Viņš pārstāja dzert, bet nevarēja saprast, kāpēc joprojām jūtas slikti.
Vai es beidzot saņemšos? Vai izturēšu? Vai šī būs tā īstā reize? Vai AA strādās?
Tādi varētu būt jautājumi, kas mocīja manu prātu, domājot par vārdiem “jauns sākums” attiecībā uz manu dzeršanu vai dzīvi bez alkohola. Tie vienmēr nāca nedalāmā savienojumā ar bailēm, neziņu un smagu, pat nepanesamu atbildības slogu, ko uzliku pats sev pēc kārtējās apņemšanās palikt skaidrā. Solījumu vairs nedzert droši vien esmu devis pārsimt reizes, solījumu vairs NEKAD nedzert – arī noteikti kādas pārdesmit. Es bārstīju tos gan savai ģimenei, draudzenei, priekšniekam, gan arī pats sev. Tieši šī apziņa, ka nevaru beigt melot par savu dzeršanu, bija aizsākums manas dzeršanas beigu sākumam.
Kādā reizē pēc divu nedēļu plosta un sešu dienu atkačkas ceļā uz mājām ar asarām acīs saviem vecākiem solīju jaunu sākumu – vairs nedzeršu un iešu ārstēties, un tajā mirklī par to biju patiešām pārliecināts, jo nevēlējos atgriezties tur, no kurienes tikko biju izlaists. Pagāja nedaudz vairāk kā mēnesis, un es atkal dzēru. Tas man lika aptvert, ka ar mani kaut kas pilnīgi noteikti nav kārtībā, jo nespēju pārtraukt dzeršanu, lai kā apņemtos. Šis mans kārtējais jaunais sākums bija pārtrūcis daudz ātrāk, nekā man to būtu gribējies, un es sāku saprast, ka esmu bezspēcīgs, lai pārtrauktu šo ciklu.
Kad sāku apmeklēt AA sapulces, dzirdēju, ka arī citiem ir bijusi līdzīga pieredze ar solījumiem un to laušanu. Tur sapratu, ka varbūt tomēr man nepiemīt kāda medicīniski neatklāta, unikāla psihiska kaite, kā biju sev apgalvojis līdz tam. Cilvēki šajās sapulcēs dalījās ar stāstiem par to, kur dzeršana bija viņus novedusi, kas ar viņiem notika un kādas ir viņu dzīves nedzerot. Tas bija kaut kas nereāls – satikt kādu, kas saprata manu neprātu, bija to piedzīvojis un – galvenais – atradis risinājumu.
Lai cik skaisti tas viss likās, mana skaidrība nesākās ar manu pirmo sapulci. Kopš manas pirmās sapulces un tagadējās skaidrības sākuma datuma esmu rāvies, dzēris, beidzis dzert, apsolījis vairs nekad nedzert, atkal dzēris, beidzis dzert un tā vēl vairākas reizes. Tomēr pēc ierašanās AA manī kaut kas bija mainījies. Es ticēju, ka kaut kur šajā visā ir jābūt risinājumam, jo sapulcēs pie galdiem sēdēja cilvēki, kas bija dzēruši tāpat kā es, bet tagad bija skaidrā un pat vairākus gadus. Bet visvairāk mani uzrunāja tas, ka, skatoties uz viņiem, nekas neliecināja par to, ka viņi ciestos vai ikdienā dzīvotu ar tieksmē sakostiem zobiem, gaidot kādu brīnumu, kas to beidzot noņems. Bet kas tas bija? Es taču arī gāju uz sapulcēm un noslēgumā ar visiem kopā skaitīju dvēseles miera lūgšanu, bet turpināju rauties.
Lai gan sapulcēs bieži biju saklausījis biedrus runājam par soļu iešanu un programmu, tālāk par to arī netiku. Es nezināju un, iespējams, tobrīd nemaz negribēju zināt, ko tas nozīmē – darīt soļus un strādāt ar sponsoru. Es sevi attaisnoju, ka man tam nebūs laika, tas nav man, es to paspēšu sākt kaut kad nākotnē, ja man paliks ļoti sūdīgi. Pats īsti nemanot, biju sevi pārliecinājis, ka skaidrībai man pietiks ar to, ka apmeklēšu sapulces, paklausīšos citos, varbūt kādreiz saņemšu drosmi un padalīšos pats. Pārējā laikā labāk pelnīšu naudu, jo tad varēšu nopirkt visu, ko gribu, un tādējādi būšu laimīgs un piepildīts. Tomēr šāda skaidrība parasti nebija ilgāka par mēnesi vai diviem – vienmēr pienāca diena, kad vairs nevarēju izturēt un atsāku sev pazīstamo dzeršanas-atkačku-apsolījumu ciklu.
