top of page

Cik neoriģināli!

Par personisko noderību un kopējo labklājību.


Kādu vakaru, ne tik senos laikos, es sēdēju krogā ar labu draugu, mēs dzērām alu, daudz alus, iespējams, bija vēls vakars, bet varbūt jau nāca rīts, kamēr starp mums notika saruna, kurā es izteicu kādu pārliecību. “Zini, Uldi,” es teicu, “manuprāt, es zinu, kādas ir mūsu lielākās bailes. Domāju, ka tev visvairāk bail no kļūdīšanās, bet man – no banalitātes.” “Ko tu ar to domā?”, iespējams, jautāja Uldis. Es paskaidroju: “Mēs abi baidāmies rīkoties. Mēs gribam kaut ko darīt, bet nedarām. Taču mūsu attaisnojumi atšķiras. Tu baidies kļūdīties. Bet es baidos, ka tas, ko darīšu, būs banāls, stulbs vai, pasarg' Dievs, neoriģināls.”


Gāja gadi, manu iedzeršanu nedēļas nogalēs nomainīja nedēļu ilgi plosti, krogus nomainīja istaba mammas dzīvoklī, kurā slēpu alkohola krājumus, lai viņa tos neatņemtu. Dzeršanas sekas kļuva aizvien smagākas, taču es turpināju turēties pie daudziem priekšstatiem par to, kas es esmu un kam man ir jābūt.


Es nonācu AA, par ko, protams, nebiju sajūsmā. Cik banāli! Cik neoriģināli! Tobrīd vēl nezināju, ka sirgstu ar to, ko daži AA biedri dēvē par “nāvējošu unikalitāti”, – ilūziju, ka manas problēmas ir īpašas un tādējādi prasa īpašus risinājumus. Mana pirmā AA sapulce sagādāja vilšanos, jo tajā pulcējās “parasti” alkoholiķi, kamēr es biju tikko absolvējis 28 dienu rehabilitācijas kursu, kurā dzirdēju daudz uzslavu un pozitīvu prognožu par manu turpmāko nedzeršanu. Gluži kā Bilam V. man šķita, ka sevis izpratne kļūs par atslēgu uz laimīgu atturību, tāpēc devos meklēt tādu sapulci, kurā pulcētos interesantāki, izglītotāki, citiem vārdiem, īpašāki cilvēki, pie kādiem sevi toreiz pieskaitīju.


Sāku apmeklēt Rīgas angļu sapulci, cerēdams tur sastapt diplomātus, māksliniekus un citus radošus alkoholiķus. Taču arī šeit ne viss notika manā gaumē. Diemžēl mani vēl mocīja nāvējošās unikalitātes sindroms. Tā simptomus var viegli pazīt jaunpienācēju un dažreiz arī pieredzējušu AA biedru vidū. Tie izpaužas tādos izteicienos kā: “Ar mani tomēr bija nedaudz citādāk”, “Atšķirībā no jums es dzēru vienatnē”, “Šī ir savtīga programma”, “Mana galvenā problēma ir tas, ka esmu pārāk jūtīgs”, “Man vajag iemācīties mīlēt sevi”.


Protams, cilvēks, kas dzīvo ilūzijā, nezina, ka viņš dzīvo ilūzijā. Kāda AA spīkere teica, ka ieejas maksa Anonīmajos alkoholiķos ir gatavība atzīt, ka es kaut ko nezinu. Kamēr turējos pie pārliecības, ka zinu, kā pārtraukt dzeršanu, es dzēru. Kolīdz atzinu, ka nezinu, kā to izdarīt, man parādījās iespēja palikt skaidrā.


Atveseļošanās procesā man nācās saskarties ar patiesību, ka manu problēmu saknes iestiepjas manī pašā. Mēs to saucam par egocentrismu – stāvokli, kurā visu pasauli uzlūkoju caur savu interešu prizmu. Šajā stāvoklī visi mani jautājumi grozās ap to, ko es varu dabūt, kas man par to būs, no kā man uzmanīties, lai saglabātu to, kas man ir.


