Kā es ārējas trauksmes apstākļos saglabāju iekšēju mieru?

AA biedri dalās savās metodēs miera saglabāšanai vistrauksmainākajos apstākļos.



Ārējo notikumu apstākļos man ne vienmēr ir izdevies saglabāt mieru, jo arī skaidrības laikā kādas ārējās krīzes man sākotnēji ir sagādājušas bailes – vecās drošības sabrūk, neatgriezeniski būs pārmaiņas, no kurām es parasti cenšos izvairīties.

Taču, nākot uz AA, man paveicās, jo es nodibināju attiecības ar Augstāko Spēku, kā es viņu saprotu, un līdz ar to beidzu tēlot Dievu. Šajās dienās parādās arī manas dzīves nevadāmība, varu kādus procesus tikai vērot, bet nevaru ietekmēt. Un tad man aktualizējas mūsu lūgšanas vārdi: “Pieņemt to, ko es nespēju mainīt…”

Un tad es saprotu, ka viss šajā pasaulē notiek ar mana Augstākā Spēka ziņu. Es nesaprotu, kādēļ notiek daudzas lietas, bet man arī nav tas jāsaprot, jo es esmu tikai cilvēks, kurš lūdz viņa palīdzību būt skaidrā. Kā rakstīts Lielajā grāmatā, viņš mans Tēvs, es viņa bērns, viņš ir mans Darba devējs, viņam man nav jāpaskaidro kopējā visas pasaules bilde, ko es tāpat nevaru saprast, jo esmu tikai cilvēks.

Man joprojām nepieciešams atvērts prāts, katru dienu es Trešā soļa ietvaros nododu savu gribu un savu dzīvi Viņa rokās, kā arī Otrā soļa ietvaros lūdzu Augstāko Spēku saglabāt veselo saprātu visās dzīves jomās.

Nebaidos no dažādām tīri cilvēcīgām sajūtām, dažubrīd ļoti pretrunīgām, es esmu tikai cilvēks, taču AA kontekstā es mieru gūstu sapulcēs, un galvenais, lai mana iesaiste AA lietās ļauj man saglabāt skaidrību un nepacelt pirmo glāzīti. Un arī neskatoties uz šīs dienas izaicinājumiem, AA man ir devusi iespēju turpināt skaidrību. Paldies jums par manu skaidrību.

Monvīds D.

Kad parādījās ziņas par notikumiem Ukrainā, man pazuda viss sirdsmiers un radās domas par dzeršanu. Drudžaini lasīju dažādu portālu ziņas, naktīs nespēju gulēt, modos, lai atkal atjauninātu ziņu lapu, izolējos no cilvēkiem, pa dienām biju neizgulējies zombijs, kam nepietika enerģijas darbam vai citiem cilvēkiem. Pārstāju meditēt, jo, tā kā meditācija man saistījās ar saplūšanu ar pasauli, nespēju piespiest sevi saplūst ar to, no kā baidījos. Bija skaidrs – ja neatradīšu tam risinājumu, tad nebūšu noderīga nevienam, un visvairāk baidījos, ka šīs trauksmes rezultātā atgriezīšos pie pudeles, lai nejustu apkārt notiekošo.

Sāku lūgt un izrakstīju savu baiļu inventarizāciju. Pajautāju sev, kā veicinu sevī šo trauksmi un ko ietekmēt ir manos spēkos. Izrādījās, ka ārpus sevis ietekmēt nevaru neko, un trauksmi veicināju iesaistoties forumos un diskusijās, maļot sevī negatīvās emocijas, drudžaini lasot ziņas un galvā veidojot dažādus scenārijus.

Bija jāpieņem lēmums par to, ko mainīt sevī, lai atgūtu mieru. Ierobežoju ziņu lasīšanu līdz divām reizēm dienā. Tas bija pārsteidzoši viegli. Vairāk piedalījos AA sapulcēs un ieplānoju tikšanās un zvanus ar sen neredzētiem draugiem, lai izvilktu sevi no izolācijas. Un turpināju lūgt. Domas par dzeršanu rimās, un sāka atgriezties miers. Arī bailes, ka būšu slikts cilvēks, ja vien nepārtraukti nepārdzīvošu, pārgāja, zinot, ka skaidrā, mierīga un izgulējusies esmu daudz noderīgāka sev un saviem līdzcilvēkiem. Joprojām mani piemeklē domas, skumjas, dusmas un bezspēcības sajūta par notiekošo, taču apziņa, ka skaidrība ir pirmajā vietā un ka līdzās ir AA biedri, kuru klātbūtne ir silta un dziedinoša, palīdz ļaut šīm emocijām plūst, nepārņemot mani savā varā. Esmu pateicīga Dievam, AA programmai un biedriem, ka neesmu viena un arī grūtos apstākļos man ir doti rīki, kā uzturēt skaidrību un saglabāt mieru.


