Kāds brīdis pagāja, lai es saprastu, kur atrodos. Un tad es sapratu – esmu starp sievietēm dzērājām.
Kā būt mājās? Kā justies kā mājās? Kā būt starp savējiem? Šie un līdzīgi jautājumi pavada mani jau kopš bērnības. Visticamāk, bērnu dienās jautājumi nebija šādi izteikti, tomēr ilgas pēc iederēšanās, siltuma, izpratnes, pieņemšanas – tās atceros spilgti, un šīs atmiņas nebālē. Tās bija intensīvas ilgas, kuras reti guva piepildījumu. Dzeršanas pēdējos gados šo bērnības traumējošo pieredzi uzskatīju par alkoholisma cēloni. Tad kādu posmu domāju, ka nespēja izjust iederēšanās siltumu jau visai agrīni ir bijusi (vēl nedzerošas) alkoholiķes pazīme. Šobrīd šķiet, ka varbūt arī nav tik svarīgi, kas ir cēlonis un kas – sekas. Svarīgi ir, ko ar to iesākt, kā piepildīt šīs visnotaļ saprotamās ilgas maigā, sev un citiem nekaitējošā veidā.
Ģimene, kurā piedzimu, toreizējā sabiedrībā skaitījās vidēji labklājīga, pilnīgi noteikti – izglītota. Skolotāji, inženieri. Taču man ļoti nepatika vairākas situācijas, kurās man nācās būt, un bieži. Numur viens, ka bija jāiet uz bērnudārzu, kur jutos atsvešināta, nobijusies, pamesta. Un numur divi – ka tēvs mēdza nākt mājās iedzēris vai piedzēries. Neatceros vardarbības epizodes, tomēr kopumā tas visu ģimenes atmosfēru pildīja ar nelaimīgumu, saspringumu un tādiem kā mūžam gaisā vibrējošiem pārmetumiem, kuri, protams, nāca no mātes. Tad nu atlika tikai viena laimes sala, un tā bija manas vecmāmiņas māja citā pilsētā. Kad vēlākos gados gulēju kaut kādā ūķī, drebēdama no paģirām un dziļas, dzeršanas intensificētas depresijas, kad rokas un kājas vairs neklausīja smadzeņu dotajām pavēlēm, vienīgais veids, kā centos sevi atsildīt, turēt pie dzīvības – saucu atmiņā gaišās, mīlestības piesātinātās dienas, ko piedzīvoju pie vecmāmiņas. Lai viņai mūžīga pateicība par to.
Taču iespēja nokļūt uz laimes salas neturpinājās ilgi. Kad sāku iet pirmajā klasē, vecāki izšķīrās, līdz ar to alkohols bija izdarījis pirmo graujošo darbu manā dzīvē. Pie vecmāmiņas, kas bija tēva māte, mani vairs neveda. Māte uzsāka kopdzīvi ar citu vīrieti, manu patēvu. Ļoti netipiski, ka patēvs nebija alkoholiķis, pat ne dzērājs vai iedzērājs. Tomēr jaunajā ģimenē nejutos pieņemta. Šoreiz nevis kādas vispārēja nelaimīguma atmosfēras dēļ, bet pilnīga atšķirīguma sajūtas, kur vienā pusē ir labie, kārtīgie, normālie cilvēki, kas bija māte un patēvs, otrā – es, kura neko nevar kārtīgi izdarīt līdz galam, nespēj būt pietiekami punktuāla, čakla, savākta. Piedevām, nevarot uzreiz atrast stabilu dzīvesvietu, pieaugušie ļoti bieži pārcēlās, dzīvojot šur un tur, un es kuģoju viņiem līdzi, aizvien vairāk nesaprotot, kas tas ir – mājas.
