Atveseļošanās ceļu viņa uzsāka cietumā – gāja soļus un sponsorēja pati. Tagad viņa vēlas turpināt AA darbu brīvībā.
Mana dzīve līdz ieslodzījumam bija kā kaķēnam, kas izmests upē – straume nes, mētā, kur grib, bet kaķēns nemāk pieķerties, izpeldēt, lai nokļūtu krastā, lai izdzīvotu un mācītos dzīvot. Tā arī peldēju pa straumi – nevis dzīvoju, bet eksistēju. Vienīgais prieks dzīvē bija meitu piedzimšana. Divpadsmit gados tiku seksuāli izmantota, zaudēju valodu, pēc tam mācījos runāt. No pirmā vīrieša, ar kuru labprātīgi biju kopā, paliku gaidībās. Viņš izpildīja savu pienākumu – mēs apprecējāmies, tomēr tas bija pienākums, vairāk nekas. Es nebiju viņam vajadzīga kā sieviete, viņš pastāvīgi staigāja pie citām.
Bērnībā arī tēvs mani pastāvīgi sita, jo biju negribēts bērns, visu darīju nepareizi, biju neglīta. Viss bija ačgārni, pastāvīgi pārmetumi un sitieni. Šo un daudzu citu vīriešu pārestību dēļ kļuvu kompleksaina, pazemota, mūžīgi biju mīlestības, sapratnes, maiguma meklējumos. Otrs vīrs bija alkoholiķis, svarīgs bija tikai alkohols, kopā ar viņu arī sāku lietot alkoholu. Kad iedzeru, viss kļūst vienaldzīgs, noslāpējas iekšējā vientulības sajūta. Tā arī mētājos pa dzīvi ar nepareiziem vīriešiem, nemācēju izvēlēties, atrast īsto cilvēku, kam patiesībā būtu vajadzīga.
Tā kā biju izmesta dzīvē, neko no tās nesaprotot, pastāvīgi meklēju maigumu, bet saņēmu sitienus, sāpes, pārestības. Beigās nenosargāju arī savas meitiņas. Vecāko vīrs aizveda uz ārzemēm, jaunāko uzticēju māsai audzināšanai, kas beidzās traģiski – viņai to atņēma un pēc tam adoptēja uz Itāliju. Dvēseliski paliku atkal viena, un alkohols kļuva par vienīgo draugu, atbalstu. Ak, Dievs, kāds tas bija pašapmāns! No visām pārestībām, sāpēm dzīvē radās naids pret vīriešiem, kas alkohola ietekmē tikai kļuva neregulējams. Pamazām iereibušajās smadzenēs nobrieda pārliecība – es vairs neļaušu sevi sist, bet rezultātā nokļuvu ieslodzījumā. Mana dvēsele, kas ilgojās maiguma, alkohola ietekmē apklusa, un vietu ieņēma zaļais sātans, kas regulēja manu dzīvi.
Lai cik dīvaini būtu, bet cietums bija mans glābiņš. Es strādāju, apmeklēju visas nodarbības, psihologus, apguvu trīs profesijas, un, kas ir pats galvenais, iepazinu Dievu. Kopš manā sirdī ienāca Dievs, dzīve strauji izmainījās – uzlabojās attiecības ar māti, atjaunoju sakarus ar meitām, sāku mīlēt dzīvi, Dievu un citus cilvēkus. Kas ir svarīgi, sāku mācīties mīlēt pati sevi. Iļģuciemā apmeklēju Anonīmo alkoholiķu sapulces, bet tas bija tikai ķeksīša dēļ. Bija grūti pieņemt, ka esmu alkoholiķe. Ar laiku sāku saprast, cik graujoša iedarbība manā dzīvē bija alkoholam. Dzīvojot kristīgi izglītojošā programmā, manās rokās nokļuva AA grāmatiņa, kura vēl stiprāk nostiprināja pārliecību, ka šī ir mana lielākā problēma. Nemācēdama dzīvot, es atradu pašu nepiemērotāko sabiedroto – alkoholu.
Gāja gadi, un nostiprinājās mana personība. Olaines rehabilitācijas centrā bija fantastiski pasniedzēji, psihologi – mūs vienkārši gatavoja dzīvot, dzīvei skaidrā. Tur es apmeklēju AA sapulces, iepazinu cilvēkus, kas ir laimīgi bez alkohola. Viņu pieredze skaidrā, dzīvās, smaidīgās, laimīgās sejas manī nostiprināja pārliecību: manā dzīvē alkohola vairs nebūs. Apmeklēju online sapulces, kur piedalās cilvēki no visas Latvijas. Bet vienam ar šo problēmu netikt galā – nekādā gadījumā! Kad bija iespēja, apmeklēju sapulces AA, iepazinu cilvēkus, zināju, ka vienmēr varu piezvanīt, aprunāties. AA darbībā nekad nav sajūtas, ka esi viens. Manā skatījumā pats galvenais, ka mēs atbalstām cits citu, neļaujam noslīdēt no ceļa.
Ar sponsori izgāju Divpadsmit soļu programmu, kas, patiesību sakot, nemaz nav viegli, ir jāvēlas pašam, ir jāizprot sava problēma, jāatrod tās kodols. Ejot soļus, sapratu, ka Latvijā ir ļoti daudz tādu cilvēku kā es – pazudušu un nelaimīgu, kas neredz dzīves skaistumu skaidrā. Saprotot, ka jāsāk kaut ko darīt, kļuvu sponsore citai ieslodzītajai. Godīgi sakot, nedomāju, ka tas ir tik atbildīgs solis, jo tā vairs nav mana dzīve, manas problēmas. Ir jāsaprot, jāizprot otra cilvēka problēma, jāmāk virzīt cilvēka domas uz atlabšanas pusi, jo nekur neviens cits, izņemot pašu cilvēku, nevar glābt no šīs slimības. Mēs varam tikai atbalstīt, palīdzēt. Ejot soļus ar šo cilvēku, var arī vēl dziļāk izprast sevi, un, redzot viņas atplaukumu, radās gandarījums. Man izdevās!
Tagad ar nepacietību gaidu atbrīvošanos no ieslodzījuma, vēlos organizēt AA sapulces un palīdzēt tādiem pašiem kā es. Brīvībā mani jau gaida cilvēks, lai mēs varētu kopā turpināt AA darbu brīvībā. AA ir kļuvusi par manu ģimeni, kas mani atbalsta, atbalstīs un kurai es gribētu pievienot vairāk cilvēku, kas atbrīvojas no šīs drausmīgās slimības.
Beigās vēl gribu piemetināt, ka esmu laimīgi stājusies laulībā ar cilvēku, kuru pazinu agrāk, bet tāda, kāda biju, es viņu neinteresēju. Tagad esam divi laimīgi cilvēki, brīvi no atkarībām.
Aiga