Ieva

Es slikti panesu bailes, skumjas un citas “sliktās” emocijas. Mēģinu tās noliegt ar uzspēlētu optimismu vai sevis šaustīšanu: “Kā tad tu tā, liela meitene jau esi, nav ko baidīties, saņemies, stāvi tam pāri.” Nereti šīs emocijas man transformējas dusmās, kas arī ir “sliktas”, un joprojām sevi rāju, taču tās vismaz ir aktīvas un ātrāk izved mani no emocionālā stāvokļa, kurā negribu atrasties, bet nereti diemžēl ar savām dusmām nodaru pāri tuviniekiem, jo diemžēl joprojām ne vienmēr protu tās izreaģēt veselīgā veidā (īpaši jau paaugstināta stresa apstākļos).

Pirmais, ko daru ceļā uz dvēseles mieru, es atzīstu, ka man ir bail. Jo es nevaru emocijas izvēlēties, nevaru tās apiet, varu tikai pieņemt un iziet cauri. Līdzīgi kā savu dzeršanu, es nevaru tās kontrolēt ar gribasspēka un prāta palīdzību. Es atzīstu bezspēcību savu baiļu un trauksmes priekšā un lūdzu savu Augstāko Spēku mani no tām atbrīvot.

Tad jau es atceros par Dvēseles miera lūgšanu – mēģinu pieņemt to, ko nespēju mainīt, un domāju, ko es tomēr varu darīt.

Man vislielākās bailes ir par to, kas varētu notikt kaut kad nākotnē (pēc stundas, rīt vai nekonkrētās tālēs). Es atceros par to, ka dzīvoju šodien.

Tad, ja viss ir (vai liekas) slikti, man ļoti labi palīdz pateicība – es pārdomāju savu šodienu un pagātni un atrodu visu to, par ko esmu pateicīga Augstākajam Spēkam. Esmu pateicīga, pirmkārt, jau par to, ka neesmu pālī, bet vairāk vai mazāk adekvāta, līdz ar to spējīga izdarīt izvēles.

Caur šiem iekšējās darbības etapiem es atjaunoju saikni ar savu Augstāko Spēku. Es atceros, ka Viņš ir man labvēlīgs. Es atceros smagākās savas dzīves situācijas, kurām izgāju cauri iespējami labākajā veidā. Es pieņemu realitāti – dzīvē ir arī smagi pārbaudījumi, bet es ticu, ka Augstākais Spēks par mani parūpēsies.

Ja man ir bail par maniem tuvākajiem, es atceros, ka viņiem ir viņu Augstākais Spēks. Un tas par viņiem parūpēsies.

Es noteikti dalos par savām sajūtām ar AA biedriem un tuviniekiem, es klausos viņu stāstos un sadzirdu, ka arī viņi jūtas līdzīgi. Es paņemu sev derīgo no viņu pieredzes.

Un vēl es atrodu veidu, kā kādam palīdzēt. Tas, ka man ir ko dot, nomierina.


Anonīma autore

Saglabāt iekšējo mieru trauksmainajos apstākļos man palīdzēja pieņemšana, ka nav kur sprukt – nemiers būs. Sapratu, ka izjust trauksmi, bailes un nemieru nav nekāds mans “unikālais gadījums”, tas pat nav saistīts ar manu alkoholisma slimību. Aprunājos ar draudzenēm un konstatējām, ka visas guļam slikti un visas naktī lasām ziņas… Pat sausa statistika aplicina, ka šobrīd vairāk nekā 70% Latvijas iedzīvotāju guļ sliktāk nekā iepriekš.

