top of page

Ar alkoholu nesaistītas problēmas: ko ar tām iesākt?

Jebkurš laiks ir piemērots, lai pārskatītu mūsu attiecības savā starpā un ar apkārtējo pasauli. Viens no AA dibinātājiem Bils V. 1958. gadā raksta par jautājumu – vai AA var palīdzēt citu atkarību, īpaši – narkotiku, upuriem.


Iespējams, nav briesmīgāku ciešanu par atkarību no narkotikām – īpaši tām, ko rada morfijs, heroīns un citas narkotikas. Šādas vielas izkropļo prātu, savukārt briesmīgais abstinences process plosa cietušā ķermeni. Salīdzinot ar narkomānu un viņa bēdām, mēs, alkoholiķi, esam nīkuļi. Barbiturāti, ja to lietošana tiek novesta līdz galējībai, var nodarīt gandrīz tikpat lielu ļaunumu. Ir AA biedri, kuri veiksmīgi atveseļojušies gan no pudeles, gan no adatas. Mūsu vidū ir arī daudz citu, kuri bija – vai joprojām ir – krituši par upuri “ripām” un pat jaunajiem trankvilizatoriem.


Tādējādi narkotiku atkarības problēma dažādās tās izpausmēs ir tuva mums visiem. Tā izraisa mūsos visdziļāko interesi un līdzjūtību. Visā pasaulē mēs redzam tūkstošiem vīriešu un sieviešu, kuri cenšas ar šiem līdzekļiem ārstēt savas problēmas vai izvairīties no tām. Daudzi AA biedri, īpaši tie, kuri ir cietuši no šīm specifiskajām atkarībām, tagad jautā: “Ko varam darīt narkotiku jautājumā – gan mūsu sadraudzībā, gan ārpus tās?”


Tā kā šobrīd jau darbojas vairāki projekti, kas palīdz medikamentu un narkotiku lietotājiem – projekti, kuros tiek izmantoti AA Divpadsmit soļi un kuros aktīvi darbojas AA biedri, – ir radusies virkne jautājumu par to, kā šos centienus, kas jau guvuši ne mazums panākumu, korekti sasaistīt ar AA grupām un AA kopumā.


Konkrētāk runājot, šeit ir saraksts ar jautājumiem: (1) Vai par AA biedru var kļūt cilvēks, kurš nav alkoholiķis, taču ir atkarīgs no medikamentiem vai narkotikām? (2) Vai šādu cilvēku kā apmeklētāju var atvest uz atklātu AA sapulci, lai viņš saņemtu palīdzību un iedvesmu? (3) Vai par AA biedru var kļūt medikamentu vai narkotiku lietotājs, kuram ir arī īsta alkoholisma vēsture? (4) Vai AA biedri, kuri ir cietuši gan no alkoholisma, gan no narkotiku atkarības, var veidot īpašas mērķgrupas, lai palīdzētu citiem AA biedriem, kuriem ir problēmas ar narkotikām? (5) Vai šāda īpaša mērķa grupa var saukt sevi par AA grupu? (6) Vai šādā grupā varētu iesaistīt arī narkomānus–nealkoholiķus? (7) Ja tā, vai šiem medikamentu vai narkotiku lietotājiem nealkoholiķiem vajadzētu iedvest pārliecību, ka viņi ir kļuvuši par AA biedriem? (8) Vai pastāv šķēršļi, lai AA biedri ar dubultu atkarību varētu pievienoties ar AA nesaistītām grupām, piemēram, Anonīmajiem narkomāniem?


Kamēr daži no šiem jautājumiem paši gandrīz sniedz arī atbildes, citi to nedara. Taču, manuprāt, tos visus var viegli un visiem apmierinoši atrisināt, ja ielūkojamies AA tradīcijās, kuras uz tiem attiecas, un atskatāmies mūsu ilggadējā pieredzē ar īpašiem mērķiem izveidotām grupām, kurās aktīvi piedalās AA biedri – gan mūsu sadraudzībā, gan ārpus tās.

Ir dažas lietas, ko AA nevar izdarīt neviena labā, neatkarīgi no mūsu vēlmēm vai simpātijām.

Mūsu sadraudzības galvenais pienākums ir nodrošināt mūsu pašu izdzīvošanu. Tāpēc mums ir jāizvairās no pasākumiem un daudzmērķīgas darbības, kas izkaisītu mūsu uzmanību. AA grupa kā tāda nevar uzņemties visas savu biedru personīgās problēmas, nemaz nerunājot par visas pasaules problēmām.