Kad man bija trīspadsmit, dažādu sadzīvisku kolīziju rezultātā uzsāku dzīvot viena. Nu labi, ne pilnīgi visu laiku, bet pa darbdienām, lai tiktu uz skolu, kas bija attālu no vietas, kur nostabilizējās māte un patēvs. Tomēr tas īsti nebija tas, kam būtu bijusi gatava. Kaut vai praktiskā ziņā – atklāju, ka nezinu, kā novārīt cīsiņus... Taču šādas lietas ir labojamas. Bēdīgāk bija ar emocionālo negatavību uzsākt patstāvīgu dzīvi. Vai šeit manā dzīvē ienāk alkohols? Nē, vēl ne! Sākās manas pusaudzības un agrīnās jaunības posms, kurā viena no galvenajām sajūtām ir ledaina vientulība. Tieši tā es to uztvēru – kā stindzinošu, paralizējošu aukstumu. Iespējams, mana nespēja atrast kontaktu ar vienaudžiem, kas pirmo reizi parādījās bērnudārzā, tālāk izpaudās kā nevarēšana iemantot patiesus draugus arī pamatskolā. Es apskaudu savas klasesbiedrenes, kas draudzējās, sevišķi tās, kas draudzējās “pa pāriem”, kurām bija labākā draudzene pie sāna. Man nesanāca. Es draudzējos ar grāmatām, centos rast mierinājumu brīnišķīgi skaistos tekstos, taču tas nebija tas.
Taču kurš gan nav gājis cauri pusaudža nelaimīgumam?! Kaut kā tas beidzās arī man, un uz vidusskolas beigu posmu man jau bija – ak! – vairākas labas draudzenes. Vēl foršāka lieta notika pēc vidusskolas. Es uzsāku mācības kādā studijā un tur satiku cilvēkus, kas patiesi kļuva par maniem draugiem, manu kompāniju un dvēseles radiniekiem. Un te nu alkohols man piekļuva, par spīti tam, ka no tā cietu bērnībā, un droši vien domāju, ka nekad nedzeršu.
Nevar teikt, ka bijām dzērāju kompānija, tomēr alkohols ieņēma noteiktu lomu mūsu apvienībā. Mēs taču bijām tik jauni, tik radoši, tik bohēmiski! Tagad, skatoties atpakaļ, redzu tipiskas lietas, kas notiek, kad tikko sāk dzert cilvēks ar slieksmi uz alkoholismu. Ir jautri, taču es nolūstu pirmā, vienkārši aizmiegu. Nākamās reizes, kad es atkal nolūstu, draugi pukojas, ka ar mani ir garlaicīgi. Es piekrītu, taču nevaru neko mainīt. Ja gadās kādi kāzusi, kādas saķeršanās ar kaimiņiem, dzērumā pazaudētas lietas vai apkaunojošas situācijas – vienmēr nevis citi, bet es esmu tā, kura “iekuļas”. Tagad redzu, ka tas ir zīmīgi, bet toreiz tas šķita tikai uzjautrinoši.
Sākumā bohēmiskās dzīres notika reizi divos vai trīs mēnešos, bet pamazām kļuva biežākas. Piedevām, sāku strādāt darbvietā, kur iedzeršana, ja vien tā tieši neietekmē darba procesu, netika uzskatīta par kaut ko nosodāmu, drīzāk kolektīvu saliedējošu elementu. Un vēl bez socializācijas, ko nenoliedzami sniedza alkohols, man ļoti patika tā izraisītās sajūtas. Atbrīvotība, pacilātībā, iederēšanās, drosme, optimisms – šo sajūtu un īpašību man tiešām pietrūka, un alkohols tās burvju veidā sniedza. Diezgan bieži dzēru arī tāpēc, ka netiku galā ar profesionāliem vai sadzīviskiem pienākumiem, un ar alkoholu anestezēju īdošo sirdsapziņu, kas stāstīja par nepadarītiem darbiem.
