Nepareiza slimības diagnoze var kavēt atveseļošanos un izraisīt slimības saasināšanos.
Neapšaubāmi slavenākais vēsts nešanas pasākums AA vēsturē ir nākamo sadraudzības līdzdibinātāju Bila V. un Dr. Boba saruna 1935. gada maijā Akronas pilsētiņā Ohaio štatā. Dr. Bobs bija piekritis sarunai ar noteikumu, ka tā nebūs ilgāka par 15 minūtēm. Tā vietā saruna notika vairāk nekā sešas stundas. Šī saruna un tas, ko Bils tajā pavēstīja, atstāja uz Dr. Bobu tādu iespaidu, kas pilnībā pārvērta pieredzējušā ārsta skatījumu uz savu stāvokli.
Pats Bils bija atbrīvojies no mokošās apsēstības ar alkoholu, atrazdamies Dr. Viljama Dankana Silkvorta vadītajā slimnīcā Ņujorkā. (Ko tieši Bils izdarīja, lai to panāktu, lasāms Lielās grāmatas 11.–12. lappusē.) Tas notika 1934. gada decembrī. Nākamos sešus mēnešus Bils centās nodot vēsti par savu pieredzi citiem alkoholiķiem, taču nesekmīgi. Un tomēr saruna ar Dr. Bobu izrādījās vairāk nekā veiksmīga. Loģisks šķiet jautājums – ko tieši Bils izdarīja tādu, kas atstāja tik neizdzēšamu iespaidu uz Dr. Bobu?
Bils šādi apraksta to, ko pavēstīja savam sarunu biedram: “Mūsu pirmajā sarunā es īpaši uzsvēru Dr. Boba gadījuma medicīnisko bezcerību, brīvi pārstāstot Dr. Silkvorta teikto par alkoholiķa dilemmu – “apsēstību plus alerģiju”. Lai gan Bobs bija ārsts, tas viņam bija jaunums, bēdīgs jaunums. Būdams daudz izglītotāks garīgos jautājumos nekā es, viņš bija pievērsis maz uzmanības šai mana stāsta daļai. Viņš jau zināja, kāds ir garīgais risinājums, lai gan nespēja panākt, lai tas darbotos. Visvairāk viņu satrieca tieši medicīniskais aspekts – neizbēgamās iznīcības spriedums. Šis trieciens bija īpaši graujošs, jo es biju alkoholiķis un no personiskās pieredzes zināju, par ko runāju. Dr. Boba dzīvesstāstā, ko viņš vēlāk uzrakstīja AA grāmatai, un pēc vairākiem gadiem savā pēdējā garajā runā Detroitā viņš izteicās pavisam skaidri: jauno dzīves pavērsienu izraisīja nevis mana garīgā mācība, bet gan šausminošie dvīņi – vājprāts un nāve, alerģija plus apsēstība.” (AA Comes of Age, p. 67–68)
Bils palīdzēja Dr. Bobam ieraudzīt slimības patieso dabu. Palīdzēja saprast alkoholisma diagnozi (apsēstība plus alerģija), slimības prognozi (neizbēgamās iznīcības spriedums, vājprāts un nāve) un atgādināja par garīgo risinājumu. Diagnozes pareiza noteikšana sekmē pareizu atveseļošanās līdzekļu izvēli. Turpretī maldinoša diagnoze vai pat tās trūkums var ne tikai kavēt atveseļošanos, bet pat pasliktināt cietēja stāvokli, ņemot vērā alkoholisma progresējošo dabu.
Mūsu nesto vēsti, vismaz sākumposmā, var vienkāršot līdz šādai loģikas ķēdei – palīdzēt cilvēkam pašam saprast, vai viņš ir alkoholiķis, kas nozīmē, ka viņš ir bezspēcīgs pret alkoholu, kas nozīmē, ka viņa dzīve acīmredzami ir nevadāma, kas nozīmē, ka viņu varētu interesēt risinājums, kas pieejams AA. Ar to pašu, tikai plašākā izklāstā, iepazīstina Lielās grāmatas pirmās nodaļas (“Ārsta viedoklis” līdz “Mēs – agnostiķi”), savukārt vēlāk 7. nodaļa vēlreiz atkārto tos pašus, jau zināmos, principus un sniedz norādes, kā efektīvāk tos lietot darbā ar citu alkoholiķi, kad paši esam atveseļojušies.
Mūsu uzdevums Anonīmajos alkoholiķos nav atturēt cilvēku no nākamās dzeršanas. Ja izprotam slimības patieso dabu, mēs apzināmies, ka vismaz ilgtermiņā tas nav iespējams.
Mans sponsors saka, ka jebkura problēma ir Pirmā soļa problēma. Neviens no Divpadsmit soļiem nedarbosies, ja tam pamatā nebūs vienkārša patiesība: es esmu bezspēcīgs pret alkoholu un man ir nepieciešama pastāvīga aizsardzība, ko nodrošina Augstākais Spēks. Kā iegūt un uzturēt šo aizsardzību? “Tieši par to ir šajā grāmatā.”
Andris K.