Beidzot es to varu

Kā atlīdzināt cilvēkam, kurš vairs nav mūsu vidū?



Vai nav interesanti, ka Lielajā grāmatā par Devīto soli netiek teikts, ka mēs atvainojāmies, bet gan, ka mēs atlīdzinājām? Kad pirmoreiz uzzināju, ka soļu ietvaros būs nepieciešams kādam atlīdzināt, biju diezgan nobijusies, jo, velns parāvis, nu nav man vēlēšanās iet un tagad atvainoties un izlocīties citu priekšā, paziņot par savu alkoholismu un tā tālāk. Tas viss šķita nepieciešami, bet tajā pašā laikā stindzinoši bailīgi. Bija bailes par to, ko man pateiks, kā atbildēs, ja nu vēl sāk uz mani bļaut?


Manā pašas pieredzē neviens uz mani nebļāva un neviens no maniem atlīdzināšanas objektiem mani nepasūtīja. Visi uzmanīgi klausījās, kamēr es ar trīcošām rokām stāstīju, kāda esmu bijusi kaza un ka es to atzīstu, saprotu viņu jūtas un atvainojos, apsolos tā vairs nedarīt. Kad atzinos savā alkoholismā, domāju – nu tik būs šoks. Bet, izrādās, viss bija galīgi ne tā, kā biju sadomājusies. Visi ar lielu nopūtu teica: “Ai, nu es taču jau zināju, ka tu dzer par daudz…”


Ejot cauri nodarījumu sarakstam, gadījās pāris, kurus nesanāca atlīdzināt, jo nebūtu jauki cilvēkus, kuri izdarījuši visu, lai no manis atkratītos, piespiest mani satikt un iet uz kafiju vai tēju. Šādos gadījumos rakstīju vēstules.


Mana saraksta galā bija kāda man ārkārtīgi mīļa un tuva būtne, kurai nevarēju atlīdzināt. Taču ne tāpēc, ka viņa nevēlētos mani satikt vai runāt ar mani. Es zinu, ka viņa to vēlētos. Bet gan tāpēc, ka viņas jau daudzus gadus vairs nav šajā pasaulē. Proti – vecmāmiņa, kas mani teju vai bija uzaudzinājusi, devusi man visu mīlestību, ko bērniņam vien varētu vajadzēt. Kad biju pusaudžu posma sākumā, viņai pedikīra laikā iegrieza kājā, diabēta dēļ kāja kļuva neglābjami slima, pēc tās amputācijas viņai bija vairāki infarkti, kā rezultātā pēdējos divus dzīves gadus viņa pavadīja uz gultas, lēni mirstot. Man tika uzlikts par pienākumu vecmāmiņu aprūpēt, un es kā pusaudze par to biju bezgala dusmīga. Vairākas reizes pret viņu izturējos ārkārtīgi nejauki, zagu naudu no viņas maka, lai ietu sev pirkt visādus dzērienus (ne alkoholiskus, jo šajā posmā vēl nedzēru, bet alkoholiķes egoistiskā domāšana jau gāja vaļā uz urrā). Kad vecmāmiņa nomira, man acu priekšā bija ainas, kurās metu viņai ar telefonu, vai, kad vecmāmiņa pamodās dienas vidū dezorientēta (visi insulti rezultējās ļoti limitētās domāšanas spējās), bet es negribēju pie viņas iet un uzgriezu mūziku superskaļi, lai tikai nedzirdētu viņas saucienus. Tajā pašā laikā atmiņās nāca arī viss labais, ko vecmāmiņa man devusi, kā mani vienmēr atbalstīja, mīļoja, lutināja…


Nu kā lai šo atlīdzina? Mana sirds bija pilna ar skumjām, ar sērām. Sponsore ieteica uzrakstīt vēstuli, to arī izdarīju. Pēcāk rakstīju vairākas vēstules, noziedoju drēbes, kuras varētu atmaksāt nozagto naudu, braucu pie vecmāmiņas uz kapiem, vedu viņas mīļākās puķes, taču sēras nepārgāja. Ilgi nepārgāja, pat gadiem. Daudzas reizes mocījos ar jautājumiem: “Ko darīt? Kāds ir risinājums? AA taču ir risinājums visam!” Atverot Lielo grāmatu, izlasīju šo tekstu: “Garīgā dzīve nav teorija. Mums tā ir jādzīvo.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 71. lpp.) Bums! Devītais solis neprasa man fiziski atvainoties vecmāmiņai. Tas ir garīgs rituāls, kura laikā es pieņemu un atzīstu VISU, kas nācis ārā Ceturtajā, Piektajā, Sestajā un Septītajā solī. Mani aizvainojumi, mana prāta kropļojumi par realitāti un mani rakstura trūkumi – cik esmu bijusi melīga, nejauka un neiejūtīga, meklējusi labumu sev, noliekot citus zemes līmenī. Akla. Es esmu bijusi akla – AA atbilde bija manā priekšā visu laiku. Un šobrīd es savai mirušajai vecmāmiņai beidzot varu atlīdzināt. Kā? Es cenšos darīt labu – tik labu, cik viņa darīja man. Un, kad es kādam palīdzu, kad es kādam kaut ko dodu no sevis, es to daru viņas vārdā, kā slavas dziesmu tai mīlestībai, ko saņēmu. Iespējams, es nespēšu pilnībā atlīdzināt visu to mīlestību, bet es varu mēģināt un ar AA programmas palīdzību iet progresa, ne pilnības ceļu.

Anonīms


Recent Posts

See All