Taču eiforiskā lidojuma laiks aizvien saīsinājās, aizvien biežāk iekūlos apkaunojošās situācijās, arī gadījuma seksuālos sakaros, kas man dziļākā būtībā pašai nebija pieņemami (“Ak, kāpēc es atkal to izdarīju?!”), un iepazinu izmisuma dziļumus, kuros ieved paģiras. Vēstnešu bija aizvien vairāk, taču vēl biju tālu no tā, lai ieraudzītu, ka man ir problēmas ar alkoholu.
Kad iepazinos ar vīrieti, kas kļuva par manu vīru, biju laimīga. Biju ļoti laimīga arī par to, ka gaidīju mazuli. Mans mērķis – dziļš, emocionāli patiess mērķis – bija sniegt savam bērnam labāko, ko pati biju piedzīvojusi bērnībā. To laimes salas un absolūtas mīlestības sajūtu, kuru saņēmu no vecmāmiņas. Es būšu ļoti, ļoti laba mamma! Tāda bija mana devīze un kvēla vēlēšanās.
Lai gan biju piedzērusies vienu reizi, kamēr vēl nezināju, ka esmu stāvoklī (un pēc tam to klusībā pārdzīvoju, sevi vainoju un nevienam nestāstīju gadiem ilgi), tālākā grūtniecības gaitā nedzēru ne lāses alkohola. Acīmredzot, alkoholisms nebija tiktāl progresējis, un šī motivācija vēl strādāja. Tomēr labi atceros, ka brīžos, kad prātam un garam prasījās kāds mierinājums, es sev teicu – pacieties, kad piedzemdēsi, varēsi iedzert. Un tā arī bija. Uz dzemdību namu devos ar konjaka blašķīti somā un iedzēru, kad biju veiksmīgi laidusi pasaulē jaunu cilvēku.
Potenciāls būt par mīlošu mammu man nenoliedzami bija, taču arī dzērājas potenciāls ne mazāks. Atsāku dzeršanu kā regulāru nodarbi tad, kad meitai bija daži mēneši. Patiesībā, ap mani bija manu individuālo trigeru jūra: nejutos savā vietā, dzīvojot vīra ģimenē (citā pilsētā, citā valstī, ar viņa vecākiem), netiku galā ar mācību pienākumiem, brīžiem biju nobijusies par mammas pienākumiem, kas man bija jāpilda pirmo reizi mūžā. Atceros to pirmo dzeršanu, tās bija kaut kādas ģimenes viesības. Nolēmu, ka nu jau ar krūti vairs nebaroju, nu jau var iedzert pa īstam. Sareiba un atlaida – visas raizes, bailes, nepadarītie darbi... Un otrā rītā atgriezās ar trīskārtīgu izmisuma spēku. Nekas, nekas nelīdz, nekas mani neatbrīvo no pienākumiem, arī alkohols ne, tas visu padara vēl daudz ļaunāku! Parasts cilvēks taču izdarītu secinājumu, ka dzert nu gan nevajag, vai ne? Tikai ne es! Es sāku strauji un pārliecinoši nodzerties, kaut arī biju dabūjusi visu, ko vēlējos: vīru, bērnu, dzīvi valstī ar plašām profesionālām perspektīvām, interesantus, gudrus cilvēkus ap sevi... Nē, es aizvien jutos kā nepieņemts, nobijies, draudzēties neprotošs bērns un piedevām biju ielikusi nopietnus pamatus alkoholismam. Alkoholisms uzplauka, es dzēru.
Es sāku dzert ne tikai sociālās situācijās kopā ar draugiem vai zināmiem cilvēkiem. Sāku dzert arī viena – nopirku alkohola bundžu no rīta, kad ceļā uz mācību iestādi kratīja paģiras un bailes. “Vai tad tu iedzer arī no rītiem?” man vaicāja uz trepēm sastapts kursabiedrs. Es sašutu par šādu inkrimināciju: “It kā tev tā negadītos?!” “Nu jā, laikam jau gadās gan,” viņš samulsis klusu teica. Es vēl joprojām biju tālu no domas, ka man ir problēmas ar alkoholu.
