Par uzticēšanos, pieaugšanu, atbildības uzņemšanos un to, kā tas attiecas uz Latvijas AA reģionu veidošanos.
Atgriežoties Anonīmajos alkoholiķos pēc kārtējā norāviena, mans uzticības kredīts apkārtējai pasaulei bija pavisam zems. Es neuzticējos ārstiem, es neuzticējos tiem, kas mēģināja man palīdzēt, es neuzticējos arī cilvēkiem, kurus mīlēju. Bet vistraģiskāk bija tas, ka es vairs neuzticējos pats sev. Es vairs nespēju būt savā ādā ne mirkli ilgāk. Visi mani plāni par nedzeršanu bija izgāzušies, un es zināju – kā mēdz teikt, “ar aknām” zināju –, ka nekādi jauni plāni, ja arī mēģinātu tos izdomāt, neko man nedos. Neticēju, ka varēšu sevi noturēt skaidrā ilgāk par dažām dienām. Sadraudzībā šādu stāvokli mēs laikam mēdzam dēvēt par garīgu bankrotu.
Bezpalīdzībā es atgriezos AA sapulcēs, kuras sāku regulāri apmeklēt un, pats galvenais, sāku ieklausīties. Mans domu pavediens bija šāds: ja jau beidzot līdz sirds dziļumiem esmu pārliecinājies, ka mani risinājumi nedarbojas, varbūt man tomēr vajadzētu ieklausīties citos cilvēkos cerībā, ka viņu pieredze man var noderēt. Es sāku pamazām uzticēties citiem, kļuvu aizvien mazāk aizkaitināts, nervozs un dusmīgs. Es pat sāku sapulcēs ik pa reizei smieties. Citi AA biedri norādīja, ka ar mani sāk notikt pārmaiņas. Manī pamazām atgriezās uzticēšanās pašam sev. Tagad zinu, ka es sāku pieaugt kā cilvēks, kā sabiedrības loceklis, kā AA biedrs.
Šis bija asā pretrunā ar visu, kam biju ticējis un pēc kā vadījies visu apzināto mūžu. Manas dzīves filozofijas pamatā bija paļaušanās uz paša spēkiem. “Kurš gan cits, ja ne tu?“, “Veiksmīgi cilvēki negaida iespējas – viņi tās rada paši” bija manas dzīves vadības principi. Uzskatīju, ka galvenā pieauguša cilvēka raksturiezīme ir pašpietiekamība, un ar visiem spēkiem pēc tās tiecos.
Tagad sāku saprast, ka varbūt tā nemaz nav. Varbūt pašpietiekamība ir ilūzija, pie kuras ķeras nenobriedušas personības. Varbūt šī ilūzija sakņojas bailēs par kontroles zaudēšanu. Kā sāku atklāt, varbūt ir tieši otrādi – pieaugt nozīmē ticēt un uzticēties. Drosme riskēt un paļauties, nezinot, kāds būs iznākums.
Jebkuru attiecību pamatā ir uzticēšanās. Neviena cilvēku grupa nevar veiksmīgi pastāvēt un sadarboties, ja tā nepamatojas kaut uz nelielu ticību cits citam. Anonīmajos alkoholiķos šis princips izpaužas vēl spēcīgāk nekā citās “parastās” apvienībās. Piemēram, mūsu tradīcijas nav noteikumi, bet tikai ieteikumi, kurus vēlams ņemt vērā, ja gribam saglabāt mūsu sadraudzības vienotību. Mūsu Otrā tradīcija runā par grupas sirdsapziņu un uzticamiem kalpotājiem. Par to, ka jebkurā svarīgā jautājumā, kas skar visu sadraudzību, galavārdam vienmēr jāpieder grupas sirdsapziņai. Tajā pašā laikā mums ir jāuzticas mūsu kalpotājiem, jo citādi mēs nespējam funkcionēt. “Visas mūsu AA programmas pamatā ir abpusējas uzticēšanās princips. Mēs uzticamies Dievam, mēs uzticamies AA un mēs uzticamies viens otram. Tāpēc mazākais, ko varam darīt, ir uzticēties mūsu kalpojošajiem vadītājiem,” III koncepcijā raksta Bils V.
