Aktīvas kalpošanas gars

Es ļoti gribu, lai AA vienmēr būtu tur, kur kāds sauc pēc palīdzības.

Kad uzsāku savu otro skaidrību, izvirzīju sev prasību – apmeklēt mājas grupas sapulces katru svētdienu pateicībā par to, ka esmu skaidrā, iepriecināt ar savu klātbūtni grupas vecbiedrus, laipni sagaidīt jaunatnācējus un dalīties pieredzē, kā man izdodas nodzīvot vienu dienu skaidrā. Izrādījās, tas nemaz nebija grūti! Kad tomēr uznāca slinkuma un sevis žēlošanas epizodes, apzināti neļāvu savai galvai sākt iekšējo pārliecināšanu: “Ārā ir lietus, sniegs (saule, vējš)! Tev nevajag nekur doties! Mājās ir labāk!” Jāpiebilst, ka es dzīvoju 15 kilometrus no pilsētas, kurā notika sapulce, un visu mūžu esmu pārvietojusies ar sabiedrisko transportu, kas ne vienmēr precīzi sakrita ar sapulces norises laiku, tādēļ manai galvai dažreiz varbūt arī bija pamatoti iemesli iekšējam dialogam, taču es to stingri ignorēju. Kalpošanas dēļ ir bijis jābrauc uz Ventspili svētdienā vai Valmieru sestdienā, lai piedalītos reģiona sanāksmē. Pēc šāda ceļojuma Rīga vispār neliekas nekāds tālais galapunkts, bet pat ļoti ērti sasniedzama. Vienkārši neļauju savai galvai runāt – ceļos un daru. Bez analīzes, kam to vajag un kāpēc.

Pēc kāda laika grupa ar savu balsojumu uzticēja man kalpošanu par grupas sekretāri un vispārējās kalpošanas pārstāvi (VKP). Tā mūsu grupā notiek vēl šobrīd, jo cilvēku, kas vēlētos kalpot, nav daudz. Es to uztvēru kā lielu uzticēšanos un, apņēmības pilna, biju gatava kalpot pēc labākās sirdsapziņas, izpratnes un spējām. Domāju, ka toreiz piedzīvoju to, ko varētu saukt arī par “sponsorēšanu kalpošanā” jeb tādu kā pieredzes nodošanu tieši kalpošanas jautājumos. Manī ir liela pateicība visiem klātienes grupas biedriem, ka viņi spēja saglabāt grupu vairāk kā 20 gadu garumā, lai man būtu vieta, kur atvilkties un iegūt skaidrību. Un viņi turpina to darīt. Patiesi, man liekas, ka viņi ir šīs grupas sirds. Vēl lielāka pateicība man ir par to, ka šīs grupas biedri bija saglabājuši aktīvas kalpošanas garu, piedaloties ne tikai citu grupu jubileju pasākumos, bet arī apmeklējot tādus kalpošanas pasākumus kā apvidus starpgrupas (uz to brīdi vienīgā reģiona) sanāksmes, kā arī ikgadējo konferenci. Grupas biedrs, kas kalpoja šajās pozīcijās pirms manis, iesākumā brauca man līdzi uz pasākumiem, pa ceļam stāstīja savu pieredzi, un tas ļāva man justies drošāk un ļāva man apzināties, ko es te daru un kā varu būt noderīga.

Ir lietas, ar kurām saskaroties šeit, sadraudzībā, esmu jutusies dziļi aizkustināta un  pieņēmusi tās savā dzīvē kā dārgas dāvanas. Laikam jau taisnība, ka sievietes mīl ar ausīm – ir tādi vārdi, kurus dzirdu, tie iekrīt manā sirdī un palīdz mainīties. Skaidrības sākumā tā bija mūsu Dvēseles miera lūgsna, kas man ir palīdzējusi un joprojām palīdz pārlaist dzīves tumšākos brīžus. Uzsākot kalpošanu ārpus grupas, pirmo reizi izdzirdēju Vienotības deklarāciju: “Ja kāds sauc pēc palīdzības, es vēlos, lai AA vienmēr tur būtu. Un par to es esmu atbildīgs.” Un mana sirds atsaucās – es ļoti gribu, lai AA vienmēr būtu tur, kur kāds sauc pēc palīdzības. Pateicoties AA, man ir iespēja dzīvot jaunu dzīvi – savādāku, apzinātāku, patiesāku. Es baudu savu vecāku un bērnu mīlestību, esmu sadraudzībā ieguvusi īstus draugus, iemīlējusi sevi un atklājusi dzīves piecdesmit nokrāsas! Es, kura savas alkoholisma karjeras beigās ilgojās nomirt, uzskatīdama sevi un savu dzīvi par bezjēdzīgu, nožēlojamu un nevajadzīgu pat sev!  Pateicībā par šo dzīvi skaidrā, esmu gatava pielikt arī savu mazo pirkstiņu, lai mēs kopīgi spētu aiznest vēsti pēc iespējas vairāk cilvēkiem, kas cieš no alkoholisma un vēl nezina, ka atrisinājums ir. 

