Attiecību veidošana skaidrībā

Ejot soļus, šī alkoholiķe iemācījās citu attieksmi pret sevi. Tas ļoti uzlaboja arī viņas attiecības ar vīru.



Esmu alkoholiķe kopš 16 gadu vecuma, jo uzreiz sāku dzert alkoholiski. Līdz tam biju izveidojusies par īstu līdzatkarīgo. Jo augu ģimenē, kur tēvs dzēra intensīvos plostos, pati biju savai mammai “sāpju bērns”, jo nebiju gaidīta un gribēta. Tāpēc vienmēr jutos vainīga par to, ka esmu apgrūtinājums savai ģimenei, un man vajadzēja izpelnīties labvēlību, lai mani neatstumtu. Kļuvu izdabātāja. Jutos mazvērtīga, bet, kad vajadzēja pildīt ģimenes aizsarga lomu, kļuvu enerģiska un agresīva. Savas jūtas nesapratu, no tām kaunējos. Man bija kauns par savu izskatu, drēbēm, dzerošo tēvu un slikti ģērbto mammu.

Kad sāku dzert, viss mainījās. Kļuvu drosmīga, skaista. Kā pacēlu pirmo glāzīti, vienmēr piedzēros. Pēc tam jutos vainīga, centos izpirkt savu slikto uzvedību ar milzīgu strādāšanu – mājas tīrīšanu, visādu darbu darīšanu, apņemšanos nedzert tik daudz, dzērumā nerunāt un nedarīt muļķības. Kad biju izmācījusies un sāku strādāt, mana pašapziņa mainījās. Man bija amats, nauda, dienesta auto. Ģimene ļoti bieži lūdza manu palīdzību, un es sāku uzvesties aroganti. Sajutos, ka esmu vērtīga, vajadzīga. Tolaik nesapratu, ka vērtīgi bija manis sniegtie pakalpojumi, nevis es kā persona. Tajā laikā jutos kā aktieris, kas aprakstīts grāmatas “Anonīmie alkoholiķi” 5. Nodaļā: “Ja viss noritētu pēc viņa scenārija, ja visi izdarītu tā, kā gribētu viņš, tad šī izrāde būtu lieliska, un katrs, arī viņš pats, būtu apmierināts. (..) Izrāde tomēr neizdodas. Mūsu aktieris sāk domāt, ka dzīve pret viņu ir netaisna. (..) …viņš tomēr ir pārliecināts, ka citi ir daudz vairāk vainīgi. Viņš kļūst dusmīgs, sašutis, žēlo sevi. (..) Mūsu aktieris ir centrēts uz sevi – egocentrisks. (..) Savtīgums – egocentrisms! Mēs uzskatām, ka tur slēpjas visu mūsu nelaimju saknes. (..) ..mūsu nelaimes ir mūsu pašu radītas. Tās sākās mūsos; alkoholiķis ir stūrgalvības plosīšanās (paša gribas trakošanas – aut.) galējs piemērs…” (“Anonīmie alkoholiķi”, 51.–53. lpp.)

Mana pirmā laulība balstījās uz kopīgu iedzeršanu. Ar vīru iepazinos studiju laikā, kopā dzērām un jutāmies saderīgi. Es viņu necienīju, krāpu, ļāvu savai māsai būt svarīgākai par visu. Viņš laulības laikā nodzērās stiprāk, pēc dažiem gadiem viņš man kļuva kā dēls. Viņš veda mājās pudeles brāļus, pats piedzērās un nolūza. Viņa draugi ar lielu prieku mēģināja man piesist kanti. Tas man vairs nepatika, un mūsu laulība izjuka. Pēc tam vairākus gadus dzīvoju viena, daudz dzēru, uzdzīvoju un beigās nodzēros. Sapratu, ka mana dzīve beigusies, bet man vēl nebija 40 gadu. Jutu, ka tuvojos neredzamajai līnijai, pēc kuras atpakaļceļa vairs nav. Pēdējo gadu staigāju kā pa naža asmeni. Tad saņēmos doties uz rehabilitāciju, pēc tās nonācu AA. Kad uzzināju, ka alkoholisms ir slimība, biju gatava darīt VISU, lai saglabātu skaidrību. Mani draugi pazuda kā rudens lapas vējā. Biju palikusi viena ar savu skaidrību.