1955. gadā pirmie vecbiedri, pilnvarotie un Bils savā un Dr. Boba vārdā nodeva aizbildniecību par vispārējo kalpošanu visu grupu rokās. Ko tas nozīmēja un kā tas izpaudās? II koncepcijā Bils to aprakstā šādi:
“Jau 1945. gadā kļuva skaidrs, ka līdzdibinātāju augstāko atbildību un pilnvaras nekad nevajadzētu pilnībā nodot pilnvaroto padomei. Protams, mums bija jādeleģē liela daļa aktīvo un tiešo pienākumu mūsu pilnvarotajiem. Taču augstāko atbildību, kas joprojām piederēja man un Dr. Bobam, nedrīkstēja nodot pašieceltai padomei, kas AA sadraudzības lokā bija salīdzinoši nezināma. Kur tad galu galā sakņotos mūsu augstākā atbildība par [vispārējo] kalpošanu? Un kas tādā gadījumā notiktu ar manu vadību [vispārējās] kalpošanas jautājumos? Tagad AA vēsture liecina par to, kam tika nodota augstākā atbildība. Sentluisā mēs ar Dr. Bobu to nodevām pašām AA grupām.
Taču nepietika vien ar to, ka grupas uzņēmās augstāko varu un atbildību. Lai kāda būtu grupu vara, tās nespēja izpildīt jauniegūtos pienākumus, kamēr nebija deleģējušas lielāko daļu no saviem aktīvajiem pienākumiem. Tieši šī iemesla dēļ Anonīmo alkoholiķu Vispārējās kalpošanas konferencei tika piešķirta vispārīga atbildība par AA [vispārējās] kalpošanas uzturēšanu, un tādējādi tā kļuva par visas AA Sadraudzības kalpošanas sirdsapziņu.”
Bils tālredzīgi saprata, ka AA nākotni nevar atstāt dažu cilvēku rokās, lai cik prasmīgi, pazemīgi un pieredzējuši šie cilvēki būtu. Atbildība par AA pastāvēšanu un nākotnes virzību bija jānodod visai sadraudzībai, proti, visām AA grupām. Taču šī pilnvaru nodošana pati par sevi ir visai teorētisks pasākums. Grupu ir daudz – tās visas nevar kopīgi pieņemt lēmumus. Bija vajadzīgs kāds praktisks rīks, kurā šis pilnvaru nodošanas princips iemiesotos reālā rīcībā. Tā radās ideja par konferenci – reālu, aptveramu kalpotāju kopumu, kura sastāvā būtu nevis pašu grupu biedri, bet delegāti, kuriem grupas piešķir ievērojamu uzticības kredītu lemt par visas AA sadraudzības svarīgākajiem jautājumiem. Ar šo brīdi sadraudzība sāka atbildēt pati par sevi. Tā sāka uzticēties saviem kalpotājiem. Tā sasniedza pilngadību.
Reģionu jautājums raisa daudz neskaidrību
Sarunas par reģionu veidošanu jau kādu laiku klejo pa Latvijas AA sadraudzību. 2021. gada pavasara konferencē izskanēja aicinājums virzīties uz trīs reģionu izveidi. Cik atceros, konference reaģēja ar zināmu neizpratni. Bija acīmredzams, ka šī tēma raisa daudz jautājumu. Kas ir reģions? Ko tas dara? Vai mums tiešām tādi vajadzīgi, vai mēs tikai gribam kopēt amerikāņus? Un kas tādā gadījumā ir starpgrupa, un ar ko tā atšķiras no reģiona?
Šajā rakstā mēģināšu atbildēt uz šiem jautājumiem. Tāpat vēlos argumentēt, kāpēc reģionu izveide varētu būt svarīgs un noderīgs solis mūsu sadraudzības attīstībā. Visbeidzot es vēlos piedāvāt konkrētu ideju par to, kā tas varētu izskatīties. Bet sāksim no sākuma...
Kas ir starpgrupa?
Pieredze rāda, ka daudzi kalpošanas pasākumi kļūst efektīvāki, kad grupas izlemj apvienot spēkus un risināt šos jautājumus kopīgi. Tās veido komitejas, kurām deleģē noteiktu kalpošanas nozaru pārraudzību. Daudzās starpgrupās ir cietumu, sabiedrības informēšanas vai ārstniecības iestāžu komitejas. Dažas starpgrupas nodibina vietējo biroju jeb servisa centru, kas uzglabā un tirgo literatūru, atbild uz vietējo iedzīvotāju telefonzvaniem, lūgumiem pēc palīdzības, proti, apkalpo tieši vietējās grupas.
