces, taču pret AA sadraudzību man bija izveidojušies aizspriedumi, es jutu bailes un nepatiku, jo, dzīvodama Sanktpēterburgā, periodiski apmeklēju AA sapulces un bieži sastapos ar narkomānu un alkoholiķu pretnostatīšanu. Tas liedza sajust vienotību un sadzirdēt atveseļošanās pieredzi. Zināju, ko gaidīt no skaidriem narkomāniem, turklāt jau biju pazīstama ar Latvijas AN – biju braukusi uz jubilejām, pazinu dažus biedrus, zināju, ka viņi ir nekaitīgi. Bet es nezināju, ko sagaidīt no skaidriem alkoholiķiem, turklāt svešzemniekiem.
Iztēle zīmēja ainas, kā mani atraidīs, bet es pat nevarēšu pienācīgi aizstāvēties, jo ne vārda nezinu latviski. Aizspriedumu vadīta, Ventspils AA grupas apmeklējumu atstāju kā galējo variantu. Es izjutu žēlumu pret sevi, vilšanos, spriedzi, mana domāšana šīs problēmas risināšanai noslēdzās, es kļuvu par apstākļu upuri.
Tā pagāja aptuveni pusgads, es neapmeklēju sapulces, jūtu spriedze pieauga, pie manis sāka atgriezties dziļas vientulības sajūtas, kuras, pateicoties sapulcēm, nebiju izjutusi iepriekšējos astoņus gadus. Palīdzība nāca, kā jau bija paredzams, no kādas anonīmas draudzenes, kas bija ieradusies mani apciemot – no viņas pieredzes un atbalsta. Viņa stāstīja, kā bija Somijā, atrada AA grupu, ne vārda nezinot somiski, runāja par vissāpīgāko, sajuta atvieglojumu un uzelpoja. Viņa piedāvāja man savu atbalstu, un mēs kopā aizgājām uz AA grupu Ventspilī. Tādā veidā es pirms četriem gadiem pirmo reizi nokļuvu grupā “Vindava”.
Tiklīdz es nokļuvu sapulces atmosfērā, izdzirdēju preambulu, ikdienas pārdomas, soļus, tradīcijas, kuras lasīja man nepazīstami cilvēki – kurš krieviski, kurš latviski –, sapratu, ka esmu pareizajā vietā pareizajā laikā. Es sajutu laimi, un milzīgais melnais caurums manā dvēselē sāka piepildīties ar mīlestību un pateicību. Mani pieņēma ar siltumu un prieku, it kā būtu gaidījuši, kad es beidzot atnākšu.
Tobrīd manas latviešu valodas zināšanas bija tik sliktas, ka nesapratu ne tikai vārdus, bet pat to, kur vārdi sākas un beidzas – dzirdēju tikai skaņu birumu. Taču man par pārsteigumu izrādījās, ka mana valodas nezināšana nebija tikai mana problēma, bet uzdevums man un maniem grupas biedriem, kuru vajadzēja atrisināt. Man tulkoja krieviski, lai es varētu saprast, par ko ir runa. Tie, kuri varēja izteikties abās valodās, izvēlējās krievu valodu, lai es varētu saprast. Es jutu un turpinu just bezgalīgu pateicību pret katru AA grupas “Vindava” biedru un vienotību ar katru no tiem. Tādā drošā un draudzīgā atmosfērā nav iespējams neatveseļoties.
Pirmajos divos gados neizlaidu nevienu sapulci bez attaisnojoša iemesla, kā, piemēram, temperatūra vai prombūtne no pilsētas. Es atradu sponsoru, sāku iet ar viņu pa soļiem, un tas mani vēl vairāk satuvināja ar AA sadraudzību. Paralēli sapulcēm mēs ar AA biedriem tikāmies arī citos pasākumos – gan jautros, gan skumjos. Tas man ir ļoti svarīgi – esmu ļoti satuvinājusies ar viņiem. Viņi ir mana lielā latviešu ģimene.
Papildus siltām jūtām man ir arī apziņa, ka tikai dodot, mēs saņemam, un tiklīdz radās iespēja uzņemties grupā kalpošanu, es sāku kalpot. Man uzticēja kļūt par kasieri, uzticēja kļūt par delegātu kalpošanas konferencē, uzticēja izveidot grupu virtuālajā telpā. Mani ir pārņēmusi vēlēšanās dot.
Pateicoties manai atveseļošanās pieredzei jaunā vidē, šodien es zinu, ka nav svarīgi, vai vide ir jauna vai veca, dzimtajā vai svešā valodā, man ir svarīgi turēties pie Divpadsmit soļu programmas principiem, būt godīgai, atklātai, bez aizspriedumiem, un Dievs mani nepametīs.
Paldies, ka izlasījāt! Esmu skaidrā un pateicīga!
Katja, Ventspils