AA Vispārējās kalpošanas biroja vadītāja raksta par izaicinājumiem kalpošanas darbā.
Mani sauc Irēna, un es arī esmu alkoholiķe. Un ne tikai. Ikdienā arī AA Kalpošanas biroja vadītāja. Ar darba līgumu, darba aprakstu un darba algu. Jau tieši trīs gadus.
Kā tas sākās?
Nejauši. Ar Augstākā gribu un labvēlību, atlika vien ieklausīties un ļauties. Es to darīju un tā nu esmu darba attiecībās ar Anonīmajiem alkoholiķiem. Kā jebkuram cilvēkam, aizejot no iepriekšējā darba, arī man bija kaut kādi mērķi, nodomi, ko un kā tālāk darīt, kā pielietot savas prasmes un iegūto izglītību darba tirgū, bet pilnīgi noteikti nenāca prātā saistīties ar AA. Tomēr e-pastā iekrita darba sludinājums, izvirzītās prasības likās pieņemamas, nejauši sastapu AA biedrus, kas pareizajā intonācijā pateica, ka man to vajadzētu darīt, un es izdarīju. Kļuvu par pavēlnieci pieputējušā noliktavas telpā, ko lepni dēvējam par AA biroju, starp AA bukletu un grāmatu kaudzēm.
Sākot darba gaitas AA birojā, visgrūtākais bija nodalīt kalpošanu un darba attiecības. Es pati to labi apzinājos, jo darba apraksts bija pa rokai un pamatpienākumi puslīdz saprotami, bet sadraudzībā, šķiet, katram biedram bija sava izpratne par to, kāpēc mums ir vajadzīgs birojs un ko tas vispār dara. Bija pat izveidojušies kaut kādi mīti, ka biroja darbinieks atsēž savas stundas kā dežurants, izsniedz pa grāmatiņai un viss. Ja viss būtu tik vienkārši, tad tiešām pietiktu ar kādu, kas uzņemas šo darbiņu kā kalpošanu. Bet pašlaik birojs sadraudzībā izveidojies par tādu kā informācijas aprites stūrakmeni, birojs ir koordinators, lai kalpošana nebūtu haotiska deķa raustīšana katram savā virzienā. Vienkāršoti sakot, birojs ir tas posms, kas atvieglo kalpošanu, nodrošina to, lai kaut kādā līmenī tā vispār būtu iespējama.
Birojam ir vairāki darbības pamatvirzieni – informācijas aprite sadraudzībā, AA literatūras uzglabāšana, uzskaite un izplatīšana, kā arī tehnisku jautājumu risināšana, lai sadraudzība varētu juridiski eksistēt (rēķini, e-pasti, telefons, biroja uzturēšana).
Dažkārt esmu aizdomājusies, vai nebūtu vienkāršāk, ja birojā strādātu cilvēks, kas nav mūsējais, kas nav AA biedrs, kas tik personiski neuztvertu daudzus jautājumus, jo iesākumā tiešām bija grūti izskaidrot, ka neesmu glābējzvans un naktīs vai brīvdienās man nevajag zvanīt par jautājumiem, ko var atrisināt darbdienā, ka tāpat kā jebkuram darbiniekam jebkurā uzņēmumā arī man vajag atpūsties no darba. Tāpat grūti izskaidrot, ka es nevaru iesaistīties visās kalpošanas jomās, ka sniedzu tikai atbalstu, kur tas ir nepieciešams.
Nonācu pie secinājuma, ka tomēr ir vieglāk, ja birojā ir mūsējais. Kaut vai tāpēc, ka patīkamāk ir piezvanīt un runāt ar savējo, jo es zinu, kas un kā notiek AA sapulcēs, kādi klupšanas akmeņi ir kalpošanā, ko ieteikt, ko neieteikt, dažkārt pat iedrošināt. Iespējams, arī uzticēšanās ir lielāka. Un tas nav mazsvarīgi.
Un, ja runa ir par personisko ego, tad darbs birojā man noteikti bija gan kā izaicinājums, gan arī pārbaude manas skaidrās dzīves kvalitātei. Ir bijuši krīzes brīži, kad likās: “Nu, kā tad tā – vai tas vispār ir normāli, ka mana dzīve no rīta līdz vakaram ir tikai AA? Vai tādu es gribēju skaidro dzīvi?” Tad es sev saku – stop! Problēma nav tajā, ka mans darbs ir AA, ka atpūšos AA un atveseļojos AA. Problēma ir manī, manā neprasmē sabalansēt lietas, “necepties par to, par ko nav jācepas”, manās emocijās, ar kurām netiku galā “vecajā” dzīvē. Tagad risinājums ir vienkāršs – mūsu programmas instrumentu kastē vienmēr atrodas kas noderīgs, ko pielietot, lai atkal justos labi, lai atkal būtu jauka, atvērta un gatava būt ar jums, ar anonīmajiem alkoholiķiem. Precīzāk – nevis ar jums, bet ar mums.
Pateicībā – Irēna