Starpgrupas darbību varētu ilustrēt ar šādu piemēru.
Iedomāsimies kādu Latvijas novadu, kurā darbojas vairākas AA grupas. Šajā novadā ir slimnīca un arī ieslodzījuma vieta. Novadā ir vairākas pašvaldības, katrā pa kādam sociālajam darbiniekam. Visticamāk, ka novadā darbojas arī vairākas bibliotēkas.
Kādam no aktīvākajiem AA biedriem, kuru nosauksim par Annu, rodas ideja apgādāt visas novada iestādes ar AA grāmatām un bukletiem. Annas mājas grupai ir sava kase, taču tajā nepietiek līdzekļu šādam literatūras apjomam. Anna aprunājas ar biedriem no citām grupām, un arī viņiem šī ideja šķiet simpātiska. Tiek norunāta kopēja tikšanās, uz kuru katra grupa atsūta savu pārstāvi. Grupas nolemj atbalstīt Annas iniciatīvu un katra ziedo kādu summu kopējā kasē. Ja ir nauda, tad vajag, lai kāds to uzraudzītu. Tāpēc grupu pārstāvji nolemj ievēlēt Sergeju par mantzini, pie kura glabāsies šī nauda. Anna ir gatava sazināties ar bibliotēkām un nodot mūsu literatūru. Grupu pārstāvji nobalso un deleģē Annu šim uzdevumam. Pēteris piesakās sazināties ar vietējo ieslodzījuma vietu un slimnīcu un piedāvāt tām mūsu bukletus. Starpgrupa ir dzimusi. Nevienam nav jāgaida rīkojums “no augšas”, nav jāsaņem kāda atļauja. Grupas reaģēja uz sava novada vajadzībām un rīkojās, lai tās apmierinātu.
Visu šo laiku kaimiņu novadu grupas vēroja, kā jaunajai starpgrupai izdodas nest vēsti. Arī tās sāk vēlēties pievienoties pulciņam un piedalīties vēsts nešanā un kopējās kases veidošanā. Grupas sanāk kopā un kā pieauguši cilvēki nolemj nolikt malā, iespējams, iepriekš eksistējošas domstarpības un sadarboties kopējā labuma vārdā. Starpgrupa kļūst spēcīgāka.
Tikmēr arī pārsimts kilometrus attālajā novadā ir grupas, kuras vēlas pārņemt šādu pieredzi. Arī šajā novadā ir slimnīca, kāda rehabilitācijas iestāde un sociālais dienests. Šīm grupām ir savas vietējas kalpošanas vajadzības, tāpēc tas nepievienojas pirmajai starpgrupai, bet nolemj dibināt savu.
Ar šo piemēru es vēlējos izcelt faktu, ka starpgrupa nodarbojas ar vietēja mēroga kalpošanu un risina organizatoriskos jautājumus, kas tieši skar vietējās grupas. Starpgrupas veidojas pašas – neviens cits neuzliek nekādus ierobežojumus tam, cik vienā reģionā ir starpgrupu un cik AA grupu var veidot vienu starpgrupu. Starpgrupa ir atbilde vietējām kalpošanas vajadzībām.
Kas ir reģions?
Reģions atšķirībā no starpgrupas nodarbojas ar vispārējās, nevis vietējās kalpošanas jautājumiem, proti, jautājumiem, kas skar visu sadraudzību. Varētu teikt, ka reģiona kopsapulce ir maza konference, kurā reģiona grupu pārstāvji var regulāri satikties, diskutēt ne tikai par reģiona attīstību, vietējo starpgrupu sadarbību, bet arī par visas Latvijas AA sadraudzības jautājumiem. Reģiona kopsapulces parasti sanāk vairākas reizes gadā, tostarp lai apspriestu jautājumus, kas virzāmi uz nākamo konferenci, vai diskutētu par gatavu konferences dienaskārtību. Reģions var kalpot par forumu, kurā reģiona grupu iniciatīvas tiek rūpīgi iztirzātas, pirms tās nonāk līdz konferencei.
Reģionā var būt viena vai vairākas starpgrupas. Tajā pašā laikā, ja grupas neredz jēgu apvienot kalpošanas spēkus, reģionā var nebūt nevienas starpgrupas. Proti, lai arī gan starpgrupu tikšanās, gan reģionu sapulces apmeklē AA grupu pārstāvji, pēc savas būtības abu veidojumu funkcijas atšķiras. Un tāpēc starpgrupu un reģionu veidošanās ir neatkarīgi procesi – par pirmo atbild vietējās grupas, par otro – visa sadraudzība kopumā.
