Kā kalpošana AA palīdz manām attiecībām un seksuālajai dzīvei

Updated: Nov 24, 2021

Šī alkoholiķe kļuva atkarīga no romantiskām attiecībām, bet kalpošana AA sadraudzībā viņai māca, ka mīlēt varētu arī citādāk.



Biju vairāk nekā septiņus gadus skaidrā, kad iemīlējos. Neglābjami un līdz galam. Tas sākās kā Lielās grāmatas apsolījumos. Dievs darīja man to, ko es pati sev nevarēju izdarīt. Egoisms izzuda, mana attieksme un skats uz dzīvi izmainījās, es zaudēju interesi par savtīgām lietām un ieguvu interesi par savu biedru (gan tikai vienu, turklāt tas nebija AA biedrs). Mani pameta bailes no cilvēkiem un materiālās nedrošības (kurš gan tādā brīdī nolaistos līdz tik prozaiskām lietām!). Es intuitīvi zināju, kā rīkoties situācijās, kas mani agrāk mulsināja. Es iepazinu jaunu brīvību un laimi. Es domāju – neko man nevajag, neko es nelūdzu, tikai kādu retu tikšanās reizi, tikai zināt, ka viņš ir šajā pasaulē. Un varbūt varu kā palīdzēt, kad viņam ir skumji. Satvert roku, skatīties tumšajās acīs. Varbūt varu arī viņam, gan ne no alkoholisma, bet citām dzīves nelaimēm cietušam, ar savu pieredzi iedot kādu cerību. Šķita, ka Augstākais Spēks manam dzīvesstāstam piešķir atkal jaunu jēgu un nozīmi.

Pēc dažām nedēļām, kādā svētdienas novakarē, nikni enerģiskā gaitā drasēju pa Pārdaugavas ieliņām un telefonā draudzenei, arī AA biedrei, purpināju (bet, ticamāk, paceltā balsī deklarēju), ka neesmu radusi pie šādas attieksmes. Ko gan atļaujas cilvēks, kurš nav atbildējis uz MANU ziņu, ka visu dienu esmu aizņemta, bet vakarā varētu veltīt viņam mirkli laika?! Teicu, ka draugi pret mani tā neizturas. Ka esmu pieradusi pie lielākas cieņas. “Nu, izskatās, ka tavā galvā viņš nav tikai draugs,” draudzene rezumēja…

Egoisms bija atgriezies. Līdz pat šodienai diemžēl uz palikšanu. Turklāt dažādās savās izpausmēs mans egoisms ir tik liels un nepievilcīgs, kādu to neatceros ne no aktīvā alkoholisma laika, ne skaidrības sākuma gadiem. Mierinu sevi ar domu, ka tagad vienkārši saredzu labāk. Lasu pašpalīdzības grāmatas, kurās teikts, ka lielas jūtas (tās šķietami laimīgās un skaistās) iekustina senus ievainojumus. Pielietoju AA Divpadsmit soļus un, būšu godīga, tikpat bieži arī izvairos no soļu darīšanas. Bet ir viena iespēja, ko AA man piedāvā, ko esmu darījusi visa šī nu jau vairāk nekā gada garumā un kas man tiešām ir palīdzējusi saglabāt kaut kādu emocionālo balansu un arī sociāli pieņemamu uzvedību. Es kalpoju.

Tajā svētdienā, kad nesagaidīju cerēto ziņu no drauga, ar kuru mums līdz attiecību definēšanai vēl bija kāds ceļš ejams, es visu dienu kopā ar AA biedriem piedalījos kādā darba grupā. Un, lai arī manas domas nemitīgi klejoja, dusmas un aizvainojums auga, es biju drošā vidē, starp savējiem, un veicu darbu, kas, cerams, kādam noderēs.

Kopš atnācu uz AA, ar kalpošanu man bijušas pastāvīgas, mierīgas un harmoniskas, kaut ne ļoti intensīvas attiecības (ak, ja es to pašu varētu teikt par romantisko sfēru!). Sāku kalpot aptuveni pusotra mēneša skaidrībā un ar pavisam nelielām pauzēm, tā teikt, veselības vai ģimenes apstākļu dēļ, esmu to darījusi visu nu jau vairāk nekā astoņu gadu garumā. Jau pašā sākumā pamanīju, ka kalpošanu varu izmantot kā poligonu, kurā trenēties sakarīgāk uzvesties profesionālajā dzīvē un vispārējās attiecībās ar līdzcilvēkiem. Kalpojot galvenais ir pēc savām spējām labi izdarīt pienākumu, kuru esmu uzņēmusies. Man nav jābūt labākajai, man nav jābūt perfektai. Es kaut ko daru tāpēc, ka tas nepieciešams kopējai grupas vai AA labklājībai, un es pati esmu šī kopuma daļa. Es nesagaidu īpašu pateicību. Gandarījums ir no paša došanas akta – ja kaut ko dodu, tas nozīmē, ka man kaut kas ir. Tas nav nekas izcils, tas nav nekas milzīgs, bet es vairs neesmu tā sev tik pazīstamā mūžam deficītā dzīvojošā būtne, kam dzīve un cilvēki vienmēr dod par maz.

