top of page

Grūtības soļot skaidrā

Soļus iet ir darbs. Ļoti smags darbs ar smagāko iespējamo materiālu – sevi.


Es esmu sliņķis. Ja ir iespējams izvēlēties starp kaut kā nedarīšanu un darīšanu un nav acīmredzamu ieguvumu no darīšanas vai lielu zaudējumu no nedarīšanas, tad es vienmēr izvēlēšos nedarīšanas opciju. Es daru darbu tikai tāpēc, ka tam ir kaut kāda pievienotā vērtība. Profesionālajā dzīvē tā ir nauda (vai atzinība, kas man bieži ir svarīgāka par naudu). Privātajā dzīvē pirms AA galvenā motivācija darīt bija tūlītēja bauda, kas izpaudās kā - “ja izdarīšu to vai šo, tad iegūšu tādu vai šādu atalgojumu”. Ja atalgojumu neredzēju, tad darīt to vai šo es negribēju. Un vismaz toreiz – ja negribēju, tad arī nedarīju.


Pārlasot tikko uzrakstīto rindkopu, aizdomājos, ka tā, iespējams, jūtas visi pasaules cilvēki, un aprakstītais nav kaut kas tikai man raksturīgs. Tomēr ir arī tādi cilvēki – ļoti aktīvi darītāji, pirmrindnieki, teicamnieki, cilvēki ar vairākām augstākajām izglītībām, tie, kas nevar visu nedēļas nogali nogulēt dīvānā, skatoties filmas, un pat brīvdienas velta jaunu iemaņu apgūšanai pieaugušo izglītības kursos. Es viennozīmīgi neesmu viens no viņiem.


Tomēr soļus iet sāku jau pirmajā skaidrības mēnesī. Un soļus iet ir darbs. Ļoti smags darbs. Ļoti smags darbs ar smagāko iespējamo materiālu – sevi. Sarunās ar AA māsām un brāļiem mēdzu teikt, ka soļus esmu izgājis, bet, godīgi paskatoties, jāsecina, ka tā nav gluži patiesība. Es vienkārši esmu pārstājis aktīvi ar tiem strādāt. Četrus gadus pēc aktīva darba ar sponsoru dažus soļus es vienkārši ignorēju vai neesmu pabeidzis iesākto, kaut uzskatu, ka soļošana ir labākā dāvana, ko varu sev sniegt. Esmu sapratis, ka mans lielākais izaicinājums skaidrā ir godīgs un adekvāts darbs ar Divpadsmit soļu programmu, un tieši par to arī ir šis raksts.


Kādam lasītājam, pret kuru dzīve bijusi nežēlīgāka nekā pret mani, iespējams, šāds apgalvojums šķitīs nenopietns. Kā nekā daudziem skaidrībā nācies tikt galā ar objektīvi sarežģītākiem pārbaudījumiem. Pilnībā piekrītu – tā ir privilēģija, ka manā skaidrībā līdz šim nav bijuši patiesi traģiski satricinājumi, tomēr ceru, ka mana pieredze kādam vai kādai liksies vērtīga. Lai gan visvairāk ceru, ka raksts palīdzēs man pašam saprast, kāpēc, neskatoties uz to, ka no sirds ticu soļiem, man ir tik liels izaicinājums tos pabeigt vai ikdienā pielietot dažus no tiem.


Mani novērojumi rāda, ka AA biedrus var iedalīt četrās kategorijās:

  1. vieni, kas uzskata, ka, jo ātrāk sāksi stādāt ar soļiem, jo labāk;

  2. otri, kas pieturas pie uzskata, ka pirmajā gadā (vai pāris pirmajos) jaunatnācēji soļiem vēl nav gatavi;

  3. trešie, kas uzskata, ka nav tāda pareizā brīža un viss ir atkarīgs no situācijas;

  4. kā arī ceturtā grupa, kas uzskata, ka soļi nav vajadzīgi vispār.

Tātad – kurai grupai ir taisnība? Politkorekti būtu atbildēt, ka visiem ir sava daļa taisnības, tomēr patiesā atbilde ir – trešajai grupai ir taisnība! Arī es uzskatu, ka nav tāda pareizā brīža un katrs var būt vai nebūt gatavs savā laikā. Ja būsiet AA pavadījuši ievērojamu laika periodu un vērīgi pievērsuši uzmanību sapulcēs dzirdētajam, būsiet pamanījuši, ka starp ilgdzīvotājiem ir gan tie, kas sāka soļot pirmajos skaidrības mēnešos vai pat nedēļās, gan tie, kuriem pirmie gadi pagāja bez soļiem, un pat tādi, kuri soļot nav sākuši arī pēc 10 gadiem skaidrā. Tomēr jau ar pirmajām skaidrības nedēļām, katru dienu apmeklējot sapulces, es pamanīju, ka cilvēki, kuri mani iedvesmoja visvairāk, bija aktīvi soļu reklamētāji. Tāpēc es, sliņķis būdams, saskatīju lielisku atalgojumu (skaidrības un dvēseles miera izskatā), lai uzsāktu darbu ar Divpadsmit soļiem.


Ar pirmajiem soļiem man nebija nekādu īpašu problēmu, un, lai arī ne līdz galam sapratu to nozīmi, tomēr akli darīju, ko lika sponsors. Pat Trešā soļa lūgšanu toreiz neuztvēru kā īpaši un neko ārkārtēji saviļņojošu arī neizjutu. Es noticēju sponsoram (un līdz šim pie šīs pārliecības pieturos), ka šī ir darbības programma un man nav obligāti viss jāsaprot vai jājūt kāds īpašs saviļņojums, tā vietā vienkārši jādara, un darba augļus es pamanīšu vēlāk. Ar Ceturto soli, kā daudziem no mums, man sākās pirmās aizķeršanās, tomēr arī to pēc aptuveni trīs mēnešu skubināšanas no sponsora es beidzot izrakstīju. Kad bijām tikuši pie Piektā soļa, es pirmo reizi sajutu soļu spēku. Neiedziļinoties visās manas soļošanas detaļās, pāris mēnešos pēc Piektā soļa pabeigšanas acīmredzot biju izgājis arī pārējos, un sponsors man paziņoja, ka aktīvu darbu ar soļiem esam pabeiguši. Apsolīju, ka tuvākajā nākotnē ķeršos klāt Astotā soļa sarakstam un pēc iespējas ātrāk pabeigšu Devīto soli, kā arī aktīvi pildīšu Desmito, Vienpadsmito un Divpadsmito soli, un principā jutos tā, it kā būtu saņēmis augstskolas diplomu. Un ar šādu sajūtu pa lielam dzīvoju pēdējos četrus gadus.


Iespējams, tieši tāpēc, ka manā dzīvē nav notikuši traģiski vai dziļi personīgi satricinājumi, esmu pametis novārtā darbu ar soļiem. Jo īpaši Devīto soli, kurā ir pāris ļoti svarīgu cilvēku un instanču, kam gribu atdarīt vai vismaz atvainoties, bet es to nedaru. Nekādu objektīvu iemeslu tam nav, vienkārši nedaru tāpēc, ka negribu, jo tāpat man dzīvē iet diezgan ok. Un “diezgan ok” ir daudz labāk, nekā bija pirms tam, un varbūt man ar to tagad pietiek? Astotā soļa sarakstā ir divi ieraksti, kurus ļoti gribu nokārtot un noslēgt ar Devīto soli. Bet, ja par to ikdienā nedomāju, tad tas nespiež manu sirdi un tikai tad, kad atceros, man paliek kauns par sevi un savu pasivitāti Devītā soļa kontekstā. Saprotu, ka vienīgais iemesls, kāpēc to nedaru, ir bailes no… es nezinu, no kā. Vieglāk ir pateikt, ka esmu sliņķis un vienkārši negribu darīt, jo tāpat jau man dzīvē iet “diezgan ok”.


Vienpadsmitais solis ir otrs, kuru esmu pārstājis darīt, lai gan ar tā palīdzību esmu ticis pāri daudzām grūtībām. Pirmajā gadā pēc soļu iziešanas es aktīvi piekopu gan meditāciju, gan, jo īpaši, lūgšanu, kas, iespējams, ir mans lielākais Divpadsmit soļu programmas atklājums. Tik bieži bezcerīgās situācijās saņēmu spēku tikai no lūgšanas, ka apsolīju sev atlikušo dzīvi nepazaudēt saikni ar šo praksi. Bet tad dzīvē viss sāka iet “diezgan ok”, pagāja nedēļas, mēnesis, divi, četri… un pēkšņi pamanīju, ka neesmu aktīvi lūdzies jau veselu gadu. Kāpēc? Es nezinu.


Kaut kad sapucē dzirdēju brāli dalāmies, ka viņam ir bail, ja dzīvē viss sakārtosies un viss būs labi, tas viņu pārsteigs nesagatavotu, jo tā ir pilnīgi nezināma teritorija viņa līdzšinējā, haosa piepildītajā, dzīvē. Man ļoti rezonēja viņa teiktais. Nezinu, kā jutīšos, ja viss manā dzīvē pēkšņi būs labi. Varbūt tagad man pietiek ar “diezgan ok” un vairāk man tagad būtu par daudz? Varbūt tāpēc es atstāju astes savā soļu sarakstā kā aku, kurā pasmelties, kad pēkšņi atkal manu dzīvi pārņems haoss? Varbūt. Bet varbūt es tiešām vienkārši esmu slinks!

O. K.


Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.


Recent Posts

See All

Comentarios


Los comentarios se han desactivado.
bottom of page