top of page

Kādu dienu es attapos cietumā uz 11 gadiem

Stāsts par alkoholiķi, kurš cietumā atrada ceļu uz atveseļošanos.



Esmu dzimis un uzaudzis laukos. Tur dzīvoju līdz 17 gadu vecumam. Mana māte bija alkoholiķe, bet tēvs nē. Pirmo reizi iedzēru 12 gadu vecumā vecākās māsas sabiedrībā. Viņi atpūtās pie dabas, un es biju kopā ar viņiem. Iedzēru pāris glāzītes krutkas. Pēc tam es vēmu tālāk, nekā varēju saskatīt. Nesapratu, kā viņi varēja to dzert un nevemt, – man tā bija mistika.


Kad paaugos – aptuveni 14 gadu vecumā – mums jau bija sava kompānija. Es bieži vēmu no alkohola, taču turpināju dzert. Galu galā visi dzer, es neesmu sliktāks par viņiem. Tad viss ritēja kā parasti – diskotēkas, tusiņi, alkohola jūra. Turpat laukos satiku savu nākamo sievu. Viņa bija no Rīgas, bet viņas radinieki dzīvoja manā ciematā, un tā mēs iepazināmies.

Kad man bija 17 gadi, nācās doties uz Rīgu. Vecāki bija miruši, bet man bija vecāka māsa un vecāks brālis. Divus gadus pēc aizbraukšanas uz pilsētu sāku dzīvot kopā ar sievu, ar kuru iepazinos ciematā. Tā mēs dzīvojām, tusējām, dzērām. Pēc trim gadiem mums piedzima meita. Tolaik es jau biju atkarīgs no alkohola, varēju uz pāris nedēļām aiziet no mājām plostā. Bet sieva zināja, ka kāpšu nost pie brāļa, tāpēc viņa vienmēr varēja mani atrast.


Meita auga, ģimene brauca brīvdienās uz laukiem, un es visu vasaru dzīvoju viens pilsētā. Un sāku ļoti daudz dzert. Man šķita, ka visi mani ir pametuši, ka es nevienam neesmu vajadzīgs. Es tik ļoti piedzēros, ka izkāpu pa piektā stāva logu, bet izdzīvoju. Sievasmāte un sieva lūdza, lai nokodējos. (Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, varu pateikt, ka es kodējos divreiz.) Un tā es tiku nokodēts, visi laimīgi, viss ir labi. Bet pēc trīsarpus mēnešiem es piedzēros. Sākās riktīgi smagi plosti. Visi bija šokā, bet man bija vienalga. Es dzēru, kā dzēru, pat mana mazā meita mani neapturēja.


Pagāja pusgads, un es atstāju sievu un meitu. Aizgāju pats, neviens mani neizdzina, lai gan vajadzēja. Un tad es izgāju no sliedēm. Aizgāju garā plostā, kas ilga piecus ar pusi gadus. Es dzēru katru dienu. Šajā periodā es biju skaidrā, kopā ņemot, kādu pusgadu. Biju morāli tik ļoti salauzts, ka, tiklīdz pāris nedēļas biju skaidrā, man uznāca šausmas par to, ko biju nodarījis savai ģimenei. Un es atkal piedzēros, lai to neatcerētos un nepārdzīvotu no jauna. Pārstāju kontaktēties ar visiem saviem tuviniekiem, izņemot brāli, kurš pāris reizes mēģināja man ieskaidrot, lai pārstāju dzert. Bet viss gāja man garām: kā dzēru, tā dzēru. Es gribēju nodzerties līdz nāvei, bet nesanāca.


Kādu dienu es nonācu cietumā. Mani iesēdināja uz 11 gadiem. Kad sēdēju uz cietuma gultas, es sev teicu: “Vot, tagad tu gan esi aizdzēries – laipni lūgts cietumā.” Pavadījis cietumā jau gadu, es atkal iedzēru. Bet tad vienkārši sāku atteikties. Taču es neapzinājos, ka esmu alkoholiķis: lai gan nonācu cietumā alkohola dēļ, es sevi par alkoholiķi neuzskatīju.

Pēc piecu gadu sēdēšanas, nu jau citā cietumā, es sāku apmeklēt psihologu. Viņa man uzdeva jautājumu, vai es domāju, ka esmu alkoholiķis. Protams, teicu, ka neesmu. Teicu, ka esmu stipro dzērienu cienītājs. Viņa atbildēja: “Labi, ja cienītājs, tad cienītājs.” Bet, kad viņa man jautāja, vai es nedomāju, ka visās manās problēmās ir vainojams alkohols, es par to aizdomājos. Un uz nākamo tikšanos jau atnācu ar apziņu, ka esmu alkoholiķis. Mēs parunājāmies, un es teicu, ka esmu sapratis, ka nevaru dzert un ka man jādzīvo atturīgu dzīvi. Psiholoģe pajautāja, vai es ar to varu tikt galā. Atbildēju, ka simtprocentīgi tikšu galā. Es vairs negribēju dzert. Uz to viņa man teica, ka šeit, cietumā, lielākā daļa cilvēku ir tādi kā es un ka lielākā daļa šeit atgriežas, jo atkal sāk dzert. Teicu, ka es neesmu tāds, ka man viss būs citādi. Tad viņa man uzdeva jautājumu – ko es darītu, ja rastos stresa situācija, ko es darītu, lai mazinātu stresu. Biju apmulsis un nezināju, ko atbildēt. Tāpēc neatbildēju neko. Psiholoģe teica, ka ir ļoti grūti tikt ar to galā vienam pašam. Viņa ieteica man satikties ar kādu cilvēku no Anonīmo alkoholiķu sadraudzības un piebilda, ka, ja man tas nepatiks, man vairs nebūs ar viņu jāsatiekas. 


Es satikos ar šo cilvēku. Mēs sākām runāties. Un es sapratu, ka viņš saprot mani un es viņu. No viņa uzzināju, ka alkoholisms ir neārstējama slimība, ka alkoholiķim pietiek ar vienu glāzīti, lai sāktos tieksme. Uzreiz atcerējos sevi, kad dzēru, ka tieši tā tas notika. Es sapratu, ka viņš bija tāds pats kā es.


Galu galā šis cilvēks kļuva par manu sponsoru, manu mentoru Divpadsmit soļu AA programmā. Es noticēju Spēkam, kas ir lielāks par mani. Programma man palīdz uz visu paskatīties no citas perspektīvas un mainīties. Vispirms mainīt savu attieksmi pret citiem cilvēkiem, neizlikties par visvarenu. Esot sadraudzībā, es sapratu, ka esmu atradis savu vietu, lai gan man vēl ir ko soļot un soļot.


Es pateicos Dievam par to, ka Viņš ved mani pa pareizo ceļu. 


Vitālijs


Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.


Recent Posts

See All

Kommentare


Die Kommentarfunktion wurde abgeschaltet.
bottom of page