AA literatūras daudzveidība

Viena AA biedra pieredze.

Manā dzīvē bija periods, kad Lielā grāmata bija vienīgais, ko es lasīju – atkal un atkal. Sākumā biju nedaudz piesardzīgs ar šo grāmatu. Kad pievienojos AA, es biju jauns un pārāk dedzīgi vēlējos būt moderns un foršs. Vienā no stāstiem autors pirmajā rindkopā rakstīja: “Mans tēvs bija dzelzceļnieks un Pilsoņu kara veterāns.” Tas mani apstādināja. Pilsoņu kara veterāns? Kādā vecmodīgā organizācijā es biju iekļuvis? Kopš tā laika dzīvesstāstu sadaļa ir atjaunināta, un es novērtēju AA gatavību pārskatīt savu literatūru – nevis tās vēstījumu –, lai piesaistītu jaunas alkoholiķu paaudzes.

Daudzi sponsori manā pirmajā mājas grupā ieteica jaunatnācējiem lasīt tikai Lielo grāmatu. Viņi nevēlējās, lai jauno biedru prātus piegružotu informācija, kas nav saistīta ar AA. Ikviens, kas mēģinātu mūsu grupā piedāvāt AA neapstiprinātu literatūru, tiktu sarauts gabalos. Mūsu sponsori vienkārši vēlējās, lai koncentrējamies uz risinājumu – AA principu pielietošanu ikdienas dzīvē.

Sponsors man izskaidroja, ka Lielā grāmata ir rīcības plāns. Kad es nonācu pie grāmatas sadaļas, kurā bija aprakstītas kādas darbības, kas nepieciešamas atveseļošanai, es tikos ar savu sponsoru un izdarīju to, kas bija ieteikts: veicu Trešo soli, uzrakstīju personīgo inventarizāciju, apspriedu to ar citu cilvēku, lūdzu, lai mani rakstura trūkumi tiktu noņemti, sastādīju sarakstu ar cilvēkiem, kuriem biju nodarījis pāri, atlīdzināju šiem cilvēkiem, kur iespējams, turpināju veikt personīgo inventarizāciju, lūdzos, meditēju un nesu šo vēsti citiem alkoholiķiem. Es domāju, nav nejaušība, ka Lielās grāmatas sestā nodaļa, kurā aprakstīti septiņi no mūsu Divpadsmit soļiem, ir nosaukta “Darbībā”.

Esmu pateicīgs par lāzeram līdzīgo koncentrēšanos uz atveseļošanos, ko demonstrēja mani pirmie sponsori un pirmās AA grupas, kuru sapulcēs piedalījos. Esmu pateicīgs arī par to, ka viņi lika man lasīt Lielo grāmatu, lai es varētu atveseļoties no alkoholisma un sākt novērtēt visu, ko AA var piedāvāt, ieskaitot pārējo AA literatūru. Savos pirmajos gados AA es lasīju visu veidu AA literatūru: “AA pieaug” – aizraujoša AA vēsture, “Divpadsmit soļi un Divpadsmit tradīcijas”, kas man daudz ko izskaidroja, un visas brošūras, pat tās, kuras “uz mani neattiecās”, piemēram, “AA un Bruņotie spēki” (es nekad neesmu dienējis armijā) un “AA sievietēm” (es esmu vīrietis). Ja tas bija konferences apstiprināts materiāls, es uzskatīju, ka man ir pienākums to izlasīt, lai varētu gūt labumu no citu pieredzes un uzzināt vairāk par šo burvīgo Anonīmo alkoholiķu pasauli, kurā biju ienācis.