Dzēru kopā ar bezpajumtniekiem. Brīnumainā kārtā netiku izvarota. Dzēru vilcienā, par dzeršanu un kaušanos tiku izsēdināta no tā meža vidū. Turpināju ceļu ar autostopu. Tiku izvarota. Brīnumainā kārtā paliku dzīva. Vēl, vēl, desmitiem situāciju, kas nu jau kliedz par problēmu, bet es to joprojām neredzēju. Izlēmu, ka problēma ir mans vīrs, izšķīros, atgriezos mājās, savā valstī un pilsētā.
Ja turpinātu briesmīgo gadījumu uzskaitījumu, tad šajā, pēdējā manas dzeršanas posmā būtu daudz, daudz ko stāstīt. Tas ietvertu arī vairākkārtēju nonākšanu psihiatriskajā slimnīcā, noziedzīgu bērna atstāšanu novārtā, izmisušus tuviniekus, kas mēģina iemanipulēt dažādus ārstēšanās veidus. Man savukārt bija jāpakļaujas, jo es materiālā ziņā biju pilnīgi atkarīga no viņiem, nespējot vairs dzeršanu savienot ne ar darbu, ne mācībām. Mans izskaidrojums visam notiekošajam bija tāds, ka man ir depresija, dziļa, bērnības pārdzīvojumu iniciēta depresija, un dzeršana ir vienīgais veids, kā es vispār varu izturēt dzīvi. Nonākšana psihiatrijas rūpju lokā šo manu pārliecību stiprināja.
Taču zināms, ka vistumšākā nakts ir pirms rītausmas, tā to saka arī Bils V. Divi notikumi iezīmēja pagrieziena punktu. Viens no tiem – kad pēc drausmīgas dzeršanas ļoti, ļoti smagās paģirās kādai sievietei teicu, ka, iespējams, man varētu palīdzēt Anonīmie alkoholiķi (nezinu, kur biju par šo organizāciju dzirdējusi, varbūt kino, un katrā ziņā domāju, ka Latvijā gan tādas nav). Viņas atbilde bija: lieliski! Es vienu pazīstu! Ko? Nu, anonīmo alkoholiķi! Braucam! Kad? Tagad! Tā es nokļuvu sava mūža pirmajā sapulcē. Neko nesapratu. Viņi runāja par garīgumu, es trīcēju paģirās. Kāds man ar to sakars? Nespēju sevi nosaukt par alkoholiķi. Izdabūju pār lūpām, ka man, iespējams, ir problēmas ar alkoholu. Tā sapulce notika pie biedra mājās, tur īsti netika ievērotas tradīcijas. Tomēr tā bija mana mūža pirmā sapulce, un es tajā nokļuvu, tikko kādam par to ieminējos. Līdz šai dienai uzskatu, ka tas ir Augstākā Spēka brīnums Nr. 1 manā atveseļošanās ceļā.
Brīnums Nr. 2 notika pēc kāda mēneša. Apmeklējusi dažas sapulces, un vēl joprojām neko nesaprotot (man tikai miglaini likās, ka šie cilvēki ir diezgan draudzīgi), es atkal šausmīgi piedzēros. Tēvs, iebraucis apciemot, atrada mani bezfilmā. Es no tā neko neatceros, bet pamodos detoksikācijā. Pirmo reizi mūžā. Tādā sūrā, valsts finansētā detoksikācijā ar drūmām telpām, brūni krāsotām sienām un siešanu pie gultas vairākvietīgā palātā. Kāds brīdis pagāja, lai es saprastu, kur atrodos, un tad es sapratu – esmu starp sievietēm dzērājām. Un pirmo reizi godīgi un no sirds uzausa šausmīgas aizdomas – bet tad jau varbūt arī es pati esmu dzērāja??? Ak, Dievs... Dievs šajā brīdī bija ļoti tuvu, tikai es to ne pa kam nebūtu atzinusi. Šajā brīdī es veicu ļoti svarīgu Pirmā soļa daļu.
