Alcohólico? Estupendo!*

Updated: Nov 24, 2021

Alkoholiķis no Rīgas izbauda iespēju apmeklēt sapulces ceļojumu laikā.




Pirmo reizi Spānijā ierados dzērumā. Dzert sāku jau Rīgas lidostā. Joprojām labi atceros, kā viskija pudeles korķītis nokrakšķēja manās plaukstās lidostas tualetē. Tūlīt es iedzeršu pirmo malku. Vairs nevaru izturēt, apsēstība plosās, patiesībā tā mani pārņēma ilgi pirms tam, kad ierados lidostā. Tagad apzinos, ka doma par iedzeršanu iezagās manā prāta vismaz sešas nedēļas pirms faktiskās dzeršanas. Toreiz, protams, tā nedomāju. Ko es toreiz vispār domāju? Nebiju lietojis alkoholu ilgāko laiku kopš bērnības – vairāk nekā 13 mēnešus. Tagad man bija tam jāpieliek punkts. Nebija izvēles. Vēl pirms dažām stundām ar somu rokā stāvēju virtuvē un skumjām acīm skatījos uz draudzeni, kura mani pavadīja sen pelnītajā atvaļinājumā. Šķiet, viņa jautāja, kāpēc es skumstu. Atbildēju kaut ko par ilgošanos. Tagad šķiet, ka gribēju viņai kaut kādā telepātiskā veidā nodot signālu, lai viņa saprastu, ka mani ir jāattur no šī brauciena. Un tajā pašā laikā zināju, ka nekas mani neatturēs. Dīvainā alkoholisma iezīme – es vienlaikus ļoti gribu un arī ļoti negribu dzert.


Bet šoreiz stāsts nav par to, kā es dzēru, kā atlikušo Spānijas ceļojuma daļu nevarēju salāpīties, kā mani visu laiku kratīja drudzis, kā nokļuvu atpakaļ Rīgā. Par to citreiz. Šoreiz par to, kā es atkal ierados Spānijā – atkal viens, bet šoreiz skaidrā.


Tobrīd skaidrā biju nodzīvojis vairāk nekā trīs ar pusi gadus. Kaut kas bija mainījies manās attiecības ar alkoholu, pašam ar sevi un pasauli. Man bija sponsors, man bija pieredze darbā ar atveseļošanās programmu, man bija telefons, kurā jau iepriekš biju uzmeklējis AA sapulces Valensijā – pilsētā, kurā plānoju pavadīt vairāk nekā nedēļu.


Tā ir viena no brīnišķīgākajām AA sadraudzības sniegtajām dāvanām – iespēja apmeklēt sapulces jebkurā pasaules vietā. Pirms tiku to pieredzējis uz savas ādas, es pat nebiju iedomājies, cik patīkami ir ienākt jaunā sapulcē – viss, kas man vajadzīgs, ir pareiza adrese. Man nevienam nekas nav jāpaskaidro – tiklīdz esmu pa durvīm iekšā, sajūtu kafijas smaržu, kāds mani sveicina, es ieņemu brīvu vietu. Kāds jautā, vai esmu pirmo reizi, bet es atbildu, ka esmu viesis no ārzemēm. Sākas sapulce, norises formāti var atšķirties, taču visus vieno labi pazīstamais mērķis – nest vēsti. Es izbaudu iespēju satikt šos cilvēkus pirmo un, iespējams, pēdējo reizi mūžā, bet mēs visi zinām, kāpēc šeit esam, un par to mēs varam būt pateicīgi.


Pirmajā vakarā Valensijā es iegriežos vietējā angliski runājošo sapulcē. Kādā vecā pilsētas centra baznīcā sanākuši ap desmit cilvēku. Man jautā, vai esmu gatavs pastāstīt par sevi. Turpmākajās divdesmit minūtēs cenšos izklāstīt, kā bija, kas notika un kā ir tagad. Pēc manas runas sapulce tiek atvērta pārējiem. Cilvēki saka paldies un dalās, kādas kuram tobrīd ir problēmas. Kāds cits sazīmē līdzības manā stāstā ar savu pieredzi.