Daudz neveselīgāks bija fakts, ka man radās citas spēcīgas emocijas – vainas apziņa un paniska vēlme kaut ko izlemt. Abas šīs sajūtas bija saistītas ar bērniem, šķita – kas gan tā par pasauli, kurā esmu viņus ievedusi, tā pievīlusi savus bērnus. Sapratu, ka savā jocīgā veidā atkal mēģinu būt par pasaules režisoru, šeit palīdzēja dažādas reālas nodarbes – došanās ar meitu uz aizsargtīklu veidošanu vai pretkara mītiņu. Apraudājāmies, apskāvāmies, un visā šajā skumjajā situācijā bija kaut kas cilvēciski skaists. Savukārt haotisku vēlmi izlemt, ka kāds tagad jāsūta kaut kur prom, – to atvairīju ar sapulcēs daudzreiz dzirdēto, ka pārsteidzīga rīcība ir nevajadzīga un pat pielīdzināma sava veida apmātībai.

Man šobrīd nav iekšējās miera sajūtas, bet man joprojām saglabājas sirdsmiers. Tas lielais, dziļais – Augstākā Spēka dotais, par ko esmu bezgala pateicīga!


Anonīms


Jau ar pirmajām Anonīmo alkoholiķu sapulcēm es iemīlēju Dvēseles miera lūgšanas tekstu. Sākumā tikai tekstu, jo visa tā kumbaya[i] padarīšana ar sadošanos rokās mani mulsināja. Pa ausu galam biju jau šo lūgšanu dzirdējis iepriekš, bet nekādu vērību līdz tam tai nepievērsu. Pirmajos skaidrības mēnešos regulāri nonācu situācijās, kad dusmās un aizvainojumā uz pasaules netaisnībām pret mani biju gatavs eksplodēt. Tādos brīžos noderēja zvans sponsoram vai AA brālim, bet ja nevarēju izdarīt to, tad pēc glābiņa tvēros Dvēseles miera lūgšanas tekstā (un jēgā).

Pirmā reize, kad tas nostrādāja, bija uz lielceļa. Kāds “kretīns” veica auto manevru, kuru uztvēru kā personīgu uzbrukumu man (tiešām neatceros, kas tieši tas bija par manevru). Es lamājos mašīnā, un galvā jau perināju teorētiskus scenārijus, ka ja vien es atrastu, kur viņš dzīvo, ar beisbola nūju sadauzītu viņa mašīnu, pārdurtu riepas un, ja viņš būtu vājāks un mazāks par mani, tad vēl arī iedotu pa purnu. Tomēr, pirms vēl biju izfantazējis visu atriebības plānu, kāds spēks man lika ievilkt dziļi elpu un balsī noskaitīt Dvēseles miera lūgšanu. Es noskaitīju šo lūgšanu vairākas reizes, turpinot savu braucienu, un šoreiz kaut kāda iemesla dēļ es pa īstam noticēju vārdiem, kas vēlās pāri manām lūpām. Kaut kas mainījās, un es vairs nebiju dusmīgs. Es biju brīvs, un šķita – esmu atkodis dvēseles miera noslēpumu. Tomēr, kā izrādījās, mans dvēseles miers ilga līdz nākamajai reizei, kad man atkal kāds “nodarīja pāri”, un citas reizes Dvēseles miera lūgšana vairs tik maģiski nenostrādāja. Tomēr toreiz sapratu – ja ļoti pacenšos, es varu kontrolēt savu emocionālo stāvokli.

Pati ideja, ka esmu atbildīgs par to, kā reaģēju uz ārējiem satricinājumiem, mans šķiet loģiska. Tomēr kaut kāda iemesla dēļ teju visu savu apzināto dzīvi es jūtos, ka nespēju kontrolēt savas reakcijas uz dzīves sitieniem. Tomēr tagad apzinos, ka, līdz es pa īstam pieņēmu AA programmas pamatprincipus kā savas dzīves morālo kompasu, es nekad arī nebiju centies kontrolēt savu reakciju. Es ļāvos savām emocijām un bez pretestības peldēju tur, kur tās mani nesa, līdz straume kļuva par strauju, un tad es dzēru, jo, kad es dzēru, tad nejutu. Bailes, kas pārņēmušas rīcības mehānismus, var iznīcināt pat visspēcīgākos no mums.