Turpināju ārstēšanos rehabilitācijas centrā. Tas bija intensīvs process, kas deva dažas atveseļošanās ceļam svarīgas atziņas. Pirmā: es tiešām esmu alkoholiķe (un, iespējams, tas nemaz nav tik bēdīgi, iespējams, tur ir atbilde par diezgan daudzu manu ciešanu cēloņiem). Otrā: es neesmu ļoti laba, mīloša māte. Esmu ārkārtīgi bezatbildīga māte, kas bieži nevar parūpēties par bērna pamatvajadzībām, par drošību, veselību, dzīvību. Dzeršanas pārtraukšana ir vienīgais veids, kā to var mainīt. Trešā: vajag iet uz AA sapulcēm. Tobrīd rehabilitācijas centra pagrabā vairākas reizes nedēļā notika sapulces, un pacientiem tās bija jāapmeklē. Esmu ļoti pateicīga par šo sapulču apmeklēšanas treniņu, tā bija visvērtīgākā bagāža, ko ņemt līdzi “īstajā dzīvē”.
Īstā dzīve izrādījās skarba. Atgriezos mājās, un nekas jau baigi nebija mainījies. Biju viena ar mazu bērnu, ar malkas apkuri un bez darba. Man bija atņemts alkohols, tā vietā ierādīta taciņa uz māju, kur notiek sapulces. Nodzertais prāts neko citu izdomāt nespēja. Gāju uz sapulcēm, bieži kopā ar bērnu, jo nebija kur atstāt. Tad man likās, ka pastiprinās depresija, ka nekur nevaru iet, nu, ka uz sapulcēm arī nevaru iet... Negāju. Likumsakarīgi, ka piedzēros. Izgulējos. Rīta paģirās sapratu, ka mani ar manām sāpēm nekur negaida un negrib, nekur – izņemot sapulci! Gāju atkal. “Cik labi, ka tu atgriezies,” man teica, un, iespējams, pirmo reizi pēc daudziem gadiem es atkal sajutu mīlestības un pieņemšanas atmosfēru, kas bērnībā bija vecmāmiņas mājā.
Tā es kleberēju pretī skaidrībai kādu pusotru gadu. Norāvos un atgriezos, norāvos un atgriezos. Mani aizvien vairāk piesaistīja cilvēki, kurus redzēju sapulcē. Klausoties viņos, es noticēju, ka ir iespējams nodzīvot skaidrā – trīs, sešus, deviņus mēnešu! (Tos, kas ilgāk skaidrā, es vispār neņēmu par pilnu, tie bija citplanētieši.) Es sāku ļoti gribēt to, kas ir viņiem – mieru, prieku, drošību, kaut kādu foršu dzīvi skaidrā. Grupā valdīja saviesīgs gars, bieži organizējāmies braucieniem uz citu grupu jubilejām. Tā es ieraudzīju, ka sadraudzībā ir vēl vairāk cilvēku nekā manā mājasgrupā. Bija simtiem cilvēku, kuriem izdevās. Sāku noticēt, ka izdosies arī man.
