Kā agnostiķis atrada Dievu.
Kad biju vēl mazs puika, ziņkārības dīdīts, jautāju mātei: “Bet kā tur īsti ir ar to Dievu? Dievs ir īsts vai izdomāts?” Māte, gudra sieviete būdama, atbildēja: “Neviens īsti nezina atbildi uz tavu jautājumu, dēliņ. Izaudz liels un izdomā pats.” Es izaugu liels un izdomāju – Dieva nav. “Dieva nav, jo es to neesmu redzējis,” tā es to sapratu. Lai gan, godīgi sakot, es to arī nebiju meklējis. Toreiz, kad man likās, ka esmu izaudzis liels, man patika jauni vārdi un jēdzieni, tāpēc šķita, ka būt ateistam ļoti piestāv manam dumpinieka garam.
Tad es izaugu vēl nedaudz lielāks, šoreiz man šķita – esmu pa īstam liels, jo sāku mācīties augstskolā. Reliģijas vēsture viennozīmīgi bija mans mīļākais priekšmets, un es iemācījos jaunus vārdus, jēdzienus un domu virzienus. Agnostiķis skanēja vēl labāk (jo izsmalcinātāk) par ateistu, un mans pseidointelektuālisms adoptēja agnostiķa birku attiecībā pret manu nostāju visos Dieva jautājumos. Visvalža Klīves citātam “visas reliģijas ir vienlīdz patiesas” es piekabināju savu papildinājumu – “tikpat lielā mērā, cik aplamas”. Kā pašpasludinātam postpankam, kuram bija ļoti svarīgi, lai sabiedrība domā, ka man ir vienalga, ko par mani domā sabiedrība, man ļoti svarīgi bija arī tas, lai cilvēki zina, ka es neesmu nekāds ateists, bet gan reliģijas vēsturi cienošs agnostiķis. Intelektuālo sarunu laikā es stingri skaidroju atšķirīgās nianses starp ateistiem un agnostiķiem un nievājoši izteicos par pirmajiem. Lai kādus epitetus es sev nepiekarinātu, attiecības ar Dievu man bija tādas, ka manā dzīvē Dieva nebija. Tomēr klusībā tikai es viens pats zināju, ka vairākkārt atsevišķās krīzēs biju mēģinājis lūgt palīdzību: “Dievs, ja tu esi, lūdzu palīdzi man ar šo.” Kad krīze atrisinājās bez tiešas Dieva parādīšanās manu durvju priekšā, es to uztvēru kā Dieva neesamības pierādījumu.
Tā es dzīvoju un cīnījos ar dzīvi, kā mācēju, viens pats un ne Dievam ne līdzcilvēkiem palīdzību sevi glābt nelūdzu. Līdz kādā novembra otrdienas vakarā, pirms vairākiem gadiem, es vairs neizturēju un devos sev nezināmā piedzīvojumā Anonīmo alkoholiķu pasaulē.
Neko par garīgu programmu vai Divpadsmit soļiem, no kuriem pusē ir pieminēts Dievs, es nezināju. Mani mulsināja gan Dieva biežā pieminēšana, gan sektai līdzīgā tradīcija sadoties rokās un skaitīt kopēju lūgsnu. “Vēl tikai pietrūkst jēra upurēšanas tradīcijas,” es domāju. Tomēr dienās, kad gāju uz sapulcēm, es nedzēru. Tāpēc turpināju nākt. “Dieva jautājumu risināšu vēlāk,” sev apsolīju. Sāku iet uz sapulcēm katru dienu, jo tas bija vienīgais, kas mani atturēja no ikvakara pudelēm. Sapulcēs un pēc tām daudz dzirdēju par sponsora nozīmi, tāpēc uzrunāju kādu vīru, kurš šķita stabils un vieds savā runā un manierē. Diemžēl arī viņš jau ar pirmo tikšanās reizi neiztika bez Dieva biežas pieminēšanas. Es izskaidroju savu “es neesmu ateists, esmu agnostiķis, tā ir baigā atšķirība, bet Dievam neticu” pārliecību, uz ko viņš atbildēja: “Tev tikai jāapsola man, ka izdarīsi, ko es tev lūdzu. Tu vari tam neticēt, bet tikai dari bez iebildēm, ko lieku, novēro, kas notiek, un turi atvērtu prātu.” Es apsolīju tā darīt, jo vai tad man bija ko zaudēt? Ja nekas nemainīsies, varēšu paturēt savu agnostiķa birku un vēl iebāzt acīs visiem šiem Augstākā Spēka sludinātājiem: “Re, es visu darīju, bet nekāds Dievs manā dzīvē neatnāca.” Bet, ja tas atnāks, tad… hei, es būšu atradis Dieva pierādījumu. Tāpēc es darīju to, ko man lika sponsors. Neticēju tam, ko daru, bet darīju.
Tagad, pēc vairāk nekā četriem gadiem, manā dzīvē ir ienācis Dievs.
Ceļš no agnostiķa pārliecības līdz Dievam bija… man grūti aprakstīt tieši, kā tas notika, jo pats palaidu garām šo transformācijas mirkli. Ar mani notika pāris gadījumi, uz kuriem tagad izvēlos skatīties kā uz mirkļiem, kad Dievs man pieskārās. “Iespējams, ka vienkārši jūku prātā?” teicu sponsoram, kad stāstīju par vienu (pirmo) no tiem gadījumiem. “Tu pats vari izvēlēties, kā uz to skatīties,” viņš teica, “tu vari sev iestāstīt, ka jūc prātā, vai arī, ka tie ir mirkļi, kad Dievs ar tevi komunicē.” Es izvēlos otro variantu.
Starp citu, agnostiķa birku es nebiju gatavs noņemt vēl kādu laiku arī pēc šiem Dieva mirkļiem. “Es vēl aizvien nezinu, ir Dievs vai Dieva nav,” es mēdzu teikt, “es vienkārši dzīvoju tā, it kā Dievs būtu, un man tas ļoti palīdz.” Kad es lūdzos, tas dod man spēku, kad es padodos, man paliek vieglāk, kad es paļaujos, es iegūstu dvēseles mieru.
Tagad, kad esmu beidzot izaudzis pa īstam liels, esmu izdomājis – Dievs ir īsts. Vismaz manā dzīvē tā ir patiesība.
O. K.