Skaidrība – brīvība no alkohola, mācot un praktizējot Divpadsmit soļus, ir AA grupas vienīgais mērķis. Grupas ir vairākkārt izmēģinājušas citas aktivitātes un vienmēr ir cietušas neveiksmi. Tāpat mēs esam secinājuši, ka nav veida, kā nealkoholiķus padarīt par AA biedriem. AA sadraudzībai ir jāaprobežojas tikai ar alkoholiķiem, savukārt AA grupām ir jāaprobežojas tikai ar vienu mērķi. Ja neturēsimies pie šiem principiem, mēs gandrīz noteikti sabruksim. Un, ja mēs sabruksim, mēs nevienam nevarēsim palīdzēt.


Ilustrācijai aplūkosim dažus tipiskus gadījumus no pieredzes. Pirms vairākiem gadiem mēs cerējām piešķirt dalību AA mūsu ģimenēm un atsevišķiem draugiem nealkoholiķiem, kuri mums bija ļoti palīdzējuši. Arī viņiem bija savas problēmas, un mēs vēlējāmies, lai viņi būtu mūsu pulkā. Diemžēl atklājām, ka tas nav iespējams. Viņi nevarēja runāt par savu alkoholisma pieredzi. Tāpat, izņemot dažus gadījumus, viņi nevarēja identificēties ar jauniem AA biedriem. Tādējādi viņi nevarēja pastāvīgi nodarboties ar Divpadsmito soli.


Lai cik tuvi šie cilvēki mums būtu, bijām spiesti viņiem atteikt dalību AA. Mēs varējām viņus aicināt tikai uz atklātajām sapulcēm.


Tāpēc es neredzu iespēju, kā padarīt nealkoholiķus par AA biedriem. Pieredze uzstājīgi saka, ka mēs nevaram pieļaut nekādus izņēmumus, lai gan narkomāni un alkoholiķi savā ziņā ir pirmās pakāpes brālēni un māsīcas. Ja mēs neatlaidīgi mēģināsim to panākt, baidos, ka tas radīs sarežģījumus gan pašiem narkotiku lietotājiem, gan AA. Mums ir jāpieņem fakts, ka nevienu nealkoholiķi, lai kāda būtu viņa kaite, nevar pārvērst par AA biedru.


Taču pieņemsim, ka pie mums vēršas narkomāns ar īstu alkoholisma vēsturi. Bija laiks, kad šāds cilvēks tiktu noraidīts. Daudziem agrīnajiem AA biedriem bija gandrīz vai komisks priekšstats, ka viņi ir “tīri” alkoholiķi – tikai dzērāji bez nekādām citām nopietnām problēmām. Kad pie mums pirmo reizi ieradās bijušie ieslodzītie un narkomāni, tas izraisīja svētulīgu sašutumu. “Ko cilvēki padomās?” skandēja “tīrie” alkoholiķi. Par laimi, šis muļķīgais priekšstats jau sen ir pagaisis.


Viens no labākajiem man pazīstamajiem AA biedriem ir vīrs, kurš pirms pievienošanās mums bija septiņus gadus nodzīvojis uz adatas. Bet pirms tam viņš bija drausmīgs alkoholiķis, un viņa vēsture to pierādīja. Tāpēc viņš varēja kvalificēties dalībai AA, ko viņš arī izdarīja. Kopš tā laika viņš ir palīdzējis daudziem AA biedriem un nealkoholiķiem atrisināt viņu problēmas ar medikamentiem un narkotikām. Protams, tā stingri ir viņa paša iniciatīva un nekādā gadījumā nav saistīta ar AA grupu, kurai viņš pieder. Viņš ir AA grupas biedrs tāpēc, ka tik tiešām ir alkoholiķis.


Tiktāl par to, ko AA nevar izdarīt, – ne narkotiku atkarīgajiem, ne kādam citam.


Taču kas ir tas, ko var darīt? Ļoti efektīvas atbildes uz citām problēmām, kas nav saistītas ar atbrīvošanos no alkohola, vienmēr ir bijušas atrodamas īpašās mērķgrupās, no kurām dažas darbojas AA ietvaros, bet dažas – ārpus tās.


Mūsu pirmā mērķgrupa tika izveidota jau 1938. gadā. AA bija nepieciešams pasaules kalpošanas birojs un literatūra. Mēs sastapāmies ar kalpošanas problēmu, ko nevarēja atrisināt neviena AA grupa kā tāda. Tāpēc mēs izveidojām pilnvaroto padomi (Alkoholiķu nodibinājumu), kas rūpējās par šiem jautājumiem. Daži no pilnvarotajiem bija alkoholiķi, bet daži – nealkoholiķi. Protams, tā nebija AA grupa. Tā bija grupa, kas apvienoja AA biedrus un nealkoholiķus, kuri veltīja sevi īpašam uzdevumam.