Ko vēl es varētu darīt, lai mana skaidrība būtu noturīga? Tolaik Latvijā bija paši pirmie sponsorēšanas gadījumi, un pēc kāda baiļošanās perioda (Vai man sanāks? Vai man derēs?) es uzrunāju vienu no dažām sievietēm, kas varēja sponsorēt. Pirmos trīs soļus gājām, kopā lasot Lielo grāmatu. Nevaru aizmirst, kā skaidrības ceļa pamatpatiesības atklājās lasīšanā un sarunās. Ja rehabilitācijā ar mediķiem es bieži biju tādās kā konkurences vai cīkstiņa attiecībās, tad cilvēkam ar līdzīgu pieredzi kā man ticēju simtprocentīgi. Piemēram, kā pieveicām pēdējo aizbildinājumu, kas traucēja pieņemt pirmo soli. “Man dažreiz liekas, ka varbūt esmu par jaunu, lai būtu AA,” es teicu. “Padomāsim,” atbildēja sponsore, “ko tu dzeršanas dēļ esi zaudējusi?” Es padomāju: “Ģimeni, materiālo drošību, draugus, karjeras iespējas, pašcieņu, mentālo veselību... Paldies, tie ir pietiekami zaudējumi, vairāk negribu. Es tomēr neesmu par jaunu, lai būtu AA.” Un tajā brīdī šis jautājums manā galvā tika aizvērts uz visiem laikiem. Tā bija absolūti ĪSTĀ atbilde.
Ļoti skaists bija brīdis, kad man atklājās Trešā soļa piebilde “(..) kā mēs Viņu sapratām” – kā es Viņu saprotu. Uz dažiem brīžiem man tika dāvāta spēja ieraudzīt, kā mans Augstākais Spēks ir burtiski visur, tas caurauž visu pasauli, ikvienu molekulu un atomu.
Diemžēl, laikam jau dzeršanas radīto mentālo bojājumu dēļ, nebiju spējīga tikt tālāk un veikt Ceturto un sekojošos soļus. Tomēr arī pirmie trīs bija pietiekams pamats, lai mana skaidrība kļūtu noturīga. Beidzot varēju tiekties uz savu sapņu robežu – vienu gadu. Starp citu, pirmā gada laikā šī tiekšanās uzkrāva papildu nastu – es visu laiku dzīvoju uz to gadu! Un tikai pēc pirmā skaidrības gada nosvinēšanas sāku saprast, cik atvieglojoši ir būt “šodien skaidrā”, ka nav uz muguras jānes tas “viena gada maiss”.
Ar pirmo trīs soļu bagāžu man pietika ilgāku laiku. Lai arī dzīve skaidrā nebija rožu dārzs (manā gadījumā – emocionālo grūtību dēļ, ko radīja situācijas, kuras mazāk satraucamu cilvēku varbūt tā īsti pat neiespaidotu), tomēr redzu, cik daudz bonusu, cik daudz dāvanu nāca līdz ar skaidrību.
Kaut kā spontāni, pusapzināti izdevās veikt soļu darbu attiecībā pret vīriešiem: atzīt, ka lielā daļā gadījumu esmu izturējusies kā izmantotāja, emocionāla patērētāja, kas uzskata, ka partnerim jābūt tādam kā instrumentam, kas apmierina manas vajadzības, piepilda manus sapņus. Man atvērās acis: VĪRIETIS IR CILVĒKS, nevis princis baltā zirgā, kas pasaku pasaulē radīts tikai tāpēc, lai modinātu princesi un tad viņu darītu laimīgu visu mūžu. Pēc šīs svētīgās atklāsmes man bija iespēja uzsākt jaunas, veselīgākas attiecības, pamazām rodoties ģimenei, kura ir kopā un laimīga nu jau daudzus gadus. Ģimene – tas ir gan mans dzīvesbiedrs, gan bērns. Attiecībā pret bērnu skaidrā izdevās tieši tas, kas bija manos sapņos: es tiešām kļuvu par labu, mīlošu māti. Zināma praktiska nevarība neļāva sniegt pilnīgi visu, ko es vēlētos, piemēram, ļoti labu materiālo nodrošinājumu. Tomēr atļaujos cerēt (un mans bērns pieaudzis saka, ka tieši tā ir), ka mīlestība un arī principi, ko sniedz programma un ko es instinktīvi izmantoju “visās dzīves jomās” pat tad, kad vēl nebiju visus soļus veikusi individuāli, palīdzēja kompensēt manis kā vecāka nepilnības un nevarības. Turklāt paplašinātā ģimene, mani vecāki un radinieki, varēja bērnam dot to, kā pietrūka man. Lai gan attiecības ar vecākiem bija tālu no ideālām, tomēr daudz labākas nekā tad, kad es dzēru.