Pašlaik mūsu kalpošanas struktūra sastāv no trim līmeņiem. Grupas – konference – pilnvaroto padome. Grupu pārstāvji (VKP) sanāk konferences sanāksmē. Konference ievēl pilnvaroto padomi. Mūsu kalpošanas struktūrā nav posma, kas deleģētu konferenci. Šajā brīdī kāds var iebilst: “Kāpēc nav? Grupas taču izvirza delegātus – savus VKP!” Taču atļaušos izteikt pieņēmumu, ka veids, kā mēs veidojam konferenci, tomēr nav pilnvaru deleģēšanas process. Mūsu gadījumā grupas nedeleģē pilnvaras konferencei – grupas faktiski ir konference.
Šeit mans iedomātais oponents varētu teikt: “Labi! Bet kas tajā ir slikts? Kāpēc visu sarežģīt? Kāpēc jāliek šķērslis starp grupām un konferenci?”
Tik tiešām – pašreizējais konferences sastāvs sākotnēji var šķist lielisks tiešas demokrātijas iemiesojums. Visām grupām ir iespēja piedalīties konferencē un tieši ietekmēt lēmumus. Taču kādā brīdī mums ir jāuzdod sev jautājums: cik labi informēta ir mūsu konferences sirdsapziņa? Ko mēs vispār vēlamies no mūsu konferences?
Es vēlos argumentēt, ka pašreizējā kārtībā, kad grupu pārstāvji tieši veido konferenci, mēs izlaižam kādu svarīgu kalpošanas aspektu, kuram ir ne tikai praktiska, bet arī garīga nozīme.
Šeit vēlos izcelt vēl kādu ļoti svarīgu funkciju, kādu reģions pilda daudzās citās sadraudzībās un kas, manuprāt, nospēlētu lielu lomu arī mūsu struktūrā. Reģiona grupas sanāk kopsapulcē (kas, kā minēts, atgādina mazu konferenci) un ievēl delegātus nākamajam Vispārējās kalpošanas konferences sasaukumam. Šādā izkārtojumā uz konferenci nedodas visu AA grupu pārstāvji, bet tikai noteikts skaits kalpotāju, kurus reģiona grupu kopējā sirdsapziņa ir deleģējusi tās pārstāvēt. Tādējādi visā kalpošanas struktūrā sāktu darboties Otrā tradīcija, kurā ietverti garīgie principi par grupas sirdsapziņu un uzticamiem kalpotājiem.
Kā minēju, manuprāt, šādai pilnvaru nodošanai ir ne vien praktiska, bet arī garīga nozīme. Sākumā par dažiem praktiskiem apsvērumiem:
● Konference sāk sastāvēt no skaidri zināma delegātu skaita, kuru noteikusi pati konference un kas paliek nemainīgs, kamēr vien konference nav lēmusi citādi (turklāt kļūst skaidri zināms, kāds delegātu skaits veido kvorumu).
● Parādās vēl viena platforma (reģiona kopsapulce), kurā visus svarīgos sadraudzības jautājumus iespējams rūpīgi apspriest reģionālā līmenī un virzīt jaunas iniciatīvas uz sadraudzības līmeni.
● Pieaug konferences informētība, jo reģiona grupas izvēlēsies kalpošanā vairāk pieredzējušus kalpotājus, kuri, visticamāk, jau ir iepazinušies ar kalpošanas principiem un struktūru. Konference kļūst efektīvāka.
● Samazinoties konferences delegātu skaitam, tiek atvieglotas daudzas organizatoriskas problēmas, kā telpu atrašana, ēdināšana, samazinās citas izmaksas. Turklāt ārkārtas gadījumos, kad konferencei kāds svarīgs lēmums jāpieņem ārpus sanāksmes, kļūst vienkāršāk sazināties ar delegātiem un laicīgāk uzzināt viņu viedokli.
● Konference var paredzēt, ka pilnvaroto padomes sastāvā vienmēr jābūt vismaz vienam pilnvarotajam no katra reģiona.