Mani vadīja drīzāk intuitīva rīcība, ne apzināts lēmums, kad, pamanījusi, ka iemīlos, kalpošanai pievērsos intensīvāk. Pirms tam kādu gadu biju tā dēvētā sapulču staigule – gāju uz vienu, otru, trešo, bet nevienu īsti par mājas grupu nesaucu un neuzskatīju. Reizēm kalpoju, vadot sapulci, zināmu ieguldījumu AA sniedzu, piedaloties iepriekš minētajā darba grupā. Bija arī citi apstākļi, bet romantiskā trauksme noteikti spēlēja svarīgu lomu, lai attiecībā uz sapulcēm tomēr izvēlētos ciešāku piesaisti – vienā no grupām sāku kalpot par sekretāri, pēcāk par kasieri. Tas iedeva stabilitātes sajūtu un kaut jel kādu veselīgu atsvaru. Protams, arī ikdienas dzīvē bija darba pienākumi, bērns, draugi – taču to visu veikli mācēju pakārtot jaunajai romantiskās mīlētājas lomai (jo, kā zināms no izrādēm un filmām, romantiskās mīlētājas ir galvenās, kamēr tās pārējās – otrā plāna lomas).

Kalpošana neprasīja daudz laika, bet tā bija kā tāda mierīga caurviju straume brīžiem emocionālo vētru plosītajos manas dzīves ūdeņos. Godīgi sakot, no dalības darba grupā gan atteicos – jo brīvdienu grafiks bija rūpīgi jāpārbīda, pakārtojot jaunajai dzīves prioritātei. Taču pēc aptuveni pusgada man radās cita iespēja kalpot AA plašākā, ne mājas grupas līmenī. Tā mani joprojām aizrauj, iedvesmo, ļauj veselīgi sadarboties ar citiem cilvēkiem, man liekas, ka es daru labu, mūsu kopīgajam darbam ir nozīme, bet mans ego šajā sfērā ir mierīgs.

Tikmēr partnerattiecībās saskaros ar visu to problemātiku, ko rakstā “Mīlestība. Nākamā robeža: jūtu skaidrība” apraksta viens no AA dibinātājiem Bils. Būdams jau vairāk nekā 20 gadu skaidrā no alkohola, viņš raksta par jūtu skaidrības trūkumu: “Ļoti daudziem no mums piemīt pusaudzīgas tieksmes pēc augstas atzinības, pilnīgas drošības un ideālas mīlas – tieksmes, kas visnotaļ piedien septiņpadsmit gadu veciem, – tieksmes, kura izrādās neīstenojams dzīvesveids, kad esam četrdesmit septiņus vai piecdesmit septiņus gadus veci.” (Bils V. “Rakstu izlase”, 25. lpp.) No savas pieredzes varu vien piemetināt, ka tikpat neīstenojamas šīs tieksmes ir arī trīsdesmit septiņu gadu vecumā.

“Mana galvenā vaina vienmēr ir bijusi atkarība no cilvēkiem un apstākļiem…,” turpina Bils (turpat, 26. lpp.), un es piekrītoši māju ar galvu. Kopš nelietoju alkoholu, esmu saskārusies ar visdažādākajām atkarības transformācijām. Un nu ir pienācis brīdis, kad tā visspēcīgākajā un nepatīkamākajā veidā izpaužas caur attiecībām, kuras es pēc dziļas iekšējās sajūtas un dažādiem sabiedrībā pieņemtiem kritērijiem gribētu definēt kā mīlestību.

Izrādās, ka manas iekšējās aktrises jeb egocentriķes ampluā ir tieši romantiskā mīlētāja. Šī ir tā loma, kurā es īpaši centīgi gribu vadīt izrādi, rūpējos par apgaismojumu, deju skatiem, dekorācijām un to, lai citi aktieri (štrunts par visiem citiem, galvenais jau – tas viens) rīkotos pēc mana prāta. Ja vien viss noritētu pēc mana scenārija, ja visi darītu tā, kā gribu es, tad šī izrāde tiešām būtu lieliska… Tik lielisku izrādi jūs neviens vēl neesat redzējuši! Un trakākais, ka ar visām AA iegūtajām zināšanām es tomēr maldīgi ticu, ka ar šo atkarību ir citādāk. “(..) alkoholiķis ir stūrgalvīgas plosīšanās galējs piemērs, kaut gan viņš pats, protams, tā nedomā.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 53. lpp.)

Šobrīd, rakstiski daloties pieredzē, ceru, ka jau esmu sasniegusi dibenu, lai atzītu savu bezspēcību un dzīves nevadāmību attiecībā uz romantisko sfēru, beigtu kārpīties, atdotu to savam Augstākajam Spēkam un darītu visu, ko nu Divpadsmit soļi paredz: “Mēs (..) nevarējām mazināt mūsu egocentrismu, lai cik ļoti to gribējām un mēģinājām, paļaujoties tikai uz saviem spēkiem. Mums bija nepieciešama Dieva palīdzība.” (Turpat, 53. lpp.)

Šobrīd cenšos noteikt savas koordinātas attiecībā pret jauno bedres dibenu, lai varētu atsperties Divpadsmit soļu ceļam laukā no tās. Bet tikmēr atzīmēšu dažas no kalpošanas pieredzes pārņemtas atziņas, kuras man ne bieži, bet tomēr ar it labiem panākumiem aizvadītā gada laikā izdevies pielietot romantiskajās attiecībās un seksā. Tie ir bijuši labi un mierīgi brīži.

  • Man nav jābūt perfektai, esmu laba, kāda esmu, un šodien varu darīt tik daudz, cik spēju.

  • Ir ļoti patīkami vienkārši dot un nerēķināt, ko saņemšu pretī.

  • Ja es daru kaut ko labu otram, tad ar to es daru labu arī sev (pēc analoģijas ar AA grupu skatos uz sevi un draugu kā kopumu, nevis konkurentiem vai pretiniekiem).

  • Man nav jāplāno, kādas pozīcijas ieņemšu pēc gada vai pieciem.

“Manu stabilitāti radīja vēlēšanās dot, nevis prasība kaut ko saņemt,” rakstā “Mīlestība” norāda Bils. (27. lpp.) Vai man izdosies tam patiesi noticēt?

Anonīma autore


79 views0 comments