Pēc sešiem skaidrības gadiem nonācu stāvoklī, ko raksturoju tā: “mans egoisms man gauži sāp”. Kaut kas ļoti kniesa, iespējams, tas, ka, kaut arī sevi materiāli nodrošināju, tomēr profesionālā dzīve galīgi nebija tik veiksmīga kā personiskā. Ik pa brīdim bija bezdarba posmi, ik pa brīdim darbs, kas man nesniedza īstu gandarījumu. Protams, tas raisīja jautājumu “Kāpēc citiem ir, bet man nav?!” un pamatīgu ego iekaisumu. Nolēmu, ka jāķeras pie zālēm, kas nav izdzertas līdz galam, proti, soļiem.
Tā kā man bija (un reizēm ir vēl tagad) raksturīgi kaunēties un baidīties atklāt savas vājās vietas, tad lūdzu kļūt par manu otro sponsori sievieti, kas ļoti atklāti stāstīja par sevi, arī par sarežģījumiem un trūkumiem. Soļu darbs bija ilgs, jo viens no maniem rakstura trūkumiem ir atlikšana. Tomēr tas dziedināja emocionālās sāpes un ļāva ar soļu olekti vairāk izmērīt tieši manu dzīvi. Ļoti dziedinošs bija Sestais solis: “Bijām pilnīgi gatavi, lai Dievs noņemtu visas šīs rakstura vainas.” Lai sasniegtu gatavību, sponsore ieteica apkopot visus rakstura trūkumus, kādus atspoguļo mans morālās inventarizācijas saraksts. Apkopojums sniedza divas svētīgas atklāsmes: pirmkārt, ka esmu ļoti bailīga persona, bailes tiešām, kā Lielajā grāmatā teikts, ir pamatā ļoti daudzām, ja ne visām, manām grūtībām. Otrkārt, paskatījos uz to sarakstu – es taču neesmu monstrs! Es esmu cilvēks ar konkrētiem, vārdos nosaucamiem trūkumiem, un trūkumi piemīt pilnīgi ikvienam cilvēkam. Tas bija ļoti atvieglojoši un palīdzēja arī turpmāk nepārspīlēt savu mazvērtības apziņu un neniecināt sevi līdz “sliktākais no cilvēkiem” un “dabas kļūda” kategorijai. Jo šāda sevis noniecināšana, starp citu, bija viena no galvenajām egoisma iekaisuma sastāvdaļām.
Vēl – problēmas ar darbu tiešām pamazām risinājās. Tā bija viena no labajām soļu darba blakusparādībām. Galvenais labais iznākums ir tas, ka varēju turpināt dzīvot skaidrā, un nu jau arī palīdzēt citiem sponsorējot.
Mana dzīve skaidrā turpinās. Neesmu dabas kļūda un neesmu labākais cilvēks pasaulē, arī ne pati labākā mamma, sieva, darbiniece, AA biedre vai sponsore. Brīžam ar to ir grūti samierināties (atkal aktivizējas egoisma iekaisums) un ir sev jāatkārto: garīgais progress, garīgais progress, nevis pilnība! Man līdz ar skaidrību, līdz ar iespēju sākt dzīvi no jauna ir pa pilnam dots tas, kā tik ļoti trūka bērnībā – apkārt ir pieņemoši, saprotoši CILVĒKI. Tā ir ģimene, tie ir Anonīmie alkoholiķi, tie ir mani agrāko gadu draugi, ar kuriem esmu atjaunojusi attiecības. Esmu starp savējiem, esmu mājās un skaidrā. Viss pārējais ir risināms.
I.
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.