Bez AA cietums ir specifiska un biedējoša vieta. Ar AA tas pārvēršas par iespēju kādam un atveseļošanos man pašam.
Vieta, kur, aizverot durvis, nesaka “uz redzēšanos”. Aizspriedumi, bailes, ziņkāre, Dievs, kalpošana, atveseļošanās – šāda ir manu “līmeņu” secība. Bet sākās tas sen. Jaunībā. Dzērumā izdarīts noziegums. Ieslodzījumā pavadīti trīs gadi. Pieredze, ar ko nelielās, bet visbiežāk noklusē. Pieredze, ko centos aizmirst.
Visus savus atveseļošanās gadus ik pa laikam nācās sastapties ar kalpotājiem, kuri gāja uz cietumiem. No vienas puses, es gribēju aiziet. Bet. Divas lietas mani atturēja. Pirmā – bailes sastapties ar sajūtām no pagātnes. Un otra bija mana lepnība – es aiziešu un parādīšu, KĀ ir būt skaidrā, es runāšu tajā – viņu – valodā, jo es taču zinu. Nopratu, ka atkal vēlos taisīt šovu, un liku savu vēlmi malā. Neesmu gatavs, nav man laika, nu, jūs jau zināt. Citreiz.
2022. gada notikumu iespaidā pieteicos dienestam zemessardzē. Attiecīgi bija jāsaņem ārstu atzinumi par atbilstošu veselības stāvokli. Tā kā esmu draugos ar sportu, domāju, ka problēmu nebūs. Tā arī bija. Līdz psihiatra kabinetam. Ja narkologa kabinetā jutos kā īsts “alkohola speciālists – uzvarētājs”, tad pie psihiatra man nācās izdzīvot vēlreiz savas pagātnes tumšās puses, jo jaunībā saistībā ar krimināllietu biju ievietots psihoneiroloģiskajā slimnīcā, slēgtajā nodaļā iziet pārbaudi. Izejot cauri nepatīkamajām pagātnes atklāsmēm, tomēr saņēmu pozitīvu atzinumu un devos tālāk. Taču likums bija pret, un man atteica dienestu. Bija sašutums un vilšanās.
Te es atgriezos pie pārbaudītas lietas – ja ko nesaproti, nesanāk, baidies vai nezini, uztici Dievam. Tā mani sasniedza piedāvājums piedalīties Zoom sapulcēs cietumā. Vēlāk tas apauga ar apmeklējumiem cietumos klātienē un pirmajiem sponsorējamiem.
Reiz, pēc kāda dzīvesstāsta Zoom, tikko atvienojāmies, man sāka birt asaras, jā, es raudāju. Tur otrā pusē bija cilvēks, kurš bija tāds pats kā es, ar saviem sapņiem, ar savu prasmi dzīvot, ar kļūdām un alkoholismu. Ar vēlēšanos atbrīvoties no dzeršanas.
Sākumā cietums ir specifiska un biedējoša vieta. Bez AA. Ar AA tas pārvēršas par iespēju kādam un atveseļošanos man pašam. Vai bija bail? Drīzāk uztraukums par to, lai es “pareizi” aiznestu AA vēsti. Bet tas pazūd, ja ikreiz uzaicinu piedalīties Dievu. Alkoholiķu dzīvesstāsti ir vienādi savā izmisumā, bailēs, bezcerībā. Varu droši pat apgalvot, ja par vairumu no maniem dzērumā sastrādātajiem varoņdarbiem nāktos atbildēt likuma priekšā, es būtu Tur ilgstoši biežs viesis. Kāds mani ir ļoti sargājis.
Runājot par kalpošanu ieslodzījumu vietās, nereti var dzirdēt aizspriedumu: ja neesmu sēdējis, man Tur nav ko darīt. Ziniet, man nav augstākās izglītības, nav izpratnes par lieliem finanšu darījumiem, bet esmu sponsorējis baņķieri. Vēl viens aizspriedums: viņi to dara ķeksīša pēc, lai izietu ātrāk ārā. Uz to varu atbildēt, ka Trešā tradīcija atver AA durvis man un visiem, kuri vēlas atmest dzeršanu. Turklāt sponsorēšana ir abpusēji brīvprātīga, tā balstās uz uzticēšanos un godīgumu. To var iesākt un pārtraukt jebkurā brīdī.
AA sapulces cietumos pārsvarā ir slēgtas. Tas nozīmē, ka tās apmeklē tikai tie ieslodzītie, kuri sevi identificē kā alkoholiķus un izmanto AA atveseļošanās programmu (apgūst soļus) Un tās ir brīnišķīgas sapulces.
AA atveseļošanās programma mani māca pieaugt. Tas ir – redzēt dzīvi ar pieauguša vīrieša acīm, nevis ar pusaudža emociju brillēm, kuras novilkt man ir bijis grūti un bez AA programmas – neiespējami.
Lielās grāmatas 6. nodaļas apsolījumos ir teikts: “(..) mēs sapratīsim, kā mūsu pieredze var noderēt citiem.” (“Anonīmie alkoholiķi”, 72. lpp.).
Šodien es to apzinos. Bez AA programmas es to nezinātu.
Es aiznesu vēsti, dalos pieredzē un ļauju Dievam.
Ivars
Ja esi AA biedrs un Tev patika raksts, priecāsimies par Tavu ziedojumu. Informāciju atradīsi aavinoga.org sadaļā “Ziedo”. Nauda tiks izlietota mājas lapas un SoundCloud platformas abonēšanai. No citiem lasītājiem vai klausītājiem un jaunatnācējiem ziedojumi netiek lūgti.