Domājot par savu pilnīgo morālo bankrotu, viņa jautā – kā gan es nezināju, ka esmu alkoholiķe?
Kad es pirmo reizi pagaršoju alkoholu? Atmiņas par to ir ļoti izplūdušas. Šķiet, ka agrā padsmitnieces vecumā man ļāva pagaršot vienu mutīti šampanieša. Atceros, daļa manis nodomāja – būs jānotēlo, ka negaršoja. Bet, kad sajutu rūgto garšu, sapratu, ka negaršo arī. Un tiešām nekad tā arī negāju pie mammas prasīt vēl, bet man patika tas, kā alkohols lika man justies, – ne fizioloģiskā ziņā, bet uzreiz tieši emocionāli es jutos labāk. Jutos lielāka, vairāk pieaugusi, tāda, kurā ieklausīties. Dažreiz es domāju – vai šīs ir patiesas atmiņas? Mana alkoholisma lielākā problēma vienmēr ir bijusi tā, ka alkohols palīdzēja manai galvai. Mani miljons dēmoni, mana pilnīgā nespēja nodibināt realitātē balstītu un jēgpilnu sadarbību ar pasauli bija mana galvenā problēma. Un tāda tā ir pat šodien. Jo, lai gan AA programma man ir devusi izeju, es nevaru atdusēties uz lauriem. Man IR jāturpina būt godīgai pret sevi un jāturpina izaugsme.
Es uzaugu ģimenē, kurā visa bija ļoti daudz, – daudz mīlestības pret mani, jo biju mazā, mīļā meitiņa, luteklīte. Vienīgais bērns. Bija arī daudz vientulības, jo mani mīlēja tad, kad pieaugušajiem bija brīvs laiks, bet tad, kad viņi mēģināja tikt galā ar savām attiecībām, es paliku viena. Bija līdzatkarība, alkoholisms… Gan bagātība, gan nabadzība. Daudz pretrunu. Iespējams, tas kalpoja par pamatu manam visa mūža pavadonim – apmulsumam un vēlmei būt redzamai. Ļoti lūdzu lasītāju man piedot, ja nonāku pretrunās, jo mans dzīvesstāsts nemitīgi maina savu formu. Ar vecākiem kopā nodzīvoju pirmos astoņus dzīves gadus. Tad mamma ar tēti beidzot izšķīrās. Saku “beidzot”, jo redzēju, kā viņi viens otram dara pāri un nemīl viens otru. Es jau bērnībā nevēlējos eksistēt, atceros, kā lūdzu, lai Dieviņš mani paņem pie sevis, kamēr tētis dzērumā žņaudza mammu un es centos izlikties, ka guļu un neko neredzu, un nedzirdu.
Kad vecāki izšķīrās, dzīvoju pie vecmāmiņas, kas bija mans pats mīļākais cilvēks. Atskatoties redzu – tas bija tāpēc, ka viņa bija stabila un nemainīga. Šo sajūtu arī vēlāk ļoti gribēju. Tādu beznosacījuma mīlestību un pieņemšanu.
Visus savus pieaugšanas līkločus nespēju aprakstīt, bet caur lielo apmulsumu attīstījās ideja, ka man no citiem jādabū mīlestība un pieņemšana. Lai vai ko tas prasītu. Manipulēt iemācījos jau diezgan agri. Sapratu, ka man ir Dieva dota sajūta par cilvēkiem – par to, ko viņiem vajag, un ko viņi varētu gribēt saņemt. Iemācījos melot, un, kaut gan mani vairākas reizes pieķēra melos, es no tā tikai mācījos melot labāk. Rezultātā bieži arī nespēju atšķirt patiesību no meliem, jo, melojot pietiekami daudz un bieži, sāku dzīvot alternatīvā realitātē. Vēl arī zagu naudu no vecmāmiņas, kas manos pusaudžu gados bija uz nāves gultas manā (knapa pusaudža) aprūpē un beigās arī nomira. Es viņai daudz darīju pāri, iespējams, tāpēc ka jutos tik vientuļa un nezināju, kā vispār tikt galā ar pasauli. Šajā laika posma arī attīstījās “es neesmu gana laba” sajūta.