Angļu sapulce notiek pāris reižu nedēļā, tāpēc nākamajā dienā nolemju apmeklēt kādu citu grupu, kas atrodas tuvāk manam īrētajam dzīvoklim. Šī sapulce izrādās pavisam citāda. Lai gan rēķināju savu ierašanos laicīgi, uzmeklējis īsto namu un ienācis pa durvīm, nedaudz samulstu. Šķiet, ka sapulce jau sākusies. Garenas telpas dziļumā pie galda sēž kāda sieviete un runā spāniski. Mana ienākšana nevienu nesamulsina, sieviete turpina runāt, pārējie cilvēki, kas sasēduši gar telpas sienām kā ārsta uzgaidāmajā telpā, tikai noskatās uz mani, taču tas arī viss. Pārvaru pirmo neveiklo momentu un atrodu vietu turpat blakus pārējiem. Ja pie sienas nebūtu AA simbolikas, varētu padomāt, ka esmu iztraucējis mazas partijas priekšvēlēšanu semināru. Kādu brīdi sēžu, vērodams cilvēkus, un sasveicinos ar katru, pamājot ar galvu. Mans blakussēdētājs pieliecas tuvāk un saka kaut ko spāniski. Es angliski čukstu, ka esmu alkoholiķis no ārzemēm. Šāda atbilde viņu pilnīgi apmierina, viņš pasmaida un turpina klausīties emocionālajā sievietes stāstā.


Pēc aptuveni piecpadsmit minūtēm ir pārtraukums. Visi iziet ārā uzsmēķēt. Daži brīnās, kad pasaku, ka esmu atbraucis no tālās zemes Lettonia. Alcohólico? Si, si! Pēc pauzes dodamies atpakaļ telpā; klausītāju rindas palikušas tukšākas. Tagad pie spīkera galda sēžas cita dāma. Lauzītā angļu valodā un ar kāda vīra palīdzību viņa atvainojas, ka man būs jāklausās viņas runa spāniski, jo angliski viņa neprot. Es steidzos visus nomierināt, ka es pavisam neiebilstu. Saku, ka man patīk, jo tā patiešām ir.


Nākamo stundu es pacietīgi sēžu gaišajā telpā un klausos šīs sievietes stāstu. Lai gan gandrīz neko nesaprotu, es klausos ar sirdi. Sapulces formāts (ja tāds vispār bija) atšķīrās no visām citām ārzemju sapulcēm, kurās biju piedalījies. Šī grupa mums pierasto nosacījumu “viens runā, pārējie klausās” ievēroja ļoti burtiski – nekādas literatūras lasīšanas, nekādu laminētu lapiņu, ko laist apkārt, nekādu ievadu. Viens cilvēks runā, pārējie klausās.

Ik pa laikam spīkere mēģina iestarpināt kādu anglisku izteicienu par godu man. “Ai drink. No stop” vai “Mai hazband – hī drinks bēd olso.” Es māju ar galvu. Es visu saprotu.


Paiet stunda un pienāk kārtējais pārtraukums. Alkoholiķi gatavojas vēl vienam maratona raundam, bet man šoreiz pietiks. Es pasaku gracias un uz atvadām uzdāvinu spīkerei Latvijas AA žetonu. “From Lettonia,” es saku. Viņa smaida un kaut ko atbild spāniski. Es dodos vakara pastaigā pa Valensijas vecpilsētu. Man ir laba pašsajūta, mani nekrata drudzis, man nav jāmeklē tuvākais veikals, kur iegādāties skābo, bet lēto vietējā vīna tetrapaku. Vēl vienu dienu esmu pavadījis skaidrā.

A. K.

*Alkoholiķis? Lieliski! (spāņu val.)


55 views0 comments

Recent Posts

See All