Sākoties Covid un klātienes tikšanās ierobežojumiem, kad tikām aicināti ievērot epidemioloģiskos pasākumus, uzsāku online sapulču apmeklēšanu, kas pavēra milzīgu jaunu informatīvo lauku manai izpratnei par AA sadraudzības mērogiem, struktūru, atveseļošanās un kalpošanas iespējām.  Guvu priekšstatu, cik mūsu ir daudz un cik dažādi mēs esam, ļāva nepastarpināti kontaktēties ar tiem sadraudzības biedriem, kas ir bijuši klātesoši tur, kur sākās Latvijas AA. Satiku jaunatnācējus gandrīz katrā sapulcē un pieredzēju, kā viņi turpina nākt uz sapulcēm un priecājos par to, ka viņiem izdodas dzīve skaidrā. Pateicos arī savai online grupai, ka man uzticēja divus gadus pārstāvēt grupu kā VKP. Kā grupas VKP un delegāts no reģiona trīs gadus darbojos konferences kalpošanas grupā. Divus gadus kalpoju Kurzemes – Zemgales reģionā arī kā protokoliste, tad kā reģiona delegāte konferences kalpošanas grupā un viena no delegātiem konferencē. Gadu piedalījos Latgales – Vidzemes reģionā un tiku ievēlēta no reģiona par vienu no delegātiem uz konferenci. Konferencē viens no Kurzemes – Zemgales delegātiem un viens no Latgales – Vidzemes delegātiem mani ieteica par kandidāti Pilnvaroto padomei. Klātesošie konferences dalībnieki un esošie Pilnvaroto padomes locekļi atbalstīja manu kandidatūru ar balsojumu un pašlaik kalpoju Pilnvaroto padomē par sekretāri.

Ja uzliek uz papīra visu manu kalpošanas vēsturi, izskatās samērā gludi! Tā nav gara, bet intensīva. Vai es kaut reizi savā skaidrībā esmu no sirds vēlējusies uzņemties atbildību? Protams, ka nē! Vienmēr nogaidu, domājot, ka izvirzīs kādu gudrāku vai  spējīgāku; atturos pati pieteikties kalpošanai, jo joprojām neuzskatu sevi ne par izcilu personību, ne AA lietpratēju. Bet, ja mani uzrunā, mēģinu nopietni apsvērt: vai es to spēšu. Šis ne vienmēr ir reāli izdarāms, jo dažreiz skaidrojums par to, kas būs jādara konkrētajā kalpošanā, ir samērā mīklains. Tomēr, ja uzņemos kalpošanu, joprojām  daru to pēc labākās sirdsapziņas, šī brīža izpratnes un savām spējām, ar atvērtu prātu, lai neliegtu sev iespēju augt. Es domāju, ka es esmu tur, kur mani ir vedis mans Augstākais Spēks, jo izvairos izvirzīt sev un savai dzīvei kādu konkrētu mērķi. Mans vienīgais mērķis ir nodzīvot šo dienu skaidrā priecīgi, bez saspringuma un nenodarot kādam pāri. Arī sev. Ļaujos dzīves plūdumam un notikumiem, kas notiek ar mani, ar vienu nosacījumu – ja es spēju, izvēlos būt aktīva, iesaistīties, jo tā mana dzīve kļūst interesantāka. Man ir iespēja piedzīvot dzīvi.

Daudzus sadraudzības biedrus uzskatu par saviem sponsoriem kalpošanā un esmu pateicīga par iespēju kalpot kopā un gūt pieredzi. Ir brāļi un māsas, kas mani attiecīgajā brīdī ir iedrošinājuši vai dzēsuši  ugunsgrēku manās smadzenēs, kad vienreiz pāragri izplatīju informāciju “AA Vēstīs” par reģiona izveidi, bet izrādījās, ka tā bija tikai grupu pārstāvju tikšanās, kurā visi kopīgi sprieda – vai būtu lietderīgi apvienoties, lai veidotu reģionu. Kad tika uzdots jautājums – kurš ir izplatījis šādu informāciju, es tiešām no sirds izbijos un domāju, ka šīs manas kļūdas dēļ reģions vairs neturpinās veidoties! Atzinos, ka es kā protokoliste biju pārpratusi situāciju un sniegusi nepatiesas ziņas, atvainojos un biju gatava nākamajās “Vēstīs” ielikt kļūdas labojumu lieliem burtiem melnā rāmītī. Neviens mani neapsmēja un nekritizēja. Man atļāva kļūdīties un atzīt savu kļūdu. Iecietībā un mīlestībā.

Es kalpoju, jo man tas šķiet interesanti un aizraujoši. Es šeit būšu tik ilgi, cik ilgi man būs interesanti, un par to, lai tā būtu, atbildīga esmu es pati. Es iesaistos un daru, ko varu.

Paldies katram no jums par šo pasakaino piedzīvojumu – dzīvi skaidrā!

Ilze S.

Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.