Tomēr galvenais mana argumenta aspekts ir garīgs. Šādas struktūras izveidošana, kurā AA grupas konferencē pārstāvētu konkrēts kalpotāju skaits no katra reģiona, paredzētu izdarīt drosmīgu soli jaunā savstarpējās uzticēšanās līmenī. Tā prasītu no mums lielāku atbildību par procesu, kādā izvēlamies mūsu kalpotājus. Beigu beigās es ticu, ka tas nevis vājinātu demokrātiju, bet tieši stiprinātu neformālos kalpošanas principus, uz kuriem balstās mūsu sadraudzība. Varbūt tieši to domāja Bils, kad runāja par AA pilngadības sasniegšanu?
Lai manas pārdomas nepaliktu tīri teorētiskas, nobeigumā vēlos piedāvāt konkrētu redzējumu, kā varētu veidoties Latvijas AA reģionu struktūra.
Mans ierosinājums paredz trīs reģionus, kas vispārīgi aptvertu Rietumlatviju, Austrumlatviju un Rīgu. Kur tieši būtu novelkamas reģionu robežas, pašlaik būtu grūti spriest, turklāt šis jautājums būtu rūpīgi iztirzājams ne tikai konferencē, bet arī provizoriskajos reģionos.
● Katrs reģions izvirza sešus delegātus Vispārējās kalpošanas konferencei, tādējādi konferences sastāvā būtu 18 delegāti.
● Delegāti kalpo divus gadus – vienu gadu kā pirmā termiņa delegāti, nākamajā gadā – kā otrā termiņa delegāti.
● Sešu delegātu skaits pieļautu ērtu rotāciju – katrā konferences sasaukumā reģionu pārstāvētu trīs pirmā un trīs otrā termiņa delegāti.
● Visiem delegātiem ir balsstiesības neatkarīgi no termiņa kārtas.
● Tāpat sešu delegātu skaits pieļautu ērtu rotāciju reģiona iekšienē. Piemēram, trīs delegāti no Kurzemes grupām un trīs – no Zemgales.
● Saskaņā ar IV koncepcijā ietvertajām līdzdalības tiesībām, konferences sastāvā būtu arī šādi kalpotāji: divi pilnvaroto padomes pārstāvji (priekšsēdētājs un vietnieks), divi pasaules kalpošanas delegāti (pirmais un otrais termiņš), divi konferences kalpošanas darba grupas pārstāvji (vadītājs un vietnieks) un AA biroja vadītājs.
● Tādējādi konferences sastāvā un līdz ar to balsstiesīgi būtu 25 kalpotāji.
● 18+7 saglabātu tik ļoti svarīgo proporciju, kurā reģionu delegātiem vienmēr būtu 2/3 vairākums jebkurā balsojumā.
Piezīme: arī gadījumā, ja šāds izkārtojums gūtu konferences atbalstu, jāņem vērā rotācijas faktors. Tas nozīmētu, ka pirmajā gadā pēc pārejas uz šādu struktūru, reģioniem būtu jāvirza katram pa trim delegātiem. Nākamie trīs delegāti pievienotos otrajā konferences gadā. Sāktos rotācija: trešajā gadā rotētu pirmā gada delegāti, kurus aizstātu trīs jauni delegāti. Tādā gadījumā būtu jāņem vērā arī delegātu proporcija pret pārējiem konferences dalībniekiem. Līdz ar to pirmajā gadā konference darbotos pārejas režīmā un sastāvētu no deviņiem reģionu delegātiem un četriem kalpotājiem (viens no pilnvaroto padomes, viens pasaules delegāts, viens konferences kalpošanas darba grupas pārstāvis un AA biroja vadītājs).
Aicinu lasītāju paturēt prātā, ka mans ierosinājums ir un paliek tikai ierosinājums. Šī raksta galvenais mērķis ir piedāvāt ko daudz maz konkrētu, kas sekmētu diskusiju par šo jautājumu. Apzinos, ka jautājums ir ļoti ietilpīgs un prasa rūpīgas diskusijas. Tāpat ceru, ka nemaldinu sevi par piedāvātā ierosinājuma patieso jēgu. Kad domāju par tik nozīmīgām AA tēmām kā struktūras reforma, es cenšos atcerēties to, ko Bils V. rakstīja vienā no saviem labākajiem rakstiem par vadītprasmi (lasāms šeit): “Ja ideja izskatās pietiekami laba, mēs to izmēģinām – vienmēr eksperimentālā kārtā, ja tas ir iespējams.”
Andris K.