Protams, pirmie AA biedri saglabāja skaidrību, nemaz neizmantojot AA literatūru. Tikai tad, kad mūsu sadraudzībai bija jau gandrīz četri gadi, tika izdota grāmata “Anonīmie alkoholiķi”. Līdz tam mūsu biedri iedvesmu un vadību meklēja Bībelē, ikmēneša reliģiskajā izdevumā “Augšistaba” un Oksfordas grupu literatūrā ar krāšņiem nosaukumiem, piemēram, A.J. Rasela “Tikai grēciniekiem” un V. Kitčena “Es biju pagāns”. Citi palīglīdzekļi viņu skaidrībai un garīgajai izaugsmei bija Viljama Džeimsa grāmata “Reliģiskās pieredzes daudzveidība”, Emmeta Foksa grāmata “Kalna sprediķis”, Karla Junga grāmata “Mūsdienu cilvēks meklē dvēseli”, Ričarda Pībodija grāmata “Saprātīga dzērienu lietošana”, Aleksisa Karela grāmata “Nezināmais cilvēks” un Tomasa Kempisa grāmata “Kristus atdarināšana”. Esmu lasījis lielāko daļu no šīm grāmatām un guvis no tām lielu labumu.

Tā kā 1940. gados mūsu biedru skaits pieauga, kļuva skaidrs, ka ir nepieciešamas brošūras, paredzētas konkrētām iedzīvotāju grupām, un tās izstrādāja un izplatīja Galvenais birojs (tagad AA Vispārējās kalpošanas birojs). Viena no pirmajām jaunizveidotās Vispārējās kalpošanas konferences darbībām 1951. gadā bija ierosināt, ka AA literatūrai jābūt konferences apstiprinātai, lai to varētu atšķirt no materiāliem, kas nav saistīti ar AA.

Kopš tā laika lielākā daļa veidu, kā mēs izplatām savu atveseļošanās vēstījumu, ir apstiprināti Vispārējās kalpošanas konferencē. Pārskatot AA World Services, Inc. jaunāko piedāvājumu katalogu, redzams pārsteidzoši plašs grāmatu, brošūru, bukletu un audiovizuālo materiālu klāsts, kurus rūpīgi pārskatīja un apstiprināja konferences dalībnieki un Vispārējā kalpošanas biroja darbinieki. Mani mierina un iedrošina fakts, ka konferences dalībnieki un algotie darbinieki gadu gaitā ir veltījuši tik daudz laika un pūļu, analizējot mūsu literatūru, lai nodrošinātu, ka tā patiesi atspoguļo mūsu vēstījumu.

Taču ne viss, ko sagatavo AA World Services, Inc., ir apstiprināts konferencē, un tam tā arī nevajadzētu būt. Kalpošanas materiālus regulāri pārskata Vispārējās kalpošanas biroja darbinieki un atbilstošās pilnvaroto komitejas un delegāti. Tomēr, lai atvieglotu kopīgās pieredzes atjaunināšanu, kalpošanas materiāli netiek pakļauti ilgstošajam konferences apstiprināšanas procesam. Šādu kalpošanas materiālu piemēri ietver vadlīnijas klubiem, konferencēm un sanāksmēm, centrālajiem vai starpgrupu birojiem, AA sakaru kalpošanai, finanšu jautājumiem, kā arī darba burtnīcas, kas izstrādātas, lai atbalstītu vietējās komitejas darbā ar arhīviem, sadarbību ar profesionāļiem, korekcijas iestādēm, sabiedrības informēšanu un ārstniecības iestādēm.

Bieži AA grupas vai vietējās komitejas izstrādā materiālus izplatīšanai savās kopienās. Dažkārt tie tiek piedāvāti visai sadraudzībai, izmantojot konferences apstiprināšanas procesu. 1954. gadā konference noraidīja grāmatas “Divdesmit četras stundas dienā” publicēšanu. AA vajadzēja vairāk nekā trīsdesmit piecus gadus, lai izstrādātu savu līdzīgu grāmatu – “Ikdienas pārdomas”. Šobrīd grupas mēdz izstrādāt savas brošūras par pāreju uz AA no institūcijām un par darbu ar cilvēkiem, kuriem tiesa ir piespriedusi apmeklēt AA sapulces. Dažas no tām ir iesniegtas konferences komitejām, kas turpina tās rūpīgi izskatīt.