Vēl viens piemērs: 1940. gadā Ņujorkas AA biedri sajutās vientuļi un apvienojās klubā. Klubā bija tā vadītāji un AA biedri, kas maksāja biedru naudu. Ilgu laiku kluba biedri un vadītāji uzskatīja, ka viņi ir AA grupa. Taču pēc kāda laika atklājās, ka daudziem AA biedriem, kas tur apmeklēja sapulces, klubs kā tāds bija vienaldzīgs. Līdz ar to kluba vadība (sabiedriskiem mērķiem) bija pilnībā jānodala no AA grupas, kas tur ieradās uz sapulcēm. Bija vajadzīgi vairāki gadi, lai pierādītos, ka AA grupu nevar iesaistīt kluba darbībā un panākt, lai tas darbotos. Mūsdienās klubu vadītāji un to biedri tiek uzskatīti par īpašam nolūkam dibinātām grupām, nevis par AA grupām.


Tas pats notika ar detoksikācijas un rehabilitācijas iestādēm, kuras vadīja AA biedri. Mēs neuzskatām šos pasākumus par AA grupām. Tos skaidri nodala kā pasākumus, kurus vada ieinteresēti indivīdi, kas dara ļoti vajadzīgu un bieži vien ļoti vērtīgu darbu.


Pirms vairākiem gadiem daži AA biedri vēlējās iesaistīties alkohola izglītošanas jomā. Es biju viens no viņiem. Mēs apvienojāmies ar dažiem nealkoholiķiem, kuriem bija līdzīgas intereses. Nealkoholiķi vēlējās piesaistīt AA, jo viņiem bija vajadzīga mūsu pieredze, filozofija un vispārīgais redzējums. Viss bija labi, līdz daži no mūsu biedriem publiski atklāja savu piederību šai izglītības grupai. Sabiedrībā uzreiz izveidojās priekšstats, ka šis konkrētais alkohola izglītības zīmols un Anonīmie alkoholiķi ir viens un tas pats. Bija vajadzīgi gadi, lai mainītu šo iespaidu. Taču tagad, kad šī kļūda ir labota, daudzi AA biedri strādā šajā jomā, un mēs priecājamies, ka viņi to dara.


Tādējādi pierādījās, ka mēs kā indivīdi varam nest AA pieredzi un idejas jebkurā ar mums nesaistītā nozarē ar nosacījumu, ka sargājam anonimitāti un atsakāmies izmantot AA vārdu līdzekļu piesaistes vai publicitātes nolūkos.


Esmu pārliecināts, ka šī pagātnes pieredze var kalpot par pamatu, lai atrisinātu šodienas apjukumu narkotiku jautājumā. Pati problēma ir jauna, taču AA pieredze un tradīcijas, kas to var atrisināt, jau ir senas un pārbaudītas. Es domāju, ka to varētu rezumēt šādi:


Mēs nevaram piešķirt dalību AA no narkotikām atkarīgiem nealkoholiķiem. Taču kā jebkurš cits viņi drīkst apmeklēt noteiktas atklātas AA sapulces – protams, ar nosacījumu, ka to vēlas pašas grupas.


AA biedri, kuriem ir šāda vēlēšanās, ir jāmudina apvienoties grupās, lai risinātu ar medikamentiem un narkotikām saistītas problēmas. Taču tām nevajadzētu sevi dēvēt par AA grupām.


Šķiet, nav nekādu šķēršļu AA biedriem, kas to vēlas, apvienoties ar kādu narkomānu grupu, lai kopīgi risinātu savas alkohola un narkotiku problēmas. Taču, bez šaubām, šādai dubulta mērķa grupai nevajadzētu sevi saukt par AA grupu, ne arī izmantot AA vārdu savā nosaukumā. Tāpat nevajadzētu maldināt šādas grupas biedrus narkomānus ar uzskatu, ka šīs saistības rezultātā viņi ir kļuvuši par AA biedriem.


Protams, pastāv daudz labu iemeslu, lai individuāli AA biedri pievienotos ar AA nesaistītām grupām, kas risina narkotiku problēmas, – ar noteikumu, ka tiek ievērotas tradīcijas, kas runā par anonimitāti un nesaistīšanos.


Nobeigumā vēlos teikt, ka visas AA vēstures laikā lielākā daļa mūsu īpašo mērķgrupu ir paveikušas ļoti daudz brīnišķīgu lietu. Ir pamats cerēt, ka tie AA biedri, kuri tagad darbojas drūmajos narkotiku atkarības laukos, gūs tādus pašus panākumus.


Anonīmajos alkoholiķos grupai ir stingri ierobežojumi, bet indivīdam – gandrīz nekādu. Atceroties ievērot anonimitātes un nesaistīšanās tradīcijas, jebkurš indivīds var nest AA vēsti uz visām nemierīgajām vietām šajā nemierīgajā pasaulē.


Bils V.


Copyright © The AA Grapevine, Inc. (February, 1958). Reprinted with permission.

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.


Recent Posts

See All
bottom of page