Šo visu rakstot, sapratu, ka man nav formulas vai padoma, kā es saglabāju iekšēju mieru. Es pat nezinu, vai esmu tik mierīgs, lai tādus padomus dotu. Tomēr kaut kādu iemeslu dēļ šo 3+ gadu laikā, kopš dzīvoju pēc AA principiem, es neizjūtu tādas panikas vai trauksmes kā agrāk. Pa lielam es esmu mierīgs un ar dzīvi apmierināts cilvēks. Vienīgais, ko es daru citādāk nekā agrāk – es nedzeru un esmu tuvu AA sadraudzībai. Tāpēc mans padoms ir – nedzeriet un esiet tuvu AA sadraudzībai.

O. K.

Līdz atnākšanai uz AA manas vērtības un, kā man likās, arī galvenais dzīves mērķis bija noķert eiforiju, labsajūtu un nākamo laimi, kas vienmēr šķita esam tepat aiz stūra. Teicu sev, ka dzīvojam tikai vienreiz, dzīve ir jābauda. Es domāju, ka būšu laimīgs tikai tad, ja pelnīšu īsto summu, ja atradīšu īsto meiteni, ja nākamajā nedēļas nogalē beidzot apmeklēšu īsto ballīti, kurā beidzot jutīšos dzīvs un piepildīts. Dzīvot iesprostotam šādā ciklā patiesībā nozīmēja dzīvot nepārtrauktās bailēs, lai arī cik labi vai slikti viss bija. Kļūstot apmātam ar savām vēlmēm, plāniem un lietu menedžēšanu, vienmēr sāku just trauksmi, neskatoties uz to, kur atrodos un kā man iet – es varu būt atvaļinājumā, gulšņāt pie jūras, kad viss ir it kā perfekti, bet galvā man trakos vētra, jo būšu ļāvies sava slimā ego neceļiem.

Esot AA un strādājot ar Divpadsmit soļu programmu, esmu apzinājies un patiešām ticu, ka iekšējais miers ir pats augstākais līmenis, ko varu sasniegt, un ka tas ir vienīgais, ko patiesi vēlos. Taču lai to iegūtu, man ir jādzīvo saskaņā ar Augstākā Spēka gribu, lai arī cik ļoti tā dažreiz nesaskan ar manējo.

Jau kādu laiku katru rītu iesāku ar Trešā soļa lūgšanu, lai sev atgādinātu, ka neesmu visa noteicējs un man vairs nav sevi fiziski, psihiski un arī garīgi jāizsmeļ, cenšoties iegrozīt dzīvi un notikumus sev vēlamā gultnē. Esmu pārliecinājies, ka pats varu nezināt, kas man patiesībā ir vajadzīgs un kas man sniegs kāroto mieru.

Arī reizēs, kad par spīti lūgšanām jūtos nemierīgs, uzvilkts, vientuļš vai nolemts, cenšos rīkoties pēc vēl kāda grāmatā atrodama padoma – būt noderīgam citiem. Tāpat kā ar AA sapulcēm (pēc tām vienmēr jūtos labāk) arī tas man palīdz tikpat efektīvi – cenšoties palīdzēt citiem, kaut vai telefonsarunā uzklausot kāda paziņas vai tuvinieka sāpi, es aizmirsīšu par sevi, iespējams, būšu palīdzējis šim cilvēkam un – kā tas līdz šim ir pierādījies praksē – būšu ieguvis iekšēju mieru pats.

Kā teikts Lielajā grāmatā: “Kamēr mēs rīkojamies, kā, mūsuprāt, Viņš mums vēlējis un pazemīgi paļaujamies uz Viņu, Viņš dāvā mums spējas visas nelaimes uzņemt ar lēnprātību.”

Šīs rindas man atgādina, ka nevaru izmainīt ārējos apstākļus, bet varu mainīt tikai savu attieksmi pret notiekošo, un to paveikt man palīdzēs Divpadsmit soļu programmas principi un Augstākais Spēks.

Dzīvojot saskaņā ar tiem, es gūstu mieru un pārliecību, ka Augstākā Spēka dāvātais dvēseles miers man būs pieejams jebkurā situācijā, ja vien to vēlēšos un pielikšu tam nepieciešamās pūles.

Mārtiņš A.



[i] Jēdziens kumbaya sakņojas afroamerikāņu garīgajās tautasdziesmās un tiek (nereti ar ironiju) attiecināts uz centieniem panākt harmoniju un vienotību – red.


Recent Posts

See All