Ap 16 gadu vecumu pirmo reizi piedzēros, un, godīgi sakot, apjoms, no kā piedzēros, bija gaužām mazs. Man nepatika tā sajūta, man nepatika paģiras. Kāpēc pēc tam dzēru vēl, nudien nezinu, bet zinu, ka tā patiesi alkoholu lietot sāku pēc 18 gadu vecuma.
Ap šo laiku mana spēja manipulēt un dzīšanās pēc pieņemšanas bija tā progresējusi, ka to mazināt varēja tikai alkohols. Alkohols mani atbrīvoja no sāpju važām. Bieži saka, ka padošanās ir īstā brīvība, manā gadījumā īstā brīvība bija iedzert. Šajā laikā bieži arī izrubījos un alkohola reibumā sarunāju lietas, kuras ļoti nožēloju. Bet man nevienā mirklī nelikās, ka mana problēma ir dzeršana, drīzāk tas, ka es dzērumā nespēju uzvesties tā, kā vēlos. Tas, ka visa sakne ir alkohols, man nesaslēdzās kopā. Pie sevis domāju: “Viss, no šodienas sākšu uzvesties labi, tā kā vecāmamma gribētu.”
Šajā vecumā pirmo reizi uzsāku arī attiecības ar vīriešiem. Es vienmēr biju ļoti apmulsusi par to, kā veidot attiecības, un nekad īsti nesapratu, vai es vispār tās vēlos. Savā ziņā vīrieši mani mulsināja, un man bija ļoti bail viņiem pateikt “nē”, jo es nevēlējos, lai mani pamet. Iespējams, man bija daddy issues (angļu val. problēmas ar tēvu – red.), taču piedzīvoju to, ka gados vecāki vīrieši lieliski izmantoja manu stāvokli. Saskāros ar manipulācijām, kuras nebiju gana gudra pamanīt. Dzērumā piedzīvoju arī seksuālu vardarbību. No šīs pieredzes iemācījos, ka vīrieši un attiecību veidošana kopumā ir spēle un ka man ir jāspēj spēlēt PRET vīriešiem.
Sākās daudz intensīvākas attiecības ar alkoholu. Pirmās romantiskās attiecības un arī no tām izrietošās šķiršanās, kurās vienmēr nedaudz palīdzēja mans alkoholisms. Un, ja tā nebija dzeršana tiešā veidā, tad tā bija dzīšanās pēc visām baudām. Man patika manipulēt ar vīriešiem, man patika izlikties par to meiteni, ko viņi vēlas, un tad viņus pamest. Ar vienu puisi mums bija noruna – kurš pirmais iemīlēsies, zaudēs. Es nezaudēju. Biju diezgan pārliecināta, ka nemaz neprotu mīlēt. Man bija pilnīgi vienalga, galvenais, ka pie sāniem kāds, kas man dod uzmanību, ko vēlos.
Papildus degradācijai personīgajā dzīvē – zaudētiem draugiem –, es šur tur savā dzeršanā saņēmu arī tādu kā sparu. Domāju, ja viss būtu bijis tikai šausmīgi, uz AA būtu atnākusi nedaudz agrāk. Taču man bija iespēja braukt Eiropas projektos un ar alkohola palīdzību iepazīties ar kaudzi jaunu “draugu”. Un tā pat bija labāk, jo šajās attiecībās nebija jāieguldās – viņi bija mani vīkendu čomi. Kad projekts beidzās, tad visi mīļi šķīrāmies un pālī vēl nebijām paguvuši sadarīt muļķības. Un tad uz nākamo projektu un nākamajiem vīkendu draugiem. Te arī radās ilūzijas, ka alkohols jau nemaz nav tik slikts.
