Ieteikums lasīt Lielo grāmatu un strādāt ar soļiem ir vecs kā pati sadraudzība, un tam ir iemesls.
Dzerošajā laikā daudzi vakari pazuda pielejoties. Atceros, ka sevi uzskatīju par “funkcionējošu alkoholiķi”, par ko šobrīd nāk smiekli. Jo – kādas funkcijas tad es īsti pildīju, ja neskaita bioloģiskās vajadzības un ego apsēstības, no kurām pēdējās bija noklātas ar meliem un manipulācijām, lai tikai nebūtu jābeidz dzert un jāmainās? Tolaik maz laika veltīju rūpēm par sevi un attiecībām ar citiem cilvēkiem.
Loģiski domājot, skaidrībā tam it kā vajadzētu mainīties. Taču – vai manā gadījumā tā bija? Ir bijuši periodi, kad pieķeru sevi, ka vakari atkal pazūd, strādājot, iepērkoties, skatoties seriālus (mana sponsore televizoru sauc par “elektronisko Xanax” – skaties, apdolbies un neko nejūti). Rūpes par sevi kļūst sekundāras, un attiecības ar cilvēkiem – tās tiek atstātas citu cilvēku ziņā. Jā, man ir sponsore, esmu “izgājusi soļus” (cik populārs izteiciens) un regulāri apmeklēju sapulces, bet – vai tā patiešām ir Anonīmo alkoholiķu programma?
Ieteikums lasīt Lielo grāmatu un strādāt ar soļiem ir vecs kā pati sadraudzība, un tam ir iemesls. Lai gan ko sev vērtīgu atrodu ikvienā Lielās grāmatas nodaļā, laika gaitā secinu, ka viss pamatu pamats man pašai atrodams piektajā un sestajā nodaļā. Piektās nodaļas nosaukums “Kā tas darbojas” angliski skan How it works jeb, kā es to tulkoju, “Kā strādā [Anonīmo alkoholiķu] programma”. Lai gan bieži izdomāju savam ego vēlamos nepatīkamo situāciju risinājumus (un paspēju sevi attaisnot), šajā nodaļā ir skaidri un gaiši pateikts – ko man darīt, lai programma strādātu. Taču mans alkoholiķes (un arī tīri cilvēciskais) prāts bieži vien izvēlējies neskaitāmas stundas atsēdēt sapulcēs, nekā izlasīt 27 lappuses un praktiski piemērot tur minēto savai dzīvei.
Bieži vien sponsore iesaka man vairāk rūpēties par sevi, vairāk laika pavadīt svaigā gaisā – saplūst ar dabu, apzināties sevi apkārtējā pasaulē. Gan aiz atbildības pret sevi kā Dieva radītu būtni, gan tāpēc, ka skaidrība, esot veselākam, ir citādākā kvalitātē. Šos ieteikumus esmu uzskatījusi par labiem esam. Tāpat piekrītoši māju ar galvu sapulcēs dzirdētajiem ieteikumiem lūgt, izrakstīt problēmas, nest vēsti. Taču bieži visus šos ieteikumus esmu ignorējusi, jo to vietā nāca televizors, darbs un citi sevis zombēšanas paveidi. Esmu sevi mierinājusi, ka apmeklēju sapulces. Tajās dzirdētā pieredze – gan labā, gan ne tik labā – ir nenovērtējama, tomēr esmu secinājusi, ka tā neatsver sistemātisku darbu ar sevi.
Skaidrība un darbs ar sevi nav lineārs. “Mēs neesam svētie” (“Anonīmie alkoholiķi”, 51. lpp.), un es nekaru sevi pie lielā zvana, kad izvēlos pazombēt sevi, nevis palasīt Lielo grāmatu vai pastrādāt ar programmu. Taču man nepietiek ar šo “teorētisko” skaidrību. “Mēs reti esam redzējuši tāda cilvēka neveiksmi, kurš ir rūpīgi gājis pa mūsu ceļu” (turpat, 49. lpp.), bet cik daudz rūpības ir tajā, ka uzklikšķinu uz linka, lai pievienotos sapulcei?
Kopš patiešām strādāju ar soļiem, piespiežu pielikt pildspalvu pie papīra un pārskatīt savu pusi, skaidrības kvalitāte ir uzlabojusies. Desmitais, Vienpadsmitais un Divpadsmitais solis kopā veido manu ikdienu, un esmu pārliecinājusies, ka savas kļūdainās rīcības pārskatīšana, lūgšanas, meditācija un vēsts nešana tālāk ir spēcīga kombinācija labas dzīves un skaidrības kvalitātei. Esmu dziļi pateicīga savai sponsorei, kura neauklējas ar mani un agrāk bieži vien “sadeva pa pēcpusi”, kad ieslīgu sevis žēlošanā. Pateicoties programmai, viņai tas labu laiku vairs nav bijis jādara. Programma man vairs nenozīmē pasīvi atsēdēt sapulces. Programma man nozīmē aktīvu dalību savā dzīvē, apzinātu darbu ar sevi pēc Lielās grāmatas, kā arī kalpošanu, lai atlīdzinātu neatlīdzināmo – skaidrības dāvanu – un palīdzētu pēc iespējas vairāk alkoholiķu saņemt to pašu, kas tika dots man.
Anonīma autore