Katrs Anonīmo alkoholiķu biedrs ir tikai liela veseluma maza daļiņa. AA ir jāturpina pastāvēt, citādi lielākā daļa no mums noteikti ies bojā. Tāpēc mūsu kopējai labklājībai jābūt pirmajā vietā. Katra personiskā labklājība seko uzreiz pēc tam.


Šādi skan Pirmā tradīcija. Tā man māca rūpēties par citu labklājību, lai varētu izdzīvot pats. Sākotnēji šī doma man šķita absurda. Mani nelika mierā jautājums: kā interesēšanās par svešām problēmām var palīdzēt atrisināt manu problēmu? Vai tad tā nav bēgšana no problēmām? Tas skanēja pilnīgi neloģiski.


Izrādījās, ka manam loģiskajam prātam bija jākļūst gluži “neloģiskam”. Izrādījās, ka tieši mani (savtīgie, protams) centieni dzīvot oriģinālu dzīvi padarīja mani gaužām neoriģinālu un traģiski banālu.


Par laimi, visas manas nelaimes sākas manī. Paldies Dievam, manu problēmu sakne ir paša savtīgums. Ja tas tā nebūtu, man nebūtu cerību atveseļoties. Ja manu nelaimju sakne būtu citi cilvēki vai ārēji apstākļi, es būtu nolemts mūžīgām ciešanām, mēģinot mainīt šos cilvēkus un apstākļus.


Šodien man vairs nav jācenšas būt oriģinālam. Man ir tikai jāatdodas Dievam, kā es Viņu saprotu, un jāļauj Viņam demonstrēt caur mani, ko Viņš var paveikt. Šodien es pilnībā piekrītu Lielās grāmatas apgalvojumam, ka “iegūstot patiesu iecietību pret citu cilvēku trūkumiem un cieņu pret viņu viedokļiem un uzskatiem, mēs kļūstam daudz noderīgāki apkārtējiem cilvēkiem.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 17. lpp.)


Jo izrādās, ka tomēr esmu unikāls. Es esmu maza daļiņa no AA. Jā, es neesmu neaizstājams un bez manis AA izdzīvos, taču man ir kaut kas, kā nav kādam citam un ko varu izmantot, lai palīdzētu. Kā jebkuram citam arī man ir talanti un dotības. Bija laiks, kad šķita, ka mani talanti ir bezjēdzīgi. Bet es atklāju, ka varu tos izmantot citu labā. Patiesībā, tas ir mans pienākums!


Mana slimība ir banāla, taču mana atveseļošanās ir unikāla. Mēs katrs ierodamies AA ar neatkārtojamu pieredzi, kas vienlaikus ir tik izplatīta, ka ar to spēj identificēties tūkstošiem citu alkoholiķu. Man šķita, ka man ir jāpierāda citiem sava oriģinalitāte (“Es pieradīšu pasaulei, ka esmu nozīmīgs,” rakstīja Bils), taču neredzēju, ka manī jau sen mīt viss, kas padara mani unikālu.


Visi AA principi paredz pastāvīgu atteikšanos no maniem mazajiem plāniem un nodomiem par labu kaut kam lielākam un svarīgākam, un Pirmā tradīcija nav izņēmums. Manās patiesajās interesēs ir tas, lai AA sadraudzība turpinātu pastāvēt. Lai citi varētu saņemt to, kas tik devīgi nodots man. Tāpēc es mēģinu atteikties no savtīgiem plāniem, turklāt rezultātā saņemu to, ko esmu tik kvēli vēlējies visu mūžu, – risinājumu visām manām problēmām. Ja nebūtu palicis Anonīmajos alkoholiķos, mana pieredze tiktu izšķiesta. Es neesmu atbildīgs par citu cilvēku skaidrību, bet esmu atbildīgs par to, lai mana pieredze kļūtu pieejama citiem cilvēkiem.

Andris K.



Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.


Recent Posts

See All

Comments


Commenting has been turned off.
bottom of page