Dažbrīd mana lietošana bija arī skarba, un es ieslīku hiperkompensācijā – dzēru un uzvedos drausmīgi, tad skaidrā prātā biju gatava atdot no sevis visu, kas manī ir. Šķiet, ja garāmgājējs būtu prasījis, lai iedodu kreklu, kas man mugurā, to būtu arī izdarījusi. Domājot par šo pilnīgo morālo bankrotu, sev jautāju – kā gan es nezināju, ka esmu alkoholiķe? Es to nenojautu arī, kad nespēju izkāpt no takša, ko ar pēdējiem saprāta spēkiem biju izsaukusi. Taksists man teica: “Taču dodies iekšā mājās!” Un es knapi no sevis izdabūju: “Es palikšu tepat uz ielas.” Neviens sevi mīlošs un saprātīgs cilvēks šādi nedzer.
Tad nu laikam jāpastāsta, kas notika. Viss kļuva sliktāk, un dzeršana attīstījās – skaidrā būt bija mokoši, bet dzerot vienmēr savārīju sūdus. Vienā no reizēm, kad alkohola dēļ neierados darbā un mamma mani bakstīja ar pārmetumiem, nolēmu, ka man ir jāparāda pasaulei, ka es neesmu alkoholiķe. Plāns bija gatavs – došos uz AA, un tur noteikti būs pilns ar veciem vīriešiem, kuri sen nav bijuši dušā un, visticamāk, arī dzīvo uz ielas. Un man, divdesmit piecgadīgai, smukai, blondai meičai, nebūs ar viņiem nekā kopīga. Tad varēšu mammai pateikt, ka AA nav man.
Bet, kad ierados, redzēju, ka viņi visi ir normāli, bija pat sievietes, bija pat jauni cilvēki. Mani tas diezgan ļoti nošokēja, sāku lēnām just, ka laikam tik slikti tie alkoholiķi nav. Sāku domāt, vai tiešām pati varētu būt viena no viņiem? Trešā tradīcija saka, ka vienīgais noteikums, lai es būtu AA biedrs, ir vēlēšanās atmest dzeršanu. Man nebija šādas vēlēšanās. Man gribējās dzert bez sekām. Bet nu es te biju nonākusi, neviens man neprasīja neko par to, kāpēc es te esmu, bet gan uzņēma ar siltumu, uztaisot man kafijas tasi un piedāvājot saldumus. Pirmajā sapulcē ieguvu savu 24 stundu medaļu, kaut biju skaidrā stundas 12. Meloju, jo man gribējās justies pieņemtai. Un novērtētai. Un galvenais darīt to, ko grupa grib, lai daru. Un tāda laikam bija mana vienīgā sākuma motivācija – es nedrīkstu pievilt grupu.
Skaidrā nevarēju palikt vēl nākamo pusgadu. Šajā laika posmā es biju psihiatriskajā slimnīcā pēc pašas vēlēšanās, jo mana mentālā veselība bija pilnīgi sašķobījusies un AA es saņēmu lielisku padomu – parunā ar savu ārstu, bet nemelo viņam.
Kā?? Man PATEIKT, ka esmu ALKOHOLIĶE??? Pilnīgs kosmoss.
Bet es pateicu un, pateicoties tam, saņēmu atbalstu. Jā, bija arī komentāri, ka mana antidepresantu lietošana nozīmē, ka neesmu skaidrā, bet AA ir skaista vieta, jo te nav profesionāļu. Arī no alkoholisma mani te neviens neārstēja – visi tikai dalījās par sevi. Ja arī kāds kaut ko par mani teica, tad tas gandrīz vienmēr bija: “Tu tikai turpini nākt. Tiekamies nākamajā sapulcē.”, “Tu rīt uz sapulci iesi? Jā, es arī, tiekamies tur!”, “Re mans telefona numurs, zvani, ja gribi dzert” un “Ir tāda jauniešu grupa, tev varētu patikt.”
Beigu beigās jau skaidrība atnāca. Bet atnāca, nevis tad, kad es visvairāk vēlējos, bet kad man bija visvairāk apnicis censties vēlēties. Respektīvi, es AA apmeklēju tik daudz un tik ilgi, un tik bieži atkal piedzēros, ka sāku izjust savu patiesi bezpalīdzīgo stāvokli – es nespēju cīnīties pret alkoholu, es vienmēr iedzeru. Un it sevišķi es nespēju cīnīties VIENA.