Konferences neapstiprinātas literatūras izvietošana AA sapulcēs kopā ar konferences apstiprinātu literatūru jau sen ir bijusi delikāta tēma. 1975. gadā konference vienojās, ka “iepriekšējās konferences lēmums izvietot konferences neapstiprinātu literatūru atsevišķi no konferences apstiprinātas literatūras tiek apstiprināts”. Tikai divus gadus vēlāk konference paziņoja: “Tika ierosināts, ka AA grupām nevajadzētu pārdot literatūru, ko neizplata Vispārējās kalpošanas birojs un žurnāls “Grapevine”.” 1986. gadā konference paziņoja, ka “apstiprina 1977. gada konferences lēmuma garu attiecībā uz literatūras izvietošanu grupās, un ieteica, ka AA grupām vajadzētu izvietot vai pārdot tikai literatūru, ko izdevis un izplata Vispārējās kalpošanas birojs, AA žurnāls “Grapevine” un citas AA struktūras.” Tas, protams, attiecas arī uz konferences neapstiprinātajiem kalpošanas materiāliem, ko izplata AA World Services, Inc., konferences neapstiprinātajiem žurnāla “Grapevine” materiāliem un lielu skaitu skrejlapu, biļetenu, ziņojumu un citu vietēji sagatavotu materiālu.

Personīgi esmu priecīgs par šo atšķirību, jo es dodu priekšroku tam, lai AA sapulcēs AA un ne-AA literatūra netiktu jauktas kopā. Manuprāt, tas var radīt apjukumu gan jaunatnācējiem, gan vecbiedriem par mūsu galvenās vēsts būtību.

Manuprāt, ir divu veidu AA literatūra. Viens veids, protams, ir konferences apstiprināts un konferences neapstiprināts materiāls, ko izplata Vispārējās kalpošanas birojs, AA žurnāls “Grapevine” un citas AA struktūras. To var saukt par “oficiālo” AA literatūru.

Otrs veids ir visa garīgās literatūras pasaule, kura apvieno un virza arvien jauno AA biedru garīgās ilgas. To var saukt par neoficiālo AA literatūru, mazajiem burtiem rakstītu “aa” literatūru vai “AA ceļabiedru” literatūru. Šīs grāmatas un lasāmviela parasti netiek apspriestas vai piedāvātas AA sapulcēs. Dažas no tām ir mūžīgas garīgās klasikas, citas ir mūsdienu auditorijai pārstrādātas modernas interpretācijas. Privātā atmosfērā, braucot ar automašīnu uz AA sapulci, tās klusi iesaka sponsori pieredzējušiem AA biedriem vai draugi viens otram pēc AA sapulcēm, dzerot kafiju. Tā kā viņi nevar lasīt daudzus vecos Oksfordas grupas materiālus, jo tie vairs netiek izdoti un nav pieejami, jaunāki biedri rezonē ar M. Skota Peka grāmatu “Mazāk iestaigātais ceļš”. Ir simtiem citu piemēru. Kā sadraudzībai mums jābūt atvērtiem visiem garīgajiem meklējumiem. Viens no mani visvairāk iedrošinošiem teikumiem Lielajā grāmatā ir 40. lappusē: “Mums Gara valstība ir liela, plaša, visu aptveroša; tā vienmēr ir atvērta un pieejama tiem, kas centīgi meklē.”

Bet trīsdesmit gadus pēc pievienošanās AA, joprojām ir taisnība, ka vienīgā lasāmviela, ko jaunatnācējs no manis saņems AA sapulcē, ir Lielā grāmata, sapulču saraksts, žurnāls “Grapevine” un kaudze konferences apstiprinātu brošūru!

Pols C. Oušensaidā, Kalifornijā

Copyright © The AA Grapevine, Inc. (October, 2003). Reprinted with permission.

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.