Bet tad iejaucās Augstākais Spēks jeb Dievs, kā es viņu sapratu. Zināju, ka Viņš vienmēr tika mani sargājis, bet šis notikums bija nepārprotams. Man vienmēr ir gribējies ģimeni, būt precētai sievai, jo apkārtējo cilvēku attieksme atšķiras, vai man ir vīrs vai viņa nav. Agrā skaidrībā aizgāju uz baznīcu un lūdzu Dievu, lai dod man vīru. Lūdzu, lai viņam būtu divas lietas: lai mēs varam parunāt un lai man ar viņu nebūtu kauns iziet cilvēkos. Tad es par to vairs nedomāju, aizmirsu šo gadījumu. Pēc pieciem mēnešiem manā mazpilsētā ieradās AA biedrs no citas valsts, un mēs satikāmies manis uzsāktajā AA sapulcē.

Viņš man pateica daudz svarīgu lietu, kuras AA biedri saka cits citam pirms un pēc sapulcēm. Piemēram: “Tev ir tiesības justies, kā tu jūties”. Jo līdz tam mamma man vēstīja: “Tu nepareizi jūties.” Tāpat viņš man paskaidroja, ka nevajag palīdzēt cilvēkiem, kuri ir pilnīgi spējīgi paši rūpēties par sevi un saviem bērniem. Jo es, mammas skubināta un mudināta, palīdzēju māsai, lai iegūtu atzinību un pieņemšanu. Pirku viņu mīlestību. Starp citu, kad to pārtraucu, mīlestība beidzās, un ģimene vēl līdz šim jūt milzīgu aizvainojumu, ka esmu skaidrā, man vairs nav vainas apziņas un vairs necenšos izpatikt. Pārcēlāmies uz citu pilsētu un sākām savu dzīvi, arī kalpošanu AA.

Manas līdzšinējās attiecības ar tuviniekiem ļoti labi aprakstītas grāmatas “Divpadsmit soļi un divpadsmit tradīcijas” Ceturtajā solī: “…mēs domājām (..), ka skaidrība ir vienīgais, kas mums jāsasniedz. Mēs ticam, ka mūsu agrākais brīnišķīgais raksturs atjaunosies, tiklīdz beigsim dzert.” (“Divpadsmit soļi un divpadsmit tradīcijas”, 46. lpp.) Jo mana iepriekšējā ģimene to nemitīgi apgalvoja. Starp citu, mana mamma, kad stāstīju viņai, ka esmu bijusi programmā, kas ārstē alkoholismu, nodūra galvu un teica, ka es taču neesot bijusi nekāda alkoholiķe. Kauns par dzērāju meitu. Kaut gan pirms tam viņa ļoti dedzīgi apgalvoja, ka tad, kad es būšot nodzērusies un gulēšot grāvī, es vienalga būšot viņas meita. Situācija mainās ik brīdi, kā teica krietnais kareivis Šveiks.

Tagad, kad biju skaidrā, prom no savas vecās disfunkcionālās ģimenes un varēju veidot jaunās attiecības, pēkšņi aptvēru, ka vecie uzvedības un attiecību modeļi nestrādā. “Taču daudzi no mums visvairāk cieta no ačgārnajām attiecībām ar ģimeni, draugiem un sabiedrību. Tieši te visvairāk izpaudās mūsu muļķība un stūrgalvība. Visa sākums ir tas, ka mēs atsakāmies atzīt savu pilnīgo nespēju veidot īsti biedriskas attiecības ar citiem cilvēkiem. Mūsu egomānija rok mūsu ceļā divas pazudinošas lamatu bedres. Mēs vai nu cenšamies valdīt pār citiem cilvēkiem, vai arī esam no viņiem pārāk atkarīgi. (..) Mēs ne reizi neesam mēģinājuši iederēties ģimenē, būt draugs starp draugiem, strādnieks starp strādniekiem, derīgs sabiedrības loceklis. Mēs vienmēr mēģinājām vai nu uzrāpties pašā kaudzes galā, vai paslēpties zem tās. Tāda egoistiska uzvedība izslēdz līdzvērtīgu attiecību veidošanu…” (Turpat, 53.–54. lpp.)

2005. gadā Madlienā, AA vasaras nometnē, Al-Anon māsas vadīja darba grupu par attiecībām. Tā bija mana pirmā pieredze, ka sadraudzībā es neesmu vienīgā, kam šī joma ir sarežģīta. Jo tajā nodarbībā bija tik daudz cilvēku, ka visi nesatilpa telpā. Daudzi bija speciāli braukuši tieši uz šo nodarbību. Bet AA programma nav par attiecību veidošanu, tā ir par garīgo atmodu. Tad es sapratu, ka labas attiecības ir visu izpildīto Divpadsmit soļu vainagojums. To varētu saukt – skaidrības augļi. Mēs nepildām AA programmu, lai iemācītos veidot attiecības. Mūsu mērķis ir garīgā izaugsme, bet spēja veidot labas attiecības no Augstākā Spēka “tiek piemestas”. Savstarpēja cieņa, robežu noteikšana un ievērošana. AA sakāmvārda “dzīvo un ļauj dzīvot” ikdienas pielietošana. Faktiski attiecībām nav gandrīz nekāda sakara ar seksu. Tikai lielā reibumā sekss var būt pieņemams ar personu, kuru es necienu. Bet pavisam citādi un lieliski ir ar personu, kuru es mīlu un cienu.

Mēs ar vīru daudz laika veltījām kalpošanai AA, mums bija kopīgas intereses. Viņš apmaksāja manas studijas, skaidrībā sāku darbu citā profesijā. Tomēr mani rakstura trūkumi nebija pazuduši. Laikā, kad sāku skaidrību, sponsorēšana sievietēm nenotika. Izlīdzējos ar ārzemju AA biedrenēm, kuras šad un tad parādījās mūsu redzeslokā. Lielā grāmata latviešu valodā iznāca 2005. gadā, tad man bija septiņi gadi skaidrā. Sāku ar to strādāt, ar dažām citām māsām cita citu sponsorējām, un tas palīdzēja. Darījām nemākulīgi, tomēr ar domu, ka vienīgā nepareizā lieta, darot soļus ar Lielo grāmatu, ir nedarīt soļus. Man bija iekšējs nemiers, lielākoties žēlums pret sevi. Es biju vēlējusies ģimeni, vīru, labu dzīvi, labu darbu. Kad nu man tas viss bija, vienalga jutos dusmīga, aizvainota, žēloju sevi. Sāku strādāt ar Vienpadsmito soli, veidoju meditācijas grupu, arī nemākulīgi, bet tas nedaudz palīdzēja. Tomēr 13 gadu skaidrībā sapratu, ka man vajadzīga īsta AA sponsore, ar kuru iziet soļus. Tādu atradu, bet citā valstī. Atkal Dievs man palīdzēja tur aizbraukt un dzīvot trīs mēnešus. Atgriezos kā garīgi atmodusies persona. Tur es izjutu AA garu, kurš bija klātesošs katrā sapulcē.

Pēc soļu iziešanas arī manas attiecības ar vīru ļoti uzlabojās. Jo es iemācījos citu attieksmi pret sevi. “Atvieglojuma sajūta, beidzot iepazīstot pašiem sevi, nav aprakstāma.” (Turpat, 50. lpp.) Sapratu, ka drīkstu būt skaudīga, greizsirdīga, dusmīga, just kāri atriebties, just kaunu un bailes. Galvenais ir mana rīcība, kā es tieku galā ar savām greizajām jūtām. Skaidrībā esmu iemācījusies katru slikto sajūtu piefiksēt, izjust un atlaist. Ja man uznāk mežonīgas dusmas uz kādu cilvēku, nogaidu 24 stundas, pirms kaut ko pasāku. Lielākoties tie ir mani greizie instinkti, kuri iebļaujas. Bet ar Divpadsmit soļu programmas lietošanu vairs neesmu viņu varā. Jo dzeršana taču bija tikai sekas nespējai tikt galā ar dzīvi, kāda tā ir. Man ļoti patīk AA teiciens, ka mums jāiemācās pieņemt dzīvi pēc dzīves noteikumiem. Nevis pēc manu fantāziju, vēlmju un iegribu noteikumiem. Un tad es varu baudīt savas skaidrības augļus, izbaudīt dāvināto dzīvi skaidrā. Jo, ja nebūtu beigusi dzert, manis šajā pasaulē vairs nebūtu. Tātad 23 gadi un 9 mēneši man šodien ir uzdāvināti. Bet, kā zināms, dāvinātam zirgam zobos neskatās. Šodien esmu laimīga, priecīga un brīva, jo lietoju pie manām kājām nolikto garīgo līdzekļu komplektu, ar kuru Dievs bagātīgi dalās ar ikvienu no mums.

Zelma, Latvija


Recent Posts

See All