Atradu sponsori. Pateicos Dievam, ka viņa bija, jo tieši viņas virtuvē es pieņēmu Pirmo soli un tieši viņa man ieteica maģisko – 90 sapulces 90 dienās. Uz sapulcēm gāju, kalpoju – jau no pirmās dienas. Arī Lielo grāmatu lasīju katru dienu.
Es nevaru savu stāstu turpināt bez kāda ļoti skaista pasākuma pieminēšanas – tie ir Jauniešu saieti – gan Eiropas, gan Baltijas. Tas prieks, tā laime, tās dejas, tie smiekli, tie joki, tās spēles, tā saliedētība… Tas ir neaprakstāmi! Dažreiz domāju, lūk, šis ir tas, pēc kā es dzinos – būt daļiņai no visas šīs līksmības. Man patīk šajos saietos kalpot, man patīk dot citiem to, kas dots man. Tā man ir ļoti svarīga AA atveseļošanās sastāvdaļa – dot tālāk. Kalpot, organizēt, sagaidīt, sponsorēt. Tas dod man imunitāti pret alkoholu. Ja man apkārt ir tāda pacilātība, tad kāpēc lai es dotos atpakaļ pie alkohola? Nē, ja es turos pie šī, tad alkoholam nav varas.
Bet, iespējams, vislielākā laime, ko man devis Augstākais Spēks (kuru es saprotu kā Erkilu Puaro), ir mans mīļais vīrs un tas, ka es šobrīd varu veidot citādas attiecības. Pirmo reizi savā mūžā es saprotu, kas ir uzticēšanās. Pirmo reizi saprotu, ko nozīmē mīlēt nevis kā hormonu apsēstam pusaudzim, bet ieskatīties mīļotajam acīs, saņemt roku un doties kopā tālāk dzīvē. Kā ir kopā smieties un cik dažreiz patīkami nogurdinoši ir jau zināt, ko otrs domā. Es dievinu šīs attiecības. Un to man ir devis tas, ka Ceturtajā solī spēju izanalizēt sevi, ieskatīties sevī un ar Augstākā palīdzību koriģēt savu uzvedību, savu attieksmi.
Dažreiz, protams, man ir emociju svārstības. Man bieži patīk teikt, ka jāmainās mums pašiem un, ja mēs nemainīsimies, tad Dievs mūs mainīs, un tas būs sāpīgi. Arī man ir emociju šūpoles, sāpes, izmisums, maza bērna dusmas par nesaņemtu atpūtu, un arī es dažreiz iekrītu alkoholisma “nu, kāpēc man nekas nesanāk” lamatās. Dažreiz, ja esmu uz vieglā garīguma viļņa, tad visu pati spēju nokārtot un atrast dvēseles mieru, bet dažreiz es neredzu, palaižu garām, un tad jau viss notiek brutālāk.
Negribu teikt, ka man ir emocionālās noraušanās, kaut daudzi to, kas ar mani (un daudziem AA biedriem) dažreiz notiek, tā aprakstītu. Man nepatīk vārds “noraušanās” (emocionāla vai jebkāda citāda), jo tad liekas, ka es saku, ka programma nestrādā. Nē, šī programma strādā! Es nedzeru! Es esmu skaidrā un attīstos. Es progresēju savā izaugsmē. Nevienā brīdī AA nesaka, ka pēc soļiem, pēc atlīdzināšanas, inventarizācijas, Augstāka Spēka iepazīšanas – ka pēc visa šī es kļūšu par perfektu cilvēku. Nē. Es vienkārši varēšu, nevis ieslīgt bezizejās, bet meklēt atbildi jau zināmos ceļos, kā lūgšanas, meditācija, inventarizācija, trūkumu atzīšana, pauze un draudzīga AA rokas pasniegšana citiem.
Laikam pieņemts noslēgt ar kādiem iedvesmojošiem vārdiem, bet es tikai varu teikt – nāc, līdz maģija notiek arī ar tevi.
G.
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.