Pēc kāda no maniem plostiem pamodos slimnīcā ar katetru vēnā, kas man bija jau samērā pazīstama aina, viss pārējais arī diezgan zināms – sešas dienas būšu ieslēgts slimnīcā, būs ikrīta ārstu apgaita, daudz gulēšanas, mocīšanās ar pašpārmetumiem un vēlme ātrāk tikt ārā, lai varētu visu salabot, visiem atvainoties, apsolīties un mēģināt no jauna. Šī reize gan bija nedaudz citāda, jo piekritu iestāties turpat blakus esošajā rehabilitācijas programmā un pavadīt tur vismaz mēnesi, lai mani izārstētu no šīs slimības. Tas gan ir cits stāsts. Pēc pusotra mēneša iznākot no tās, jutos varens, spējīgs, pilns entuziasma un enerģijas, bija vasaras sākums, es biju skaidrā, nebiju pazaudējis darbu vai dzīvokli, cilvēki man bija piedevuši, es visu varēju sākt no jauna un šoreiz pa īstam. Mani skaidrības mēneši krājās, es kaifoju no dzīves, dzīvot skaidrā bija tik viegli, man viss izdevās. Likumsakarīgi, ka sapulces sāku apmeklēt retāk un Lielā grāmata jau bija aizceļojusi kaut kur manas atvilktnes pašā dibenā, jo man taču tas viss sanāca ar paša spēkiem.
Šādā pacilātībā nodzīvoju vairāk par gadu, līdz kādā brīdī sāku saprast un piefiksēt, ka arvien biežāk kļūstu dusmīgs, neapmierināts, aizkaitināts un aizvainots, turklāt kā par spīti sāka atgriezties pazīstamās bailes par lietām, cilvēkiem, apstākļiem, pagātni un nākotni, un vispār par dzīvi kopumā. Es biju skaidrā jau vairāk par gadu, bet jutos slikti, brīžiem pat neciešami, un tas mani biedēja. Reizēm jutos tik bezcerīgi, kā biju juties brīžos pirms dzeršanas uzsākšanas. Bet visam taču vajadzēja būt otrādi – jo ilgāk būšu skaidrā, jo vieglāka būs mana dzīve? Tas bija skaidrās dzīves aplauziens, par kuru biju dzirdējis no dažiem AA biedriem, bet no kura cerēju izvairīties.
Pēc kādas retās sapulces, ko apmeklēju, es to visu pastāstīju savam sponsoram, ar kuru divus gadus agrāk biju sācis iet soļus, kurus gan tikpat ātri toreiz biju pametis, un viņš man piedāvāja turpināt soļot. Šķiet, viena no lietām AA sadraudzībā, kas joprojām pārsteidz – kādam ko lūdzot, jautājot, atklājot vai atzīstot, ne reizi neesmu saņēmis atbildi: “Es tak tev teicu, ka tā būs, pats vainīgs!” Un šajā piegājienā pa īstam sajutu, ka Anonīmie alkoholiķi ir daudz kas vairāk nekā tikai sapulces un dvēseles miera lūgsna, kā to biju domājis pirms tam.
Esmu pateicīgs programmai, jo tā ir mainījusi to, kā skatos uz pasauli un apkārtējiem cilvēkiem, tā palīdz labot un pilnveidot manu reakciju uz lietām un apstākļiem, tā man māca būt godīgam, pateicīgam, laipnam, mierīgam vai iesākumā vismaz censties tādam būt. Man vairs nav jācenšas sakārtot lietas, lai tās notiktu pēc mana prāta. Man vairs nav jākontrolē vai jāpieregulē cilvēku uzvedība un attieksme pret mani. Jo tas viss ir tik nogurdinoši un pārāk smagi, lai, to darot, es nesajuktu prātā un nesāktu dzert. Es vairs nejūtos, ka būtu bezizejā, jo vienmēr savam Augstākajam Spēkam varu lūgt, lai tas ļautu man saskatīt pareizo ceļu un pieņemt to, ka nespēju vai vēl neesmu gatavs saskatīt – to lielo dzīves kopbildi, ko redz viņš.
Šī programma ir lauzusi manus aizspriedumus par to, ko nozīmē lūgšanas un paļaušanās. Dzīvojot pēc tajā minētajiem principiem, man vairs nav jābaidās no dzīves. Bet pats galvenais, vismaz kā to redzu es – tā ir vienkārša. Mans alkoholiķa prāts var būt slims un sarežģīts, bet programma patiešām ir vienkārša. Un tas arī ir mans jaunais sākums, par ko esmu vai vismaz cenšos būt pateicīgs katru dienu.
Un visbeidzot, atgriežoties pie jautājumiem, kas mocīja mani, kad domāju par jauniem sākumiem, es beidzot jūtos, ka AA Divpadsmit soļi man ir palīdzējuši atrast atbildes uz katru no tiem un arī visiem kopā:
Vai es beidzot saņemšos? – Nē, jo man vairs nav jāsaņemas, lai dzīvotu skaidrā.
Vai es izturēšu? – Nē, jo dzīvojot saskaņā ar programmu, man vairs nav nekas jāiztur.
Vai šī būs tā īstā reize? – Nezinu, jo varu būt skaidrā tikai šodien un darīt to, ko no manis prasa programma.
Vai AA un programma strādās? – Tā jau strādā, ja es strādāšu tās labā.
Mārtiņš A.