Šis AA biedrs agrāk domāja, ka viņa vēlēšanās nosaka to, kuram ir jāatlīdzina un kuram nav. Tagad viņš saprot, ka tā nav.
“Sastādījām visu to cilvēku sarakstu, kuriem bijām darījuši pāri, un vēlējamies atlīdzināt viņiem visiem.” (Astotais solis)
Iespējams, grūtāk tapušās AA pārdomas manā mūžā. Līdzīgi kā pats Astotais solis. Cik viegli man bija sastādīt Ceturtā soļa sarakstu ar aizvainojumiem uz cilvēkiem, kuri, iespējams, man bija darījuši pāri, tik grūti bija sastādīt to cilvēku sarakstu, kuriem pāri biju darījis es. Viens no galvenajiem iemesliem, kuru bieži dzirdu sapulcēs arī no citiem alkoholiķiem, – es savā dzerošajā laikā nevienam neko tādu īsti nebiju nodarījis pāri. Nebiju nogalinājis vai piekāvis, nebiju zadzis, nebiju krāpis, dzēru par savu naudu utt. Un tikai salīdzinoši nesen es pa īstam apzinājos un ieraudzīju, kā es tomēr šķērsoju citu dzīves, postīdams tās kā orkāns.
Viena tēma, kurā ilgi neredzēju ne tikai atlīdzināšanas vajadzību, bet pat pamatu tai, ir attiecības. Es vienmēr dzīvoju ar pārliecību, ka “krāpt” ir slikti. Es tiešām ticēju, ka es tāds neesmu. Mans lielākais aizvainojums bija uz draugu, kurš izmantoja manu prombūtni un pārgulēja ar sievieti, kura pat nebija mana draudzene, bet vienkārši man patika. Aizvainojums bija milzīgs. Bet pirms dažiem gadiem, uzrakstot savu attiecību inventarizāciju, es atklāju (un man tiešām jālieto šis vārds, jo tas bija atklājums), ka arī pats esmu rīkojies tieši tāpat. Un ne vienreiz vien. Mans pirmais sekss bija ar meiteni, kuras puisis tajā pašā dzīvoklī piedzēries bija norāvis bezfilmu. Pieminētais puisis bija viens no maniem labākajiem draugiem. Manas dzīves līdz šim divas lielākās attiecības sākās, kad šīs sievietes bija attiecībās ar citiem vīriešiem. Šo sarakstu es varētu vēl papildināt. Un šī nav vienīgā joma, kurā pamazām ir atklājies atlīdzināšanas potenciāls. Būtu tikai vēlēšanās.
Bet ne vienmēr tā ir. Arī šodien ir lietas, kuras man negribas atlīdzināt, jo joprojām ir pietiekami liels egocentrisms, kurš piedāvā visādus ļoti racionālus skaidrojumus un attaisnojumus, lai atliktu vai atceltu atlīdzināšanu. Un te ir divas lietas, ko esmu sācis saprast un pielietot.
Pirmā ir, ka Astotā soļa otrā daļa “un vēlējāmies atlīdzināt viņiem visiem” ir vairāk nevis vēlēšanās fakta konstatācija, bet norāde uz lūgšanu. Agrāk to sapratu tā, ka mana vēlēšanās ir tā, kas man saka, kuram ir jāatlīdzina un kuram nav. Ja vēlēšanās nav, tad Dievs visdrīzāk nedomā, ka man tagad vai vispār kaut kas ir jāatlīdzina. Bet tagad saprotu, ka tā nav. Man ir jāvēlas atlīdzināt un jāatlīdzina pilnīgi visiem. Bet ir normāli, ja man nav šādas velēšanās. Tāpēc šie vārdi ir norāde uz lūgšanu. Tas, starp citu, ir rakstīts arī mūsu grāmatā: “Ja vēl nav gatavības to darīt, mēs lūdzam, kamēr tā nāk.”. (“Anonīmie alkoholiķi”, 65.–66. lpp.)
Otrā lieta vairāk ir saistīta ar rīcību. Atlīdzināšanas praktizēšana (darīšana) vairo arī vēlēšanos atlīdzināt. Tāpēc svarīgi ir tikai iesākt. Sākt ar vismazāko un vienkāršāko gadījumu, nevis baidīties, skatoties uz visu sarakstu, un aiz bailēm neko nedarīt. Noderīgi var būt sagrupēt savu nodarījumu sarakstu pēc vēlēšanās intensitātes. Sagrupēšana var izskatīties, piemēram, sekojoši – esmu gatavs atlīdzināt uzreiz, esmu gatavs atlīdzināt vēlāk, šobrīd nevēlos/nevaru atlīdzināt. Un tad var sākt ar to daļu, kur vēlēšanas resurss ir pieejams uzreiz.
Tuvojoties nobeigumam, vēlos vēl pievērst uzmanību vārdam “viss”, kas šajā solī minēts divas reizes. Mēs sastādām visu pāri darījumu sarakstu un atlīdzinām visiem. Te droši vien vietā ir atcerēties mūsu grāmatā minētās domas, kas balstās atveseļojošos alkoholiķu pieredzē, ka “puspasākumi mums nedeva neko” (“Anonīmie alkoholiķi”, 49. lpp.) un ka “paļāvības pilni mēs lūdzām Viņa aizsardzību un gādību” (turpat). Tātad jānokopj ir viss līdzšinējā un dzerošajā dzīvē sastrādātais. Jo lielāku “visa” daļu es nokopju, jo spēcīgāki un redzamāki manā dzīvē kļūst “Apsolījumi”,[1] kurus dzirdam lasām daudzās AA sapulcēs. Bet ne vienmēr mēs apzināmies vai saprotam, ka tie ir Devītā soļa apsolījumi, kas uzrakstīti tā beigās. Tātad – kad jau ir sācies un norit atlīdzināšanas process.
Pašās beigās vēl gribu padalīties ar vienām pārdomām, kas man radās, lūdzot Dievam dot man varēšanu pabeigt šo rakstu. Proti, aizdomājos, ka mūsu AA dzimšanas diena arī ir cieši saistīta ar atlīdzināšanu un vēlēšanos to darīt. Iespējams, pat ir galvenais iemesls, kāpēc AA dzima tieši šajā datumā. Mēs svinam 1935. gada 10. jūniju kā AA dzimšanas dienu, jo šajā dienā Dr. Bobs izdzēra savu pēdējo alus pudeli un ieguva skaidrību. Tomēr tajā dienā bez alus bija arī vēl citi notikumi. Operācija, kura Dr. Bobam bija jāveic, citādi viņš visdrīzāk zaudētu darbu, un atlīdzināšana: “Beidzot Dr. Bobs pārradās mājās. Pēc operācijas viņš bija pavadījis vairākas stundas, atlīdzinot nodarīto draugiem un paziņām Akronā.” (“Dr. Bobs un krietnie vecbiedri”, 75. lpp.)
Tātad Dr. Bobs savā pirmajā skaidrības dienā, kas noteikti bija fiziski (paģiras) un emocionāli (atbildība pret pacientu un savu nākotni) smaga, tā vietā, lai dotos mājās atgulties, devās atlīdzināt – pirmajā un grūtajā skaidrības dienā devās darīt to, ko nebija darījis divus gadus. (Dr. Bobs piedalījās vietējās Oksfordas grupas darbībā, un viens no tās sešiem garīgajiem principiem bija atlīdzināšana.) Kāpēc? Atbilde visdrīzāk slēpjas motivācijā. Mums, alkoholiķiem, lielākais motivators nereti ir alkohols. Tā arī Dr. Bobam, iespējams, lielākais motivators bija pēdējā norāviena izraisītais izmisumus, kas bija salauzis pēdējos viņa lepnības un baiļu aizsargmūrus, un Dr. Bobs beidzot bija ieguvis īstu velēšanos padoties (savu nodarījumu atzīšana) un līdz ar to ieguvis spēku, lai piedzimtu no jauna. Ko arī novēlu mums visiem – turpināt padoties, lai uzvarētu vēl pamatīgāk.
Anonīmais autors
[1] “Ja mēs būsim centīgi šajā mūsu attīstības fāzē, tad mēs būsim pārsteigti vēl pirms pusceļa. Mēs iepazīsim jaunu brīvību un laimi. Pagātni mēs nenožēlosim, taču to arī neaizmirsīsim. Mēs sapratīsim vārdu “lēnprātība” un iepazīsim mieru. Lai arī cik zemu mēs agrāk būtu krituši, mēs sapratīsim, ka mūsu pieredze var noderēt citiem. Veltīguma un sevis žēlošanas sajūta izzudīs. Mēs zaudēsim interesi par savtīgām lietām un iegūsim interesi par mūsu biedriem. Egoisms izzudīs. Visa mūsu attieksme un skats uz dzīvi izmainīsies. Mūs pametīs bailes no cilvēkiem un materiālās nedrošības. Mēs intuitīvi zināsim, kā rīkoties situācijās, kuras agrāk mūs mulsināja. Mēs pēkšņi aptversim, ka Dievs dara mums to, ko mēs paši nevarējām izdarīt.
Vai šie ir pārspīlēti solījumi? Mēs nedomājam gan. Mūsu vidū tie piepildījās – dažreiz ātrāk, dažreiz lēnāk. Tie vienmēr īstenosies, ja mēs tā labā